Mākslinieks, kurš Dailes teātri sargā. Kas bija un kā dzīvoja baskājis Irbīte?

«Pasteļkrītiņi viegliņām uzberzti uz tumša papīra – sniegots lauks, vakars, pakalnā mājiņa un logā uguntiņa, pa auksto vakaru cilvēks atnācis, lai rastu pajumti, visapkārt sniegi un tumsa. Daudz šādu darbu radījis Voldemārs Irbe, «mājiņa» ar ziemas ainavu pārtop sarežģītā alegorijā, kura mudina pēc līdzcietības, iejūtības, patvēruma, kas vajadzīgs basajam māksliniekam un katram cilvēkam,» tik izjusti 1968. gadā rakstījis rakstnieks, publicists un mākslas recenzents Aivars Kalve, kad norisinājās plaša Irbes retrospektīvā izstāde.

Jā, tā ir tā īstā Irbītes sajūta, jo runa nav tikai par pavarda siltumu, kā viņam būtu mūždien pietrūcis, vai par vilnas mēteli plecos. Irbīte nebija nabags. Daži pat stāstījuši, ka viņam bija lieli naudas uzkrājumi, jo izdevās pārdot ne tikai skicītes, ko viņš zīmēja ar pasteļiem un atdeva par «mazu, melnu naudiņu», bet reizēm arī lielus un vērtīgus darbus.

Iespējams, viss pārdzīvotais kopā jaunā ideālista dvēselē radīja izšķiršanos novērsties no laicīgajiem, pārejošajiem priekiem…

Man gribas turpināt Aivara Kalves domu un teikt, ka stāsts par Irbīti ir stāsts par to, cik trausla un viegli ievainojama ir cilvēka dvēsele. Un cik daudzi no mums cīnās ar šo salauzto spārnu visu mūžu, tā arī vairs nespēdami nokļūt dvēseles dienvidos. Un laime vai dzīves piepildījums ir tad, kad, nesot savu krustu, izdodas vismaz pietuvoties šai ilgotajai vietai, kur dvēsele jūt mieru un dziedinājumu…