Rīga +3°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2011. gada 42. numurā.
– Jums ir divdesmit divi gadi. Ko par sevi jūs rakstītu īsajā biogrāfijā?
– Divdesmit divi gadi – tas nozīmē, ka man jau ir otrā pilngadība. Pirmā iestājas astoņpadsmit gados, otrā – divdesmit vienā. Esmu beidzot izaudzis. Saviem vecākiem biju pirmais bērniņš. Dzīvojam Ogrē, bet piedzimu Stučkā. Pilsētā, kuras vairs nav. Tagad tā ir Aizkraukle, bet manā dzimšanas apliecībā rakstīts – dzimis Stučkā 1989. gada 11. februārī. Mamma stāstīja, ka tā bijusi ļoti auksta ziema ar puteņiem. Pēc pusotra gada piedzima Oļegs, bet mazajam brālim Jānim tagad ir pieci gadi. Kad viņš piedzima, man jau bija septiņpadsmit. Jānim esmu ne tikai vecākais brālis, bet arī krusttēvs. Audzināju viņu gandrīz kā savu dēlu. Forši, ka ģimenē visi esam puikas. Tēvam arī tas patīk, jo viņam ir trīs brāļi.
Mums ģimenē stiprāks ir vīrišķais gēns, lai atstātu turpinājumu nākotnei.
Citi lasa
Mans tēvs Vladimirs pēc tautības ir krievs, mamma Ilze – latviete. Kad saņēmu pirmo pasi, tajā ierakstītā tautība man bija latvietis, otrajā pasē – krievs, bet trešajā pasē tautību vispār izņēmu laukā. Esmu Latvijas pilsonis, un viss. Krieviski runāju diezgan slikti, lai gan tā bija mana pirmā bērnības valoda. Kad vecāki apprecējās, tēvs latviski nemācēja, tāpēc mājās visi sarunājās krieviski, bet pusotra gada vecumā mani aizveda uz latviešu bērnudārzu. Tur sāku runāt latviski, arī tētis mācījās, un mājās runājām latviski. Mēs ar brāli gājām latviešu bērnudārzā, mācījāmies latviešu skolā, Ogres ģimnāzijā. Mājās sarunājamies tikai latviski. Tētis naturalizējās, kļuva par Latvijas pilsoni.
– No kurienes viņš ir?
– Mans tēvs ir dzimis Krievijā, Tambovas apgabalā. Piecpadsmit gadu vecumā atbrauca uz Latviju mācīties. Padomju laikos bija prestiži izglītību iegūt Latvijā. No visas Padomju Savienības te brauca. Tēvs izmācījās par celtnieku, ieguva flīzētāja profesiju, prot visus darbus. No tēva esmu daudz mācījies. Mēs paši Ogrē uzcēlām savu māju, kurā tagad dzīvojam. Tēvs ir ļoti strādīgs, sirsnīgs un izpalīdzīgs. Kādreiz strādāja par celtnieku, bet tad aizgāja uz policiju, nostrādāja tur divdesmit piecus gadus. Bērnībā ļoti lepojos, ka mans tētis ir policists. Kad gāju otrajā klasē, mums aptaujā bija jautājums: kas tu nākotnē gribi kļūt? Es rakstīju, ka gribu būt policists. Tā anketa man vēl ir saglabājusies.
– Pirmajā Zelta dziesmu koncertā jums bija jādzied Cielaviņa. Kādas izjūtas radīja dziesmas vārdi: ai, tēvu zeme, stūru stūriem…? Kas jums ir tēvu zeme?
