Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Ievas Stāsti 2021. gada 10. numurā.
«Pēdējā gada laikā man gājis visādi – gan jautri, gan bēdīgi un drūmi. Šajā dzīvē tik interesantu laiku laikam vēl neesmu piedzīvojis. Pagājušā gada marta sākumā notika pēdējie koncerti. Tad, protams, sekoja šoks, ka nu uz nenosakāmu laiku ir palikts bez nekā. Mans arods un iztikas avots tomēr ir muzicēšana – gan koncertos, gan ballēs, gan pasākumos. Tad nāca vasara ar gaišāku staru. Jau likās, ka viss būs kārtībā. Sākām gatavot gan koncerttūri ar grupu Galaktika, gan Ziemassvētku programmu ar plašāku domubiedru pulku – Kasparu Markševicu, Ievu Grēveli-Skaraini, kas ir viena no šābrīža labākajām baroka dziedātājām Baltijā, un citiem. Visās lielākajās pilsētās – Valmierā, Cēsīs, Ventspilī, Liepājā, Rīgā – un, protams, Rēzeknes Gorā bija paredzēti 24 koncerti. Viss jau bija sagatavots, mēģinājumi notika pilnā sparā, un mēs līdz pēdējam brīdim cerējām, ka vismaz tiem simts cilvēkiem atļaus spēlēt. Vienalga, vai mēs būtu pa nullēm vai mīnusos, mēs spēlētu. Bet nesanāca. Tagad ar cerību gaidām jaunos Ziemassvētkus un laimīgu jauno gadu.
Taču, no otras puses, tik daudz bijis mājās kā šajā laika posmā, kad uzlikti pandēmijas rāmji, es neesmu bijis ļoti sen.
Man bijis tas prieks būt mājās gan Valentīna dienā, gan Ziemassvētkos, gan Vecgada vakarā, kad ģimene nav mani redzējusi vismaz 24 gadus.
Pavadījām tos savā mazajā ģimenē – ar sievu un meitiņu. To, ka pandēmijas laiks devis iespēju svētkos pabūt ar ģimeni, uzskatu par ļoti lielu plusu. Pagājušajos Jāņos bijām pilsētā, mājās, uzgrilējām šašliku, paklausījāmies Jāņu koncertu, padziedājām Līgo dziesmas ar meitu.»
Tētis – labais un stingrais
«Laimai Elizabetei vasarā būs pieci gadi, un droši vien ir ļoti vērtīgi, ka tieši tagad es varu būt ar viņu kopā. Es domāju, ka esmu labs tētis. Meitiņa, protams, ir mūsu luteklīte. Daudz ko viņai atļaujam, bet es cenšos būt godīgs – gan pret viņu, gan sevi, sabalansējot attiecībās labestību un stingrību. Mūsu mājās ir tā: ja tētis teiks, ka jāizdara, tad meitiņa izdarīs, ilgi nedomājot. Ja mamma teiks, tad meitiņa vēl padomās. Man liekas, ka tā ģimenē jābūt – vienam no vecākiem stingrākam, otram mīļākam. Mēs ar meitiņu varam pablēņoties, paspēlēties, pasmieties, aizbraukt kaut kur pastaigāt un labi pavadīt laiku, tomēr respektam pret vecāku jābūt. Arī mani pašu tā audzināja, ka attieksmei pret vecākiem ģimenes locekļiem un vecākiem cilvēkiem vispār jābūt citādai nekā pret vienaudžiem. Cieņai un bijībai jābūt. Tā mēģinu audzināt arī savu meitu. Ja tētis apsolījis, ka brauksim pie ponijiem, tad brauksim – bet tikai tad, ja arī viņa būs izdarījusi savus darbiņus. Un, ja neizdarīs, tad nebrauksim. Pasaulei viņa varbūt ir mazs cilvēciņš, maza meitiņa, tomēr viņai ir gana daudz pienākumu, kuri tomēr mājsēdē jāizdara – kaut vai burtiņi jāuzraksta. Arī lasīt meita jau prot un rēķināšanas pamatus zina. Reiz, kad atbraucu no Rīgas, mani gaidīja vēstule: «MĪĻAIS TĒTI! MAN ĻOTI VAJAG CHEWITU! ES TEVI ĻOTI MĪLU! GAIDU MĀJĀS.» Vēstulītes viņa raksta drukātiem burtiem, bet glītrakstīšanas burtnīcās jau mēģina rakstīt arī rokrakstā.
