Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +4°C 
«Viņš nekad nav bijis sertificēts kādā psihoterapeitu asociācijā, kas nodarbotos ar bērnu psiholoģisko terapiju, un viņa kompetence ir vien pieaugušo ārstēšana ar psihoaktīviem medikamentiem,» raksta Konstantinovs. Viņš arī uzsver, ka Taubem nav ne pētījumu, ne publikāciju par dzimuma identitāti vai seksoloģiju. «Tieši tādēļ viņš bija labākā izvēle, kuram stundas garumā Latvijas Radio uzticēt runāt par jauniešiem, dzimumu un tā maiņu,» ironiski piebilst psihoterapeits.
Konstantinovs skaidro, ka Taubes teiktais intervijā esot pilns ar neprecizitātēm un aplamībām — no izdomātiem datiem līdz maldinošiem apgalvojumiem. Viņš īpaši norāda, ka dakteris pats līdz galam nav sapratis, par ko runā — vai par psihiskiem traucējumiem, dzimumiem, dzimti vai ģenētiku. «Stundas laikā tā arī nebija skaidrs, par ko dakteris īsti runā,» raksta Konstantinovs, piebilstot, ka dzimumidentitātes jautājums ir ļoti plašs un pārklāj daudzas tēmas.
Viņš atzīmē, ka Taubes teiktais par «1% iedzīvotāju, kuriem ir problēma ar dzimumidentitāti», ir maldināšana.
«Nav saprotams, no kurienes ārsts ņēmis tādu ciparu – iespējams, no šizofrēnijas, ar kuru viņš ikdienā sastopas biežāk,» raksta Konstantinovs. Viņš norāda, ka šādi skaitļi neatbilst zinātniskajai literatūrai, jo «zinātniskajos pētījumos tiek minētas aplēses starp 0.002 līdz 0.5%». Ja šis cipars būtu patiesība, Latvijā «katra vidēja izmēra skola būtu pilna ar bērniem, kas maina dzimumu», bet patiesībā šādi gadījumi ir ļoti reti.
Tāpat Konstantinovs norāda, ka Taubes apgalvojums, ka šī problēma «vienkārši parādās», ir kļūdains.
Viņš uzsver, ka nav tā, ka šādi cilvēki vienmēr bijuši un tikai tagad kļuvuši «drošāki iznākt no skapja». Viņaprāt, šāds pieaugums pusaudžu vidū nevar tikt izskaidrots tikai ar lielāku atklātību, bet gan ar sociāliem faktoriem, tostarp ietekmi no sociālajiem tīkliem un mediju satura. «Varbūt, ja Taube būtu nedaudz painteresējies par šo jautājumu, viņš apsvērtu iespēju, ka visi šie pusaudži nav ‘vienkārši parādījušies’. Bet ka tam var būt saistība ar to, ko viņi redz ikdienā savos TikTokos, ar milzīgo trans aktīvistu spiedienu medijos, kultūras un akadēmiskajā vidē,» viņš raksta.
Psihoterapeits kritizē arī Taubes vēlmi sasaistīt dzimumidentitāti ar homoseksualitāti, nosaucot to par pazemojošu un pilnīgi aplamu.
«Taube paziņo, ka ‘tas ir nekorekti sasaistīt dzimuma disforiju ar homoseksualitāti’, bet pats to izdara vairāk nekā astoņas reizes,» norāda Konstantinovs. Viņš arī kritizē stereotipus par geju klubiem, ko Taube pieminējis intervijā, un piebilst, ka šāda attieksme liecina par «pilnīgu neizpratni par atšķirību starp seksuālo orientāciju un dzimuma identitāti».
Vēl viens Taubes izteikums, ko Konstantinovs nosauc par «maldināšanu», ir apgalvojums, ka «pusaudzi nevar ietekmēt». «Šis apgalvojums ir tik absurds, ka pat grūti komentēt,» viņš raksta, uzsverot, ka visa audzināšana un izglītošana notiek tieši ar mērķi ietekmēt bērnu domas, uzvedību un priekšstatus. «Nevienā dzīves posmā apkārtējo viedoklis nav svarīgāks kā pusaudžiem,» uzsver Konstantinovs, norādot, ka sociālā vide, draugi un tīkli spēj būtiski ietekmēt jauniešu identitātes veidošanos.
Kā pilnīgus melus viņš nosauc arī Taubes teikto, ka «98% cilvēku pēc dzimuma maiņas ir laimīgi».
Konstantinovs raksta, ka pētījumi liecina par pretējo — cilvēkiem, kas veikuši dzimuma maiņas operāciju, pašnāvības risks ir ievērojami lielāks. «Apgalvot, ka dzimuma maiņa 98% cilvēku padara laimīgus, ir vienkārši meli,» viņš raksta, uzsverot, ka šādi apgalvojumi var būt bīstami, jo maldina ģimenes un pusaudžus.
Arī Taubes apgalvojums, ka «vienīgais pareizais risinājums» dzimuma disforijai ir hormonterapija un ķirurģiska dzimuma maiņa, tiek raksturots kā dezinformācija. Konstantinovs norāda, ka lielākā daļa jauniešu no šīm grūtībām izaug, ja vien viņus nesāk psiholoģiski vai medicīniski «tranzicionēt». «Ir zināmas atšķirības starp lauztu kāju un vēlmi nomainīt dzimumu,» viņš ironizē, norādot, ka lauzta kāja ir objektīvi diagnosticējama problēma, bet dzimuma identitāte — psiholoģiska un sociāla parādība, kuras ārstēšana ar ķirurģiju ir vismaz diskutabla.
Konstantinovs noslēgumā uzsver, ka jautājums par dzimuma identitāti iezīmē plašāku sabiedrības robežlīniju — starp zinātniski pamatotu pieeju un ideoloģisku spiedienu. «Var saprast vēlmi atrasties vairākuma, varas, finansiālo un karjeras ieguvumu pusē. Bet dažām lietām tomēr vajadzētu stāvēt tām pāri. Piemēram, speciālistiem, kas spētu izvērtēt savu atbildību un zināšanas. Īpaši, ja viņiem ir dota viena no lielākajām dzīves atbildībām – rūpes par pašiem trauslākajiem prātiem,» raksta Konstantinovs.