– Jau vasarā zināju, ka piedalīšos dziesmu šovā un pirmā dziesma, ko dziedāšu, būs Cielaviņa. Es to mācījos, ciemodamies Krievijā pie vecmāmiņas. Viņa un divi tēva brāļi, mani onkuļi, dzīvo Novoarhangeļskas ciematā. Sešus gadus nebiju tur bijis, bet nekas nav mainījies. Viss pa vecam, tā pati lauku dzīve, tikai cilvēku kļūst arvien mazāk. Jaunieši aizbraukuši mācīties vai strādāt uz Maskavu, ciematā dzīvo vairs tikai veci ļaudis. Manai vecmammai ir septiņdesmit seši gadi. Viņa ir ļoti darbīga, ar riteni brauc. Viņai ir govs, divas kazas, vistas, savs dārzs. Dzīve svaigā gaisā, ekoloģiski tīra pārtika – vecmamma labi turas. Viņa no vecvecākiem man palikusi vienīgā, un es lūdzu Dievu, lai viņai dod veselību un vēl ilgus gadus.
Kad biju pie viņas ciemos un mācījos dziesmu, sāku domāt, kur ir mana tēvu zeme stūru stūriem. Tā man ir Krievija, jo tur ir mana tēva dzimtas saknes, un tā vieta ir jāciena, bet dzimtene, kur esmu dzimis un dzīvoju, man ir Latvija. Abas mīļas, bet nekur nav tik labi kā mājās. Vecāki mani tā ir audzinājuši, un par to viņiem esmu pateicīgs. Arī par to, ka viņi tik saticīgi dzīvo, nav šķīrušies un strīdējušies.
Bērniem tas ir ļoti svarīgi, jo ģimenes attiecības ir tie pamati, uz kuriem arī bērni tālāk veidos savu dzīvi.
Man ir ļoti svarīgi zināt savas saknes, to, kas bijuši mani vecvecāki un tālāki senči. Kad vasarā aizbraucu uz Krieviju, gandrīz visu laiku pavadīju kopā ar vecmāmiņu un biju laimīgs. Izjautāju par savu ciltskoku, daudz ko uzzināju, pierakstīju vecmāmiņas stāstus. Nezinu, kad nākamreiz varēšu aizbraukt, tāpēc izmantoju brīdi, kad varu par visu izjautāt. Man ļoti patīk sarunas ar veciem cilvēkiem. Par vēsturi, par bijušajiem laikiem, attiecībām.
Es tiecos pie veciem cilvēkiem.
Viņi ir sirsnīgi, vienkārši un nesamāksloti. Viņiem ir laiks parunāties un uzklausīt. Nekur nav jāskrien. Jauni cilvēki, kam ir vecvecāki, reizēm nenovērtē, kāda tā ir bagātība. Mana vecmāmiņa ir ļoti tālu, un es skumstu pēc viņas. Uz Latviju droši vien neatbrauks. Tikai vienu reizi vecmamma te ir bijusi: uz sava dēla, mana tēva, kāzām. Tas bija pirms divdesmit trim gadiem. Mana Krievijas vectētiņa vairs nav. Visu mūžu viņš smagi strādāja rūdas pārstrādes rūpnīcā, kausēja metālu, sabeidza veselību.
Ļoti mīļš man bija Latvijas vectētiņš. Es viņu labi atceros. Vectēvs faktiski mūs ar Oļegu audzināja, pavadīja daudz laika ar mums, jo mamma un tētis strādāja. Viņš nāca pēc mums uz bērnudārzu, gājām pirkt kūkas, veda uz ezeru. Vectēvs nomira, kad man bija divpadsmit gadu. Pēc pieciem gadiem piedzima mazais brālis, un par godu vectēvam nosaucām viņu par Jāni. Mēs vienmēr mājās esam svinējuši Jāņus. Man šie svētki ļoti patīk. Pie vectēva nāca līgotāji, un tagad mums atkal ir pašiem savs Jānis. Aplīgojam, nopinam viņam ozollapu vainagu.