Meitiņa arī dzied. Visbiežāk pašas sacerētas dziesmas – par to, ko redz un dzird. Lai gan abi ar sievu esam mūzikas pedagogi, neesam viņu spieduši vai kā īpaši mācījuši: tagad būs iedziedāšanās vingrinājums, gamma vai vēl kas. Taču viņa var nākt manā studijā, prot ieslēgt jebkuru instrumentu – elektriskās bungas, sintezatorus, datoru, mikrofonus –, un darboties. Divu triju gadu vecumā meitai par dziedāšanu nebija nekādas intereses. Un vēl joprojām turpinu vērot, kā tā attīstīsies. Gribu, lai tas notiek brīvprātīgi, kaut vai hobija līmenī, bet lai viņai patīk to darīt. Ja patiks, tad var šo prasmi attīstīt tālāk.
Mani pašu no sešu gadu vecuma interesēja akordeons. Varēju jebkuru dziesmu nospēlēt, un tas man patika. Bet mūzikas skola – solfedžo, mūzikas literatūra, gammas, skaņdarbu spēlēšana pēc notīm – nepatika. Taču man jau no bērnības bija liels respekts pret vecomāti. Ja vecāmāte teica, man bija jādara. Tagad esmu viņai par to ļoti pateicīgs. Šobrīd meitai ir tas vecums, kad jāpēta, uz kuru pusi viņa virzīsies. Tāpēc es neko nespiežu. Taču, ja būsim izlēmuši, ka viņa ies uz mūziku, iespējams, pienāks brīdis, kad arī es kaut ko uzspiedīšu. Pašplūsmā tomēr cilvēks nevar augt. Vienmēr radīsies kāds konflikts, galvenais, cik draudzīgi mēs to varēsim atrisināt. Domāju, pienāks brīdis, kad mēs cīnīsimies par mērķi. Nu, lūk, tik tikko arī nonācām pie tālākā mērķa – izaudzināt meitu.»
Kopā kopš augstskolas
Normunda sieva un meitiņas mamma Mārīte ir meitene, ar kuru viņš iepazinās, Daugavpils Universitātē studējot mūzikas pedagoģiju. «Šovasar būs seši gadi, kā apprecējāmies. Kopā esam četrpadsmit vai piecpadsmit – nē, jau astoņpadsmit gadu. Protams, dzīve nav bijusi bez saviem klupšanas akmeņiem vai ķibelēm. Man liekas, ka katrā ģimenē ir lietas, kuras jākultivē un jāattīsta un ar kurām jāstrādā visas dzīves garumā. Nevienas attiecības nebūs perfektas – tādas, kā pirmajā mēnesī – pēc desmit vai divdesmit gadiem, ja cilvēki pie tām nestrādās. Jo viss pamazām vai nu notrulinās, vai sāk apaugt ar rutīnu. Mēs dzīvē visu laiku esam gājuši līdzās viens otram un viens otram palīdzējuši. Un abi kopā esam auguši. Man liekas, tā ir galvenā formula, kas mūs joprojām tur kopā.
Kas pa šiem gadiem mainījies?
Man nāk prātā salīdzinājums par diviem akmeņiem – vienu asu un šķautņainu, otru gludu un apaļu. Ja tos ilgi nēsā kabatā, viņi, protams, nekad nekļūs vienādi, taču pieslīpēsies gan.
Viens pazaudēs asākos stūrus, otrs apaļos sānus, un abi kļūs aizvien līdzīgāki viens otram. Un pa šiem gadiem, man liekas, mēs tiešām esam kļuvuši daudz līdzīgāki, nekā bijām, kad iepazināmies. Un tagad mums, protams, ir mūsu dzīves turpinājums – Laima Elizabete. Kad meitiņa dod buču vienam no mums, iesaucas: «Visi kopā!» Un tad mēs visi trīs sakrītam kaudzē, sabučojamies un samīļojamies.
Citi pirmā brīža sajūtas mēģina uzturēt, mainot cilvēkus līdzās. Man liekas, ka to jau var just un redzēt, vai tas ir tavs cilvēks vai nav. Ja nav tavs, tad arī nav jēgas ilgi turpināt. Bet, ja cilvēks kļūst mīļāks, tuvāks, tad kāda jēga meklēt citu?
