Nolaupīt lidmašīnu un aizbēgt no PSRS

Sešdesmito gadu PSRS skaļi izsacīta vēlme pārcelties uz dzīvi otrpus dzelzs priekškaram vairs nenozīmēja klaju noziegumu. Izbraukšanas atļaujas sāka pieprasīt vācieši, grieķi, armēņi, arī reliģiozo grupu pārstāvji – vecticībnieki, baptisti, adventisti, katoļi… Ebrejos aizbraukšanas noskaņojums īpaši uzbangoja pēc Izraēlas Sešu dienu kara 1967. gadā un vēlāk, kad PSRS nostājās arābu pusē un cīņā pret Izraēlu atbalstīja palestīniešu radikāļus. Tobrīd dau­dzi, skaļi nesa­kot, ka patiesībā mūk no pa­dom­ju sistēmas, uzdevās par eb­re­jiem, kas vēlas atgriezties etniskajā dzimtenē. Ja nestrādāji svarīgā amatā, ja ta­vai darbībai ne­bi­ja slepenības zīmoga, teorētiski varēji tikt projām. Tomēr realitātē likumīga emigrācija no Padomju Savienības joprojām izrādījās praktiski neīstenojams sapnis.

Padomju pilsoņa brīvas pārvietošanās iespēja gan tika oficiāli sludināta, taču apgrūtināta līdz neiespējamībai.

Milzums nepārvaramu birokrātisku formalitāšu! Vajadzēja norādīt ne vien ārzemju ra­di­nie­ku, kurš atsūtījis iz­sau­ku­mu, bet arī uzrādīt vēstuļu saraksti ar šo cilvēku ilgākā laikā, kas pierādītu radniecību. Vajadzēja ne vien sagādāt pozitīvu raksturojumu no darbavietas, bet arī izziņu par vecāku piekrišanu, ka viņu pieaugušais bērns iz­brauc uz pastāvīgu dzīvi ārzemēs. Vajadzēja val­stij atmaksāt izglītošanai iztērēto nau­du; samaksāt pilnu alimentu summu par turpmākajiem gadiem bērnam no iepriekšējās laulības, lai saņemtu piekrišanu no bijušās sievas. Samaksāt no­de­vu par atteikšanos no padom­ju pilsonības…

Citi lasa

Marta Kalniņa

Slavenības

Agatai Muceniecei Krievijā parādījies jauns kavalieris. Kas viņš ir?

Slavenības

Jau sauc par Kārumiņu? Aivis Ceriņš devies ceļojumā ar daiļu ietekmeli

Estere Jansone

Slavenības

Horenu pamatīgi piekāvuši bandīti: Zīmīgi, ka tas notika 13. datumā

Izbraukšanas vīzu masveida atteikumi bija iemesls permanentam konfliktam starp padomju valsti un tā sauktajiem noraidītajiem jeb otkazņikiem (no отказник – krievu val.), kā dēvēja tos, kuriem izbraukšanas atļauja atteikta. Noraidītie neslēpa dusmas, ka valsts pārkāpj viņu tiesības uz brīvu pārvietošanos, ko paredzējusi ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija. Daudzi spēra radikālus soļus.

PĀRĀK RISKANTS PLĀNS

Kad 1969. gadā šarmantais maskavietis Eduards Kuzņecovs atbrauca uz Rīgu, viņam bija 29 gadi un Mordovijas lēģera pieredze. Dzimtajā Maskavā puisis reiz spoži uzsācis filozofijas studijas, kad otrajā kursā arestēts un septiņus gadus atsēdējis Mordovijā un Vladimiras cietuma kamerā «par publiskiem pretvalstiskiem izteikumiem un disidentisku materiālu izplatīšanu». Rīgā Eduards iemīlēja māksliniecisko inženierijas studenti Silvu Zalmansoni. 25 gadus vecā meitene bija aktīva pagrīdes disidente un cioniste. Rakstījusi iesniegumu par vēlmi pārcelties uz Izraēlu un saņēmusi atteikumu. Rakstījusi otrreiz un nonākusi apburtā lokā – dokumentus nepieņem bez raksturojuma no darbavietas, bet uzņēmums, kurā Silva strādā, raksturojumu neizsniedz bez vīzu daļas pieprasījuma… Meitene darbojās pagrīdes ebreju biedrībā, parakstīja niknas, atklātas vēstules par cilvēktiesību neievērošanu PSRS, uzturēja slepenu saikni ar domubiedriem Ļeņingradā…