Kopš vairs nav vectētiņa, man ļoti trūkst sarunu ar veciem cilvēkiem. Kad iepazīstos ar kādu meiteni un mums izveidojas draudzība, es vienmēr iepazīstos ne tikai ar viņas vecākiem, bet arī vecvecākiem. Manī, starp citu, ir ne tikai latviešu un krievu gēni, bet arī poļu. Mana vecvecmamma pa mammas līniju, mammas omīte, bija no Polijas. Domāju, no katra esmu mantojis to labāko. Sevī jūtu gan krievisko, gan latvisko mentalitāti, man ir dota abu kultūru saprašana, un es to uzskatu par lielu vērtību. Man ir sapnis nākamgad vai aiznākamgad aizbraukt atkal pie vecmāmiņas un vietējā klubā sarīkot koncertu. Lai nāk viss ciems un klausās. Tas būtu forši, jo pie viņiem nekas nenotiek. Vecmamma nav dzirdējusi mani koncertā dziedam. Gribu viņai tādu iespēju sagādāt. Viņa būtu laimīga.
– Un lepna – viņas mazdēliņš dzied!
– Es vecmāmiņai stāstu, ka viņa ir populāra vecmāmiņa. (Smejas.) Biju paņēmis līdzi portatīvo datoru, parādīju vecmammai savu dziesmu ierakstus. Viņiem ciemā nav ne televizora, ne telefona. Par tādu lietu kā internets viņi nav dzirdējuši, neko nezina, kas pasaulē notiek.
– Dziedāt uz lielās skatuves jums bija kluss sapnis vai tas nāca negaidīti?
– Bērnībā nesapņoju kļūt par dziedātāju. Mamma aizveda mani uz mūzikas pulciņu, un skolotāja teica, ka man esot dzirde. Kad gāju bērnudārzā, man vajadzēja uzstāties un bija ļoti bail iziet uz skatuves. Trešajā klasē dziedāšanas skolotāja lika dziedāt divpadsmitajām klasēm žetonu vakarā, un arī tad biju stipri sabijies. Man bija bail no skatuves, tāpēc vairākus gadus nedziedāju vispār. Ceturtajā klasē dziedāšanu pametu un tikai vidusskolā atsāku.
– Izskatās, ka tagad jums skatuve patīk.
– Tagad uz skatuves jūtos labi. Bail vairs nav, bet uztraukums, kad jāiet dziedāt, ir vienmēr. Pirms tam pozitīvi noskaņojos. Tagad man vairāk iznāk dziedāt liriskās dziesmas, bet sākumā tās gandrīz nemaz nedziedāju. Kad piedalījos O kartes akadēmijā, dziedāju rokenrolu un dažādas jautras dziesmas. Man tādas patīk. Zelta dziesmā atklāju, ka varu dziedāt arī balādes. Pirms tam pat nenojautu, ka manī ir arī tāda stīga. Dažas reizes vajadzēja nodziedāt balādes, un es sapratu, ka varu tās pavilkt.
– Tautas mīlestību ieguvāt tieši ar balādēm un liriskajām dziesmām. Latviešiem smeldzīgās dziesmas patīk.
– Paskatījos ierakstus, kuros dziedu liriskās dziesmas, un sapratu, ka tajā visā ir sava pievilcība, kas uzrunā. Man patīk dziedāt latviešu dziesmas, īpaši dziesmas no zelta fonda. Dažas līdz šim pat nezināju, bet dažas man ir mīļas kopš bērnības. Kādā koncertā kopā ar Zani Zaļkalniņu dziedāju savu bērnības dziesmu Circenīša Ziemassvētki. Šovasar Zane piedalījās arī mana pirmā videoklipa filmēšanā. To uzņēma dziesmai Dievs tevi mīl, ar kuru ieguvu atpazīstamību. Tagad Zelta dziesma atkal ir jauna pieredze un jaunas iepazīšanās. Dziedātāji, kas šovā piedalās, ir ļoti forši. Neizjūtam konkurenci, visi cits citu atbalstām, un koncertos valda ļoti pozitīva noskaņa.
Kad man pirmajā Zelta dziesmas koncertā bija jādzied Cielaviņa, kas ir Jāņa Paukštello dziesma, un viņš sēdēja zālē, bija liels uztraukums. Pēc koncerta ar Jāni parunājāmies. Ļoti sirsnīgs un vienkāršs cilvēks. Tas ir patīkami, kad otrs, lai arī slavens un tautā mīlēts, neizrāda savu pārākumu, bet viņa attieksme ir tāda, it kā esam vienā līmenī. Labi jūtos, ja man uz viņu nav jāskatās uz augšu, bet varu skatīties acīs. Es arī tā ar citiem sarunājos. Kad esmu darbā un braucu uz izsaukumiem, man jāsatiek dažādi cilvēki, arī galīgi pagrimuši, bet es uz viņiem neskatos no augšas.