Apprecējāmies, kad bijām kopā nodzīvojuši jau divpadsmit gadu, un kāzas bija liels un skaists notikums mums abiem. Klāt bija mūsu radi, mūsu tuvākie draugi, arī Rēzeknes Zaļo pakalnu koris, kas dziedāja gan baznīcā, gan pa ceļam. Kā jau lielākā daļa Latgalē, abi esam katoļi un laulājāmies Bērzpils baznīcā – no turienes nāk mana sieva – un svinējām Gulbenes muižā. Tur mums spēlēja Normunds Jakušonoks un Tipa orķestris. Pats daudz esmu spēlējis citu kāzās un arī tās vērojis, un no katrām kaut ko paņēmis sev. Gribēju, lai kāzas ir kā dāvana manai sieviņai. Lai viņa šajā mūsu abu vakarā justos kā princese un karaliene.»
Dzimtas mantojums
«Esam pārcēlušies no dzīvokļa uz māju Rēzeknē. Jau dzīvoklī visu remontēju pats, un arī tagad daudz ko daru pats. Tā esmu audzis un audzināts, no bērnības redzējis, ka vīrietim jāprot gan naglu sienā iedzīt, gan motociklu saremontēt. Mans vectēvs strādāja rūpnīcā un bija izgudrotājs, racionalizators, kā to savulaik sauca. Tētis arī ir, kā mēdz teikt, meistars ar zelta rokām. Viņš prot visu – gan metināt, gan būvēt. Bērnībā esmu gan vērojis, kā viņi abi strādā, gan palīdzējis, un arī pats šo to iemācījies. Pats pamatīgi pārbūvēju savas mājas otro stāvu, lai tiktu pie kārtīgas skaņu ierakstu studijas. Dzīvoklī studijai bija atvēlēts mazs kabūzītis, bet tagad studijas telpa ir 50 vai pat 60 kvadrātmetru.
Mājā vienmēr var atrast, ko vēl pielabot, padarīt. Tā kā kovida laikā man parādījās brīvs laiks, kura iepriekš nebija, pārkrāsoju fasādi. Ja kovida nebūtu, droši vien apmetums vēl vairākus gadus būtu stāvējis, kāds jau nu tas ir, un nekas slikts nenotiktu. Bet tagad mums ir māja modīgā tumši pelēkā tonī. Padarīju vēl vienu darbu, līdz kuram iepriekš rokas nesniedzās, – pārkrāsoju 250 metru garo dēļu žogu: katru dēlīti no abām pusēm un arī no sāniem. Vēl jāpārmūrē iebraucamā daļa, iespējams, jāpārliek arī bruģis. Ziemā jātīra sniegs, vasarā jāpļauj zāle, un tad vēl visi mazie darbiņi, kuru mājā netrūkst… Tāpēc mazāk laika atliek mammas vecāku mājām Dricānos, kas nonākušas manā īpašumā. Tomēr ik pa laikam aizbraucu, kaut ko sakārtoju. Tur ir gandrīz pieci hektāri zemes, ābeļdārzs, arī maza meža strēmelīte un krūmi, kas jāpatīra, kamēr lielā zāle nav saaugusi. Tā ir mana izraušanās ārpus ikdienas, kur varu fiziski nogurt, bet garīgi atpūsties. Reiz tādā dienā kolēģi bija rakstījuši mūsu kopējā WhatsApp čatā, bet es tikai vakarpusē atbildēju: «Atvainojiet, šodien es motorzāģi turēju rokās biežāk nekā telefonu.» Šī vieta ir tik ļoti saistīta ar manu bērnību, atmiņām. Ja visi gali trūktu, man ir sava vieta uz šīs pasaules, kura ir tikai un vienīgi mana.
Pieļauju, ka vecvecāki no aizsaules mani joprojām vēro, palīdz un atbalsta. Sākumā mūsu ģimene dzīvoja Malnavā. Vecāki izšķīrās, kad man bija seši gadi, un mamma pārcēlās uz Preiļiem. Vēlāk viņiem bija katram sava ģimene, un man ir brālis no tēta puses un māsa no mammas puses. Bet es esmu audzis pie vecāsmātes Rēzeknē. Droši vien tas bija diezgan loģisks pieaugušo cilvēku lēmums. Muzikālās dotības man parādījās diezgan agri, un skaidrs, ka visi gribēja, lai mācos mūziku. Jau pirmajā klasē mācījos skolā ar mūzikas novirzienu. Ne Preiļos, ne Kārsavā tas nebūtu iespējams, un lielu bēdu man par to nebija.