1970. gada janvārī Eduards un Silva svinēja kāzas. Viesos atbraukušais bijušais armijas pilots, ļeņingradietis Marks Dimšics cītīgi mācījās ivritu un pačukstēja, ka viņam esot plāns, kā tikt projām no PSRS, – jānolaupa lidmašīna. Silva bija sajūsmā, ar šo ideju iepazīstināja arī jauno vīru, atveda vēl kādus interesentus. Un Marks izklāstīja savu plānu. Vispirms jāizpērk visas 52 biļetes uz konkrētu aviolainera Tu-124 reisu maršrutā Ļeņingrada–Murmanska, jāneitralizē apkalpe un jālido uz Zviedriju vai Somiju. Pasažieru vairuma ebrejiskos vaibstus izskaidrotu vienkārši – visi dodas uz kopīgā radinieka kāzām Murmanskā.

Ļoti nopietni ebreju pagrīdes organizācija savāca naudu pasākuma izpētei.

Marks devās izlūkošanas reisos, no paziņām pilotiem uzmanīgi noskaidroja ekipāžas apbruņojumu: lidotājiem pistoles gan izsniedzot, bet viņi tās parasti turot seifā. Līdz pavasarim jaunieši izraudzījās pareizos «pasažierus», visuzticamākajiem īsumā pastāstot nolaupīšanas plānu, pārējiem vien ieminoties, ka reisa laikā varot negaidīti uzpeldēt iespēja aizbēgt no valsts. Kad viss bija izdomāts, jaunieši nolika liktenīgo datumu – 2. maijs. Taču pēkšņi radās šaubas, vai tiešām izdosies neitralizēt piecu cilvēku apkalpi; nebija arī izslēgts, ka pēdējā brīdī nepareizi noreaģēs kāds no pasažieriem. Turklāt Marks, kurš iepriekš pilotējis tikai nelielas lidmašīnas, nobijās, ka netiks galā ar Tu-124 vadību. Beigu beigās puiši plānu noraidīja, jo tas esot pārāk sarežģīts.

CERĪBA UZ BRĪNUMU

Tikai ne Silva! Viņa uzstāja, ka rīdzinieki pavisam noteikti vēlas aizbēgt. Pierunāja Eduardu visu vadīt, iesaistīja arī savus brāļus. Vēl aprīlī draugi kategoriski brīdinājuši nedarīt «šīs muļķības», taču Marks un Eduards vairs nebija apturami. Protams, visi apzinājās soda perspektīvu, bet citu ceļu, kā izkļūt no PSRS, vairs neredzēja – viņi bija atraidītie. Turklāt pat muļķim sa­pro­tams, ka padomijā ne­kad ne­kas nemainīsies.

Dzima jauns plāns: izliekoties par pasažieriem, ierasties nelielajā Ļeņingradas apgabala Priozjorskas pilsētiņā, tur nolaupīt no Ļeņingradas atlidojušo 179. reisa mazo lidmašīnu An-2, abus apkalpes cilvēkus sasiet un aizbāztām mutēm izsēdināt no lidmašīnas. Tad vadību pārņems Marks. Zemā augstumā pārlidos Somijas robežu un nolaidīsies Būdenā, kur padosies Zviedrijas varas iestādēm un sarīkos preses konferenci, kas «piesaistīs pasaules uzmanību cilvēktiesībām Padomju Savienībā». Viņi domāja tā: ja tiešām brīnums notiks un izdosies nokļūt Būdenā, tad Zviedrijā par nelegālu robežas šķērsošanu, protams, nāksies pasēdēt cietumā, taču pēc tam varēs pamazām emigrēt uz Izraēlu.

Galu galā kompānija izveidojās spoža. Vairāki puiši, piemēram, Jurijs Fjodorovs, par pretpadomju darbību jau pabijuši ieslodzījumā, daudziem vairākkārt atteikta emigrācijas vīza; divdesmit četrus gadus vecais mākslas akadēmijas absolvents gleznotājs Boriss Pensons; Marka abas meitas, skolnieces. Arī kāda Markā iemīlējusies jauniete, kuru izbijušais pilots savaldzinājis tieši divas nedēļas pirms liktenīgā reisa. Kāds jauns zobārsts, kurš pēc Marka lūguma sagādājis arī starta pistoli…

Neviens savus nodomus īpaši neslēpis, vēl vairāk – bērni skolā pat atvadījušies no klasesbiedriem.

Silva vēlāk stāstīs: dienu pirms liktenīgā lidojuma manījusi, ka viņu izseko. Jurijs Fjodorovs savu «asti» fiksējis vēl senāk. Bet – abi kā apmāti, salasījušies Solžeņicinu, sen atteikušies no homo sovieticus dzīvesveida, pārliecināti, ka bēgšanas mēģinājums ir viņu vienīgais ceļš uz pilnvērtīgu dzīvi.