Nenāku no smalkas vides, un man nekad nav bijuši tādi dzīves apstākļi, lai sajustos pārāks par citiem.
Paldies mātei par audzināšanu, ka esmu izaudzis vienkāršs, sirsnīgs un atvērts. Man dažreiz ir grūti saprast atbalstītājus un fanus, kuri izrāda sajūsmu, kas man liekas pārspīlēta. Klausītāju atzinība, protams, ir patīkama, un es to novērtēju. Man ir paveicies, ka mūzika, ko izpildu, ir tuva ļoti plašai auditorijai – no pusaudžiem līdz gados veciem cilvēkiem.
– Meitenes jums droši vien raksta vēstules.
– Internetā raksta, zvana uz policiju un lūdz pasaukt pie telefona Nikolaju Puzikovu. Strādāju Valsts policijā, esmu kārtībnieks Rīgas reģionā. Mana dienesta pakāpe – kaprālis, un darba profils ļoti plašs. Jānodarbojas gan ar krimināllietām, gan administratīviem pārkāpumiem, braucam uz izsaukumiem, palīdzam cilvēkiem dažādās situācijās: ģimenes konfliktos, dzērāju strīdos. Novēršam likumpārkāpumus, dažādas huligāniskas darbības. Redzam to dramatisko dzīves pusi, par kuru daudzi pat nenojauš.
Policistam jābūt arī psihologam. Kad aizbraucam uz izsaukumu, pirmais – jānovērtē situācija un tas, kas tur notiek. Ar konfliktā iesaistītajiem mierīgi jāizrunājas. Reizēm ar sarunu vien visu var atrisināt. Grūtāk kaut ko sarunāt ar cilvēkiem, kas ir alkohola reibumā un agresīvi. Tādā pašā tonī ar viņiem nedrīkst runāt. Ar dzērājiem jārunā kā ar maziem bērniem. Mierīgi viss jāizskaidro, kāds jāaizved uz mājām. Nav jau tā, ka mēs visus, kas iereibuši atrodas uz ielas vai sabiedriskā vietā, sēdinām mašīnā un vedam uz policijas iecirkni. Divos gados, kopš strādāju policijā, daudz ko esmu pieredzējis. Tā ir tik pamatīga dzīves skola, ko citā vidē mūžā nepieredz. Esmu piedzīvojis ļoti dažādas situācijas. Kopā ar cilvēkiem no krīzes centra esmu braucis pie ģimenes, kurā vecāki ilgstoši lieto alkoholu un mazs bērns dzīvo nebarots un neapkopts. Noformējam protokolu, izņemam bērnu no ģimenes. Darbā esmu uzvilcis formu, un man ir pienākumi, ko veicu. Emocijas nevaru atļauties, lai gan no tā, ko redzu, kā cilvēks nevaru norobežoties. Tas skar arī emocionāli, bet es nedrīkstu to izrādīt.
– Optimismu tādās situācijās grūti saglabāt.
– Jebkurā situācijā jāizturas cilvēcīgi, un pārsvarā cilvēki policistu respektē. Kad sāku strādāt, bažījos, vai mani, tik jaunu un augumā nelielu, respektēs, bet cilvēkiem pret likuma pārstāvjiem tomēr ir respekts. Ar fizisku spēku ne katru varu savaldīt, tāpēc mans spēks ir saruna. Ekipāžā strādājam divi vai trīs. Viens kārtībnieks uz notikumu nekad nebrauc. Pēc likuma tas ir aizliegts.
– Vai jums ir mērķi, ko policista karjerā gribat sasniegt?