Es nekad neteiktu, ka man bijusi slikta bērnība. Bet tā diezgan ātri pārtapa par pieaugušā dzīvi.
Jau no 9. klases sāku strādāt. Protams, atceros tos gadus, kad parādījās taloni, ar kuriem varēja nopirkt cukuru vai ziepes. Kad vecmamma – cilvēks, kas pārdzīvojis karu – sāka kaltēt maizīti, noglabāja putraimiņus, uz skapjaugšas krāja sērkociņus, jo sākās neskaidri laiki. Un vienmēr pieminēja – lai notiktu kas notikdams, galvenais, lai nav kara.
Vecāmāte visu dzīvi bija strādājusi finanšu sfērā, šķiet, par finanšu inspektori. Un tas ekonomes aroda nospiedums viņā palika visu dzīvi. Kad atnesa pensiju, viņa uzreiz uz lapiņas sarakstīja, cik naudas vajadzēs komunālajiem maksājumiem, cik ēšanai, cik var atļauties tērēt apģērbam, cik – mazbērnam. Vecāmāte arī man iemācījusi rēķināšanu. Sevišķi kovida laikā man ir ļoti noderējis, ka protu piebremzēt, ieekonomēt, sadalīt prioritātes. Jā, es saņēmu dīkstāves pabalstu, un, protams, liels paldies valstij par to. Taču pabalsts, protams, nav salīdzināms ar zaudējumiem, ko ciešu tāpēc, ka nevaru strādāt.
Cik vien atceros, vecaimātei vienmēr bija veselības problēmas. Taču viņa vienmēr sacīja tā: «Dod, Dieviņ, nodzīvot vismaz tik ilgi, lai es redzētu, ka Normunds pabeidz 9. klasi!» Pēc tam – Mūzikas koledžu, un tad jau augstskolu. Tas bija viņas mērķis – redzēt, piedalīties, redzēt sava darba augļus. Un viņa arī daudz ko pieredzēja. Kad vecāmāte aizgāja viņsaulē, man bija 24 gadi, biju pabeidzis bakalaura programmu un turpināju mācīties maģistrantūrā. Viņa priecājās par katru manu sasniegumu. Protams, es to zināju, bet tikai pēc vecāsmātes aiziešanas, kārtojot viņas lietas, atradu mapīti, kurā bija sakrātas gan visas apsveikuma kartītes, ko esmu viņai rakstījis kopš sešu gadu vecuma, gan mūzikas skolas pirmie diplomi, kad mācījos spēlēt akordeonu. Pats tos jau sen biju aizmirsis. Tagad arī es gribu redzēt, kā aug mana meita, redzēt viņas priekus, redzēt viņas sasniegumus, un tajā visā piedalīties.
Jaunībā mana aizraušanās bija motocikls. Pēc avārijas, kuras pēdas vēl arvien redzamas manā sejā, biju no tā atteicies, bet vienmēr teicu, ka pie tā atkal atgriezīšos. Tagad doma par moci ar katru gadu attālinās. Mēģinu sevi pieradināt pie domas, ka mans vecums vairs nav tik naivs, lai ar moci izbrauktu pavizināties no viena pilsētas gala līdz otram. Man tas vairs nav aktuāli. Bet ar motociklu ceļot kaut kur tālāk man nekad nav bijis laika. Ļoti ceru, ka kovids beigsies un man atkal nebūs laika. Un trešais – pats svarīgākais – aspekts ir tas, ka, piedzimstot meitiņai, ir mainījušās prioritātes. Motocikls tomēr ir diezgan bīstams transporta veids. Kādreiz likās – ja lauzīšu, tad lauzīšu savu kaklu. Par to man lielas bēdas nebija. Bet tagad man ir tā lielā atbildības sajūta, ka meitiņai vajag dzīvu, sveiku un veselu tēti. Tas ir svarīgākais iemesls, kādēļ motocikls tiek atlikts uz vēlāku laiku. Drošs paliek nedrošs.
Iespējams, kad man būs 60 gadu, nopirkšu čoperi, atlaidīšu lielu bārdu un dārdināšu pa pasauli.
Pagaidām trakās baikera dienas ir noliktas malā.»