ARESTS UN TIESA

Un tātad… Nelielajā Smoļnijas lidostā, 16 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Ļeņingradas, viņi izpirka visas biļetes uz divpadsmitvietīgās lidmašīnas 15. jūnija reisu Nr. 179, kas devās uz Priozjorsku pie Somijas robežas. Silvai un gleznotājam jau laikus bija jāierodas Ļeņingradā, lai 14. jūnija vakarā uz Priozjorsku izbrauktu ar vilcienu. Pārējiem divpadsmit Smoļnijas lidlaukā bija jāiesēžas avioreisā Nr. 179 kā pasažieriem.

Pie lidmašīnas trapa visus, protams, arestēja. Silvu un gleznotāju čekisti noķēra Priozjorskas mežā. Tas bijis īsts cirks – ar karavīriem, ar suņiem…

Katru iegrūda citā telpā, katram klāt čekists ar šaujamo.

Uzreiz pēc aresta notika pirmās pratināšanas. Silva, čekistiem par izbrīnu, paziņoja, ka kasteti, auksto tuvcīņas ieroci, ar ko bruņojusies, izgatavojusi viņa pati.

Pēc pusgada bija tiesa. Bēgļus tiesāja uzreiz pēc trim padomju Kriminālkodeksa pantiem: par dzimtenes nodevību (bēgšana, nelikumīgi šķērsojot robežu), par zādzību īpaši lielos apmēros (lidmašīnas aizdzīšana) un pretpadomju aģitāciju (paziņojuma teksts par cilvēktiesību neievērošanu PSRS un antisemītismu, kā arī ideja par preses konferenci). Advokāti iebilda – kāda gan dzimtenes nodevība, ja tiesājamie ne vienreiz vien jau lūguši padomju varu atļaut viņiem izbraukt no valsts uz pastāvīgu dzīvi ārzemēs? Iznākot, ka šie ļaudis jau sen godīgi paziņojuši valdībai, ka izvēlas «nodot dzimteni». Un kāda gan lidmašīnas zādzība, ja nekas taču nebija nozagts, savukārt preses konference nemaz nav tikusi plānota. Bet tiesnešus sīkumi neinteresēja, spriedumam šai lietā bija jābūt maksimālam, un viņi centās. jaunieši tiesā bija mierīgi un ironiski. Eduards, rūdījies Mordovijā, smaidīja un izturējās izaicinoši: «Gribēju izmantot savas Padomju Konstitūcijā ierakstītās tiesības izbraukt ārpus PSRS, bet valsts vara man neizsniedz atļauju. Tātad manas cilvēktiesības ir tikai uz papīra! Un ne jau man vienam…»

Jauniņais gleznotājs Boriss rīcības motīvus skaidroja ar naivu stāstu par vecākiem. Māte slikti runājot krieviski, nevarot te asimilēties. Tēvs pirms nāves ilgojoties būt kopā ar tuviniekiem Izraēlā, vairākkārt iesniedzis lūgumu par emigrāciju, bet viņam allaž atteikts. «Laikam manis dēļ, jo esmu jauns un vesels. Tāpēc, uzzinot, ka gatavojas bēgšana, bez domāšanas piekritu: ja būšu projām no valsts, izlaidīs arī manus vecīšus.» Uz prokurora jautājumu – kur licis divus Eduarda dotos stekus, atbildējis, ka izmetis tos pa logu, kolīdz pamanījis sekotājus. «Bet Eduards man neko nedeva, acīmredzot es pats tos būšu ielicis mugursomā, kļūdaini noturēdams par desas luņķiem, kas, tāpat kā steki, bija ietīti avīzē. Mežā gribēju visu pamest un doties projām, taču biju dežurants un nedrīkstēju pamest ugunskuru.» Savukārt par nodomu aizdzīt lidmašīnu Boriss izbrīnīts atteica: «Kādas muļķības! Kurš gan plānotu tik absurdu ideju!»