– Kopš bērnības redzēju, kā tēvs uzvilka formu un gāja uz darbu, un es ļoti lepojos, ka mans tēvs strādā policijā, taču pats pēc vidusskolas īsti nezināju, ko darīt tālāk. Man nepatīk rutīna, tāpēc nevarēju iedomāties sevi kādā birojā vai bankā. Painteresējos, kur varētu mācīties tālāk, un izlēmu iestāties Policijas koledžā. Tolaik tā atradās Kauguros. Mācību laikā apguvu visas policistam vajadzīgās prasmes, arī šaušanu. Ierocis pagaidām man nav bijis jāizmanto, un ceru, ka arī nevajadzēs to darīt. Jau mācību laikā sāku strādāt policijā. Varēju saņemt gan stipendiju, gan algu. Gribēju pats sevi nodrošināt, nevis dzīvot uz vecāku rēķina. Gribēju arī dziedāt, pilnveidot sevi mūzikā, un man izdevās to visu apvienot. Mācoties Policijas skolā, piedalījos pirmajā Koru karu šovā. Dziedāju Olgas Rajeckas Lielvārdes korī un sapratu, ka man tas patīk un skatuve ir tā vieta, kur gribu būt. Taču gribu strādāt arī savā policista profesijā.
– Kā cilvēki reaģē, kad aizbraucat uz izsaukumu un jūs atpazīst?
– Ir situācijas, kad atpazīst, bet daudzi mani nezina. Vienu laiku strādāju Rīgā, un mans rajons bija Ķengarags. Deviņdesmit piecos procentos gadījumu cilvēki, ar kuriem bija jāstrādā, runāja krieviski un par mani kā dziedātāju neko nebija dzirdējuši. Tā bija cita vide ar citām interesēm, un es izjutu, cik ļoti darbā noder manas krievu valodas zināšanas. Nezinu, kā policists bez šīs prasmes vispār spēj strādāt, jo daudzos gadījumos komunikācija kļūst neiespējama. Jebkura valoda cilvēkam nāk tikai par labu. Es protu arī angļu valodu. Varu sarunāties ar ārzemniekiem, un policista darbā šādas saskarsmes gadās bieži.
Dažās situācijās mana atpazīstamība policista darbā palīdz, jo tā cilvēku noskaņo uz sadarbību, rada viņam pozitīvu attieksmi. Bijuši gadījumi, kad aizturētā persona atsakās runāt ar policijas darbiniekiem un pieprasa, lai pie viņa nāk Puzikovs. Esmu pateicīgs saviem kolēģiem un vadībai, ka viņi mani atbalsta un darbus vienmēr iekārto tā, lai es varu arī dziedāt un tikt uz koncertiem. Man ir ļoti labi kolēģi.
– No mana jautājuma par meitenēm jūs veikli pārgājāt uz citu tēmu. Vai jums ir viena īpaša meitene?
– Bija, bet tagad esmu brīvs kā putns. Man meitenes ļoti patīk.
Ar meitenēm vienmēr esmu labāk sapraties nekā ar puišiem.
Pirmā mīlestība man bija piecpadsmit gados. Iepazināmies Ogrē diskotēkā. Tagad viņu vairs nesatieku. Cik zinu, viņa mācās Valmierā. Viņai ir savi mērķi un sava dzīve. Man ir bijusi arī sāpīga mīlestība, bet tā dzīvē notiek. Ja raksturi un intereses nesakrīt, šķiršanās ir neizbēgama. Esmu emocionāls, uzticos cilvēkiem, ātri viņiem pieķeros, un gadās, ka viņi nemaz nav tādi, kā sākumā biju iedomājies, bet, lai būtu ar kādu kopā, vajag savstarpēju saskaņu. Sievietes ir grūti izprotamas. Vajag lielāku dzīves pieredzi, nekā tā ir man, lai sievietes izprastu. Droši vien daudzus pārsteigumus vēl piedzīvošu, bet nevienai sievietei pats negribu sagādāt nepatīkamus pārsteigumus. Gribu būt labais puisis.