Radio balss
«Radio jau krietnus gadus ir skanējusi mana mūzika, bet šobrīd esmu arī Latvijas Radio 2 raidījuma vadītājs. Radio nebija man sveša pasaule. Tieši radio raidījuma vadītāja jeb moderatora darbs bija pirmais 15 gadu vecumā Rēzeknes radio. Vairākus gadus esmu strādājis arī Latgales radio, kad to vadīja Andris Baltacis. Un jau tolaik kādā sirds stūrītī es sapņoju – varbūt kādreiz varētu strādāt arī kādā lielākā radio? Pēc tam šī doma pamazām attālinājās un aizmirsās. Taču Latvijas Radio 2 jau labu laiku ir tas, ko klausos mašīnā, un arī tas, kurš atskaņo manas dziesmas. Droši vien caur dziesmām esam satuvinājušies. Un kādā jaukā dienā pēkšņi atskanēja liktenīgais zvans ar piedāvājumu, vai es negribētu pamēģināt strādāt radio? Protams, ka es gribēju pamēģināt! Pēc tam gan bija ilga saruna par to, kā es varēšu izbraukāt no Rēzeknes uz Rīgu. Bet es jau vairāk nekā 20 gadu muzicēju visā Latvijā! Un bieži vienā dienā bijis jāspēlē Pāvilostā, bet jau nākamajā – Ludzā. Tā ka atbraukt līdz Rīgai man tiešām nav grūti.
Janvārī sāku vadīt četras Svētdienas pēcpusdienas stundas, bet martā arī radio ēterā, sadarbojoties ar Latvijas Televīziju, sāka skanēt raidījums Latvijas sirdsdziesma. Savas sfēras mūziķus es pazīstu ļoti labi, bet, protams, katru albumu un dziesmu visos sīkumos nepārzinu. Šobrīd, veidojot programmas, ir iespēja viņus iepazīt dziļāk. Arī man pašam kā mūzikas autoram patīk, ka mani spēlē radio. Cenšos neatkārtoties, izspēlēt pēc iespējas lielāku dziesmu klāstu.
Četras stundas svētdienas pēcpusdienā paiet radio studijā, bet gatavošanās pirmajiem raidījumiem prasīja dienu vai pat pusotru. Būtu trakāk, ja arī sagatavot raidījumu būtu jābrauc uz Rīgu, bet mūsdienu iespējas ļauj to darīt mājās. Katrai dziesmai ir savs noteikts skanēšanas laiks – vakars, rīts, ziema, rudens, pavasaris vai vasara. Vasarā nospēlēt Ziemassvētku dziesmu būtu īsta katastrofa, ja vien tam nav kāds īpaši svarīgs iemesls.
Gribu radīt labu noskaņojumu cilvēkiem, kas mani klausās. Vienmēr novēlu kolosālu svētdienas pēcpusdienu, dinamiku cilvēkiem, kuri darbojas, relaksētu noskaņojumu tiem, kuri atpūšas. Ētera laikā man var atsūtīt arī īsziņu. Pēc tā, ko cilvēki raksta, varam spriest, kāds noskaņojums, ko viņi šobrīd dara. Sūta sveicienus, raksta, kādas dziesmas vēlētos dzirdēt.
Radio ir līdzīgi kā uz skatuves – neviens nedrīkst redzēt un dzirdēt to, kas ar tevi noticis piecas minūtes, stundu vai nedēļu iepriekš. Varbūt slikts garastāvoklis vai pat raudāt gribas. Bet, ja esi uz skatuves vai pie mikrofona, ir jāsmaida un jādod cilvēkiem tas, ko viņi gaidījuši. Viņi noteikti ir gaidījuši, ka būsi pozitīvs, priecīgs, ļausi arī viņiem smaidīt, klausīties tevī, gūt baudu un enerģiju. Tā ir tā specifika, bez kuras vienkārši nedrīkst darboties pasākumu sfērā, mākslas sfērā.»
Atmiņas par Zaļo pakalnu kori
Var teikt, ka visa Latvija Normundu ieraudzīja 2013. gadā, kad televīzijas šovā Koru kari uzvarēja Rēzeknes Zaļo pakalnu koris. «Mēs tajā laikā bijām kā ģimene. Visu darījām kopā. Koru karu laiks bija ļoti skaists, ļoti grūts, darbietilpīgs, gan psiholoģiski, gan fiziski smags posms dzīvē. Ar negulētām naktīm, visus ierakstus veicām pie manis mājās. Pēdējā brīdī atteicās uz vietas sarunātais horeogrāfs, un labu horeogrāfu sameklējām Rīgā. Trīs četras reizes nedēļā braucām uz Rīgu ar autobusu, ar vieglajām mašīnām, pa ceļam mēģinājām horeogrāfijas, ierakstus veicām pie manis mājās – toreiz vēl dzīvojām dzīvoklī. Kamēr ierakstīju puišus, kora meitenes virtuvē gatavoja ēst. Tas bija tāds mutulis un virpulis, kurā griezāmies, tiešām saaugām visi kopā. Pēc tam piedalījāmies arī Pasaules koru olimpiādē, kas notika Rīgā, un ieguvām zelta medaļu. Trīs četrus gadus pēc tam mums bija ļoti daudz skaistu koncertu visā Latvijā. Šobrīd palaikam sadarbojamies ar dažiem koristiem dažādos projektos, komunicējam, sazvanāmies, satiekamies. Bet Rēzeknes Zaļo pakalnu kora kā vienības vairs nav. Vai tas kādreiz atjaunosies, nemāku spriest.