PARAUGPRĀVA

Visi apsūdzētie lūdza tiesas žēlsirdību pilotam Markam un līderim Eduardam. Pēc gadiem, atceroties notikumus tiesā, Eduards Kuzņecovs memuāros rakstīs, ka vislabākais «pēdējais vārds» bijis viņa mīļotajai Silvai – sievišķīgi emocionāla runa par galveno. Viņa sacījusi, ka ir satriekta par sodu, ko pieprasa prokurors. «Uzskatu, ka padomju likums nedrīkst uzskatīt par nodevību kāda vēlmi dzīvot citā valstī. Jāsoda būtu tie, kuri liek šķēršļus cilvēku vēlmei dzīvot tur, kur viņi vēlas. Ja mums būtu ļauts aizbraukt no šīs valsts, tad arī nebūtu bijis šīs «noziedzīgās sazvērestības», kas mūsu tuviniekiem sagādājusi tik daudz sāpju. Izraēla – zeme, ar kuru mēs, ebreji, esam saistīti garīgi un vēsturiski. Nekad mūs nepametīs sapnis ar to savienoties. Jau dzelzceļa stacijā pamanījām, ka mūs izseko. Bet vairs nespējām atgriezties pagātnē, gaidīšanā, dzīvē uz čemodāniem. Ja aizmirsīšu tevi, Jeruzaleme, lai nokalst mana labā roka!»

Pilots Marks, kuram, tāpat kā Eduardam, prokurors pieprasīja nāvessodu, pēdējā vārdā lūdza tiesu būt taisnīgai un humānai.

Viņš sacīja: «Ja ar šo spriedumu gribat iebiedēt citus bēgļus, tad kļūdāties – viņi neies vis ar kastetēm, kā gājām mēs, viņi ies ar automātiem, jo vairs nebūs, ko zaudēt.»

Svarīga piebilde. Divus mēnešus pirms «lidotāju» procesa PSRS specdienestus satricināja jauna pasažieru lidmašīnas nolaupīšana. Pirmoreiz veiksmīga. 15. oktobrī to īstenoja lietuvieši – tēvs un dēls Brazinski. 45 gadus vecais Prans un viņa dēls Aļģirds Аn-24 reisā Batumi–Suhumi bija nopirkuši biļetes tieši pretī pilota kabīnei. Kad lidmašīna jau bija pacēlusies 800 metru augstumā, Brazinski pasauca stjuarti un iedeva viņai aploksni ar vēstuli apkalpes komandierim, kurā pieprasīja lidot uz Turciju. Meitene ieskrēja pilota kabīnē ar kliedzienu «Uzbrukums!», un Prans viņu nošāva. Viņš turpināja šaut, ievainojot gan komandieri, gan pilotu, gan bortmehāniķi. Lidmašīna nolaidās Turcijas pilsētas Trabzonas lidostā, kur Brazinskus arestēja. Šim notikumam bija plaša starptautiska rezonanse, iesaistījās amerikāņi, kas panāca, lai nolaupītājus neizdotu Padomju Savienībai.

Tāpēc šī, Ļeņingradas «lidotāju» prāva, bija visīstākā paraugprāva. Un spriedums tās noslēgumā šokēja visus. Galvenajiem vaininiekiem – Kuzņecovam no Rīgas un Dimšicam no Ļeņingradas – piesprieda nāvessodu nošaujot. Pārējie saņēma 8–15 gadu ilgu cietumsodu. Silvai piesprieda desmit gadus stingrā režīma kolonijā, sešus mēnešus no tiem pavadot vieninieka kamerā. Leiba Hanoha jauniņo sievu grūtnieci pēc aizturēšanas cietumā noturēja pusgadu un izlaida vien mēnesi pirms dzemdībām.

Pēc sprieduma pasludināšanas «sabiedrības pārstāvji» aplaudēja, uz nāvi notiesāto tuvinieki izmisumā kliedza.

Pēc tiesas čeka gatavojās jauniem potenciālu emigrantu arestiem un pratināšanām. Un visi labi atcerējās arī «ebreju ārstu lietas» paraugprāvu piecdesmito gadu sākumā, kad deviņus medicīnas profesorus, arī Staļina vadošo ārstu, apsūdzēja sazvērestībā un vairāku padomju līderu nogalināšanā. Krimināllietai bija izteikti antisemītisks raksturs, tika piesaukts arī ASV izlūkdienests («ASV viltus labdaru uzpirkti nelietīgi spiegi un slepkavas ārstu maskā», «buržuāziski nacionālisti»). Lai panāktu «atzīšanos» ar Staļina svētību Ļubjankas kamerās ieviesa ārstu diennakts saslēgšanu rokudzelžos: dienā rokas uz muguras, naktī – priekšpusē. Drīz «atzīšanās» tika saņemta: darbojusies teroristiska mediķu grupa. Sekoja arī citu nāciju ārstu aresti. Kampaņai bija vissavienības apmēri, kas sasaucās ar tolaik uzsākto cīņu pret kosmopolītismu, ko vērsa pret rietumnieciski noskaņoto inteliģences daļu.