Savu īsto meiteni vēl neesmu saticis. Mamma domā, ka tagad, kad daudzi mani pazīst, man būs grūti atrast īsto meiteni, jo vienmēr šaubīšos, vai viņa ar mani grib draudzēties tāpēc, ka esmu slavens, vai tāpēc, ka esmu labs un uzticams cilvēks. Domāju, ka tā nebūs, jo esmu parasts puisis, kas dzied. Daudzi, mani satiekot, saka: čau, Nikolaj! Latvieši gan ir kautrīgi. Viņi, ja arī pazīst, to neizrāda, bet man patīk cilvēkus novērot. Esmu sevi daudzreiz pieķēris, ka uz ielas pamanu kādu interesantu tipāžu un vēroju viņu. Kāda meitene man reiz aizrādīja, ka nav pieklājīgi tā skatīties uz cilvēkiem un viņus uzkrītoši pētīt, bet man patīk vērot citu uzvedību, reakciju, savstarpējās attiecības. Cilvēki ļoti bieži neaizdomājas, kā viņi no malas izskatās.
– Un kāds jūs pats esat, skatoties no malas?
– Esmu dabisks un kustīgs. Bērnībā nodarbojos ar sportu. Vienmēr gaidīju ziemu, jo gribēju slēpot. Visa ģimene gājām uz Zilajiem kalniem slēpot. Spēlēju hokeju, patika arī peldēšana. Tīņa gados nodarbojos ar skeitbordu. Policistam vajadzīga fiziskā sagatavotība. Mums Ogrē policijas iecirknī ir sava trenažieru zāle. Kad vien varu, eju trenēties. Augumā esmu maziņš un varbūt izskatos sīks, bet esmu ļoti enerģisks, un arī rokas man ir stipras. Sīkstums man iedzimts no Krievijas vectēva. Viņš arī bija maza auguma, bet ar stipru krampi.
Tas, pie kā piedomāju, ir balss. Latvijas klimats dziedātājiem nav labvēlīgs, tāpēc cenšos to saudzēt: man svarīgs ir labs un veselīgs miegs, ēdu veselīgu uzturu, nepīpēju, nelietoju alkoholu. Mūsu ģimenē neviens nesmēķē un alkoholu nelieto. Vecāki mani ir labi audzinājuši, par to esmu viņiem pateicīgs. Mani tagad bieži aicina uzstāties, arī skolās dziedu, runāju ar jauniešiem. Pats esmu jauns, manī ir degsme un patriotisms. Arī ilūzijas, ko negribu zaudēt. Apzinos, ka man jābūt paraugam, jo daudzi jaunieši grib man sekot un līdzināties, tāpēc ļoti svarīgi, ko es cilvēkiem saku. Tā ir liela atbildība. Es to apzinos.
Gribu būt uz skatuves, gribu būt tautā iemīļots izpildītājs. Man ļoti patīk patriotiskās dziesmas un tās, kas tuvas tautai. Lai gan atpazīstamība man nāca strauji, esmu tikai sava ceļa sākumā, neko vēl neesmu sasniedzis. Popularitāte mani pārsteidza, bet galvu nesagrozīja, un es nekad savu vārdu skatuves dēļ pret citu nemainīšu. Kad gāju šovā O kartes akadēmija, producents jautāja, kādu skatuves vārdu es ņemšu. Teicu, ka palikšu pie sava – Nikolajs Puzikovs. Mans vārds ir mana vērtība. To man iedeva vecāki, un es nedrīkstu to mainīt uz citu un pazaudēt, lai pats sevi nepazaudētu. Esmu ar savu vārdu saaudzis. Domāju, ja mani sauktu citādi, es būtu cits cilvēks.
Ziniet, sapņos es bieži lidoju! Sapņos man ir tādas pārdabiskas spējas. Man nav spārnu, bet lidoju. Tā ir laba sajūta. Varbūt ar domu spēku paceļos debesīs, bet nomodā ticu tikai sev un saviem spēkiem. Paļaujos uz tiem, jo zinu, ka dzīvē bez veiksmes un ticības neko nevar sasniegt.