Milzu traģēdija, ļoti liels trieciens mums visiem bija divu kora dalībnieku, mūsu draugu Laura Komula un Aijas Eriņas, nāve.
Pēc tam kora darbība vairs īsti tā arī neatsākās. Nu, un otrs iemesls ir tas, ka Koru karu laikā visi bijām jauni, brīvi. Gandrīz visi bijām Rēzeknes jaunieši. Tagad katram ir sava ģimene, bērni. Katram savs algotais dienas darbs, un visi vairs neesam Rēzeknē. Daļa ir Rīgā, kāds Cēsīs, cits Preiļos. Esam izauguši, katram savas rūpes un prioritātes citādākas. Ik pa laikam tiekamies, sazvanāmies. Mums ir skaistas atmiņas par tiem laikiem, bet dzīvojam šodienā.»
Atšķirībā no citiem mūziķiem – kolēģiem un konkurentiem Koru karu laikā – Normunds ir profesionāls kordiriģents. Vai viņam nekad nav bijusi vēlēšanās kā diriģentam stāvēt kora priekšā Dziesmusvētkos Mežaparka Lielajā estrādē? «Kad pabeidzu Rēzeknes Mūzikas koledžu, mans skolotājs Ēriks Čudars diezgan lielas cerības lika uz to, ka mācīšos Mūzikas akadēmijā, pie Jāņa Lindenberga. Braucu uz iestājeksāmenu konsultācijām, bet kādā brīdī kaut kas pārslēdzās, kaut kas notika, un tomēr neaizgāju mācīties uz Rīgu. Aizgāju uz Daugavpili, uz mūzikas pedagogiem. Man liekas, tieši tajā brīdī dzīve pagriezās uz to, ka es nebūšu Kokars. Diezgan aktīvi sāku koncertēt, spēlēt ballēs, kāzās. Tas man bija diezgan liels finansiālais atbalsts, ko nevarētu savienot ar mācīšanos Rīgā. Vismaz tajā brīdī es tā uzskatīju. Un nevienā mirklī dzīvē neesmu nožēlojis, ka aizgāju uz Daugavpili. Daugavpilī iepazinos ar savu sievu. Dzīve mani nedaudz novirzīja nost no akadēmiskās mūzikas. Jau biju izdarījis izvēli par labu estrādes mūzikai, populārajai mūzikai. Man liekas, viss arī savā gaitā ir salicies tieši tā, kā tam jābūt. Vai es šobrīd esmu gatavs veidot vai vadīt kori? Iespējams, ka jā. Bet pagaidām neredzu tam īsti vajadzību. Varbūt pēc gadiem desmit, kad beigšu aktīvi spēlēt ballēs un koncertos, iešu uz kori.
Tagad vairs nesaku, ka pēc 40 gadu jubilejas negribēšu koncertēt. Varbūt pandēmijas laiks devis iespēju izjust un saprast, kā ir neturpināt. Tāpēc finiša līniju pabīdu tālāk – uz 50 gadu vecumu. Turpmākos desmit gadus centīšos arvien darboties populārajā mūzikā un Sirdsdziesmu sfērā. Katru no cilvēkiem, kurš mani pazīst un par mani interesējas, būšu priecīgs atkal redzēt pēc pandēmijas mūsu koncertos un mūsu ballēs. Grupas Galaktika pirmajai dziesmai Rāzna aprit apaļi desmit gadi. Šai dziesmai tiek veidots jauns aranžējums, jauns ieskaņojums, un ir sakrājies daudz jaunu dziesmu. Ceru, ka vasarā būs iespēja spēlēt kaut vai simt cilvēkiem.