Septiņdesmito gadu «lidotāju» paraugprāvā apsūdzētie labi atcerējās šo vēsturi. Disidents akadēmiķis Dmitrijs Saharovs uz karstām pēdām nosūtīja vēstuli ASV prezidentam Niksonam, lūdzot atbalstu Marka Dimšica un Eduarda Kuzņecova aizstāvībai. Rietumos sacēlās protestu vilnis, un Kremlis bija spiests notiesātajiem sodu mīkstināt. Sākotnēji nāvessodu nomainīja pret mūža ieslodzījumu stingrā režīma cietumā, vēlāk – pret 15 gadiem Gulagā. Nedaudz samazināja sodu arī pārējiem.

Pēc starptautiskā skandāla par «lidotājiem» nepamatoti piespriesto nāvessodu Kremlis bija spiests pārskatīt arī jautājumu par emigrācijas atļaujām. Atmaiga PSRS attieksme pret ebreju repatriāciju uz vēsturisko dzimteni, mīkstināja izceļošanas ierobežojumus arī citiem. Izsniedza aizvien vairāk izbraukšanas atļauju: 1971. gadā – 13 000, 1972. – jau 32 000. Starptautiskā spiediena ietekmē PSRS kādu brīdi izlikās, ka ievēro cilvēktiesības.

PROM NO PSRS

Silvu no Mordovijas politieslodzīto sieviešu lēģera un no valsts izlaida pēc četriem gadiem – Berlīnē notikušā apmaiņā pret Amerikā aizturētu padomju aģentu. Vēlāk viņa sacīs: «Ārpus PSRS iemācījos divas lietas – vadīt automašīnu un gleznot.» Silvas galvenā nodarbošanās ir portretu glezniecība – Meitene ar cepuri, Meitene ar cigareti, Dāma zilā, Zvejniece…

1976. gadā Silva veica sešpadsmit dienu badastreiku pie ANO centrālās mītnes Ņujorkā.

Viņa pieprasīja no padomju cietuma atbrīvot mīļoto vīru Eduardu Kuzņecovu un ļaut viņam emigrēt no Padomju Savienības. PSRS reakcijas, protams, nebija. Taču pāris gadu vēlāk sekoja negaidīts tupinājums. 1978. gada maijā Ņūdžersijas štatā pie dokumentu paslēptuves aizturēja padomju izlūku Zinjakinu. Todien FIВ aģenti arestēja vēl divus padomju spiegus un notiesāja uz 50 gadiem cietumā. Pēc gadu ilgām pārrunām Ņujorkā notika apmaiņa: abus padomju spiegus iemainīja pret pieciem padomju disidentiem, viņu vidū arī Kuzņecovs un Dimšics. Atbrīvoja arī Silvas brāli un gleznotāju Borisu Pensonu.

1979. gada aprīlī pieci «lidotāji» beidzot nonāca Izraelā, kur tos svinīgi sagaidīja Benguriona lidostā. Pēdējais no cietuma izlaistais – Jurijs Fjodorovs – nosēdēja visus piespriestos piecpadsmit gadus un,1988. gadā ieradies ASV, nodibināja tur bijušo disidentu atbalsta fondu Pateicība.

Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma Silvas mīļotais Eduards bija mainījies. Viņam kārojās spārnu, jauna lidojuma, un viņš Silvu pameta jau 1981. gadā. Tā jau ir – deviņus no desmit laulības gadiem abi bija šķirti. Abiem spēcīgi raksturi, abiem labi kopā, kad jācīnās par ideāliem, taču, kad jāpaliek aci pret aci kopīgā sadzīvē, izrādās – saprašanās nav iespējama. 1990. gadā Eduards apprecēja divpadsmit gadus jaunāku sievieti – skaisto Okudžavas dziesmu izpildītāju, vēlāko Jeruzalemes mēra vietnieci Larisu Geršteinu. Abi kopā darbojās arī radiostacijā Brīvība, kur deviņdesmito gadu nogalē Eduards vadīja ziņu nodaļu. Eduards kļuva par spilgtu žurnālistu, viņš dibinājis un vadījis Izraēlas lielāko krievu avīzi Vesti, bijis arī literārā almanaha Nota-Bene galvenais redaktors. Viņš gan mēdz sacīt, ka nekādas lidmašīnas aizdzīšanas plāna vispār nav bijis, vien VDK pakaitināšana. Tik un tā internetā figurē arī Arkādija Severnova dziesma Решили два еврея похитить самолёт (Nolēma divi ebreji nolaupīt lidmašīnu – no krievu val.), kas tapa pēc liktenīgā notikuma pirms 45 gadiem.