Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +4°C 
Teātra dīvas dēls
«Es ienācu šajā pasaulē mīlēts un lutināts,» reiz intervijā žurnālam IEVA teica Harijs Ozols. Viņš piedzima Mārtiņdienā, un viņa mammai tolaik bija jau 37 gadi. Ārsti Antrai Liedskalniņai nesolīja, ka vispār izdosies kļūt par mammu, bet brīnums bija noticis.
Viņš bija Liedskalniņas vienīgais dēls, ļoti īpašs bērns.
Viņu dvēseliskā saikne bijusi ļoti stipra, un, kad Antra Liedskalniņa pirms 15 gadiem aizgāja no šīs pasaules, viņš ļāvās vienpatībai. Arī Harijs no šīs pasaules aizgāja viens. Radis ar pārdzīvojumiem un sāpēm tikt galā paša spēkiem, viņš līdz pēdējam centās no cilvēkiem slēpt, ka ļauna slimība ieperinājusies viņa ķermenī. Slimnīcā viņš nonāca nepilnu nedēļu pirms nāves, taču līdz pēdējam elpas vilcienam slimība nespēja uzvarēt viņa gribu dzīvot un radīt.
Harija ceļš līdz popularitātei un klausītāju mīlestībai, ko viņš baudīja pēdējos desmit gadus, nebija viegls. Viņam ļoti to negribējās zaudēt. Harija dzīve sākās ar teātra smaržu, ko viņš bieži apjūsmoja savās intervijās. Viņa tēvs bija aktieris Elmārs Ozols, bet mamma – leģendārā latviešu aktrise Antra Liedskalniņa. Harija mamma bija teātra prīma. Viņas dēls bija biežs viesis teātra aizkulisēs, un
kopš bērnības Harijam bija tikai viens sapnis – iet mammas pēdās. Taču aktiera karjera nevedās, kā cerēts –
Harijs gan pabeidza Teātra fakultāti un dažus gadus spēlēja neatkarīgajā teātrī Kabata, taču tad aktiera darbu pameta. Gluži tāpat kā savulaik viņa tētis, kurš bija talantīgs aktieris, taču viņam pietrūka gribasspēka šo ceļu turpināt. Harijs, atceroties aiziešanu no teātra, atzina – tas, iespējams, bijis viņa slinkums un izlaidība. Tolaik vairāk par skatuvi Hariju aizrāva bohēma, viņš sāka lietot alkoholu un ilgi nevarēja atrast savu vietu šajā pasaulē. Viņu izglāba mīlestība pret mūziku un cilvēki, kas tai noticēja. Savas aktieriskās dotības Harijs lika lietā koncertos. Skaists balss tembrs, galanta uzvedība, glīti tērpi un romantiska lirika padarīja viņu par sieviešu mīluli.
Pa īstam neesot mīlējis
Esot uz skatuves, Harijs piederēja visām Latvijas sievietēm, bet pa īstam – nevienai. Vaicāts par simpātijām, viņš vienmēr atbildēja izvairīgi – kandidātes sievas lomai esot, bet nebūšot interesanti, ja viņas to uzzināšot. Desmit pēdējos gadus Harija tuvākais draugs bija viņa skatuves partnere dziedātāja Santa Zapacka. Mēļoja, ka viņus saista romantiskas attiecības, taču patiesībā tā bijusi vien skatuviskā tēla radīta ilūzija. Dziedātāji arī sarunā ar Privāto Dzīvi reiz atzina, ka šis skaistais romantiskais noslēpums – slēpta nojausma par mīlu – klausītājiem esot nepieciešama. «Viņa ir šarmanta.
Santa savā ziņā ir sievietes ideāls.
Sieviete ar lielisku stila un gaumes izjūtu,» toreiz teica Harijs, mulsinādams savu skatuves partneri, kurai pašai ir laimīga ģimenes dzīve – vīrs, dēls un meita. Taču viņa līdz pēdējai dienai bija arī Harija īpašais cilvēks. Viņa arī bija tā, kas organizēja atvadu ceremoniju, izvēlējās Harija dziesmas, ko atskaņot, pavadot viņu pēdējā gaitā.
Reiz Harijs, kurš tik labprāt runāja par romantisko mīlestību savās dziesmās, teica – tā īsti laikam nemaz neesot mīlējis. «Es nedomāju, ka vairs piedzīvošu īstu mīlestību. (..)
Es sevi vairs nemoku ar domām par šo vīrieša un sievietes mīlestību.
Uztveru to citādi. Mīlestība manā izpratnē ir viss, kas cilvēkam ļauj dzīvot, – spēka avots, atbildība, godīgums, prasme saprast otru.»
Meita bērēs nepiedalījās
Tie, kas pazina Hariju, saka – savā būtībā viņš bijis ļoti vientuļš. Lai gan komunikabls un draudzīgs, savas dzīves pēdējos gadus viņš lielākoties pavadīja vienatnē. Aktrise un rakstniece Mudīte Šneidere savā grāmatā par Harija Ozola mammu raksta, ka vientulība Harijam pa pēdām sekojusi jau agrā bērnībā. Viņa vecāki izšķīrās, kad zēnam bija astoņi gadi, un mazajam Harijam ļoti pietrūcis mūžam aizņemtās mammas. Pats Harijs tā nekad nav uzskatījis.
Savu mammu viņš ļoti mīlēja un atrada attaisnojumu it visam, ko viņa darīja, – arī alkohola atkarībai.
Tāpēc mūža pēdējos gados viņš vēl steidza godināt aktrises piemiņu. Pirms diviem gadiem Harijs gribēja ierakstīt mammai veltītu albumu. Tas neizdevās. Taču viņš radīja brīnišķīgu dziesmu Antras Liedskalniņas piemiņai – Celies. Savas dzīves pēdējā nedēļā viņš steidza plānot mammas atceres dienas koncertu. Tam bija jānotiek oktobrī, bet Harijs, juzdams, ka viņam noliktais laiks jau iet uz beigām, pēc iespējas ātrāk gribēja izziņot tā norises dienu.
Tāpat kā viņa vecāki, arī Harijs nespēja izveidot laimīgu un noturīgu ģimeni. Agrā jaunībā viņš apprecēja Mākslas akadēmijas studenti Daci, un šajā laulībā drīz vien pieteicās bērns – Harija vienīgā meita Laura. Taču pēc astoņiem gadiem laulības dzīve izjuka. Tagad Laurai ir 38 gadi un viņa ir pārsteidzoši līdzīga savai slavenajai vecmāmiņai jaunībā. Laura daudzus gadus dzīvoja Zviedrijā, un ar savu tēvu tikās ļoti reti. Par to, kā veidojušās viņu attiecības, draugi un paziņas nezina stāstīt. Harijs par to īpaši neesot runājis. Pirms vairākiem gadiem par retajām tikšanās reizēm ar meitu viņš sacīja: «Es par to sevišķi nepārdzīvoju.
Es zinu, ka viņa man ir, un par to es varu justies laimīgs.
Kad es būšu viņai vajadzīgs, viņas dēļ darīšu visu. Nejūtu vajadzību apzināti jaukties viņas dzīvē.» Šo uzskatu viņš arī ievēroja visus šos gadus. Viņa skatuves partnere Santa Zapacka toreiz atklāja, ka par tēta slimību Laura uzzinājusi dienu pirms Harija aiziešanas un pieņēmusi lēmumu uz tēva bērēm nebraukt.
Pēdējā tikšanās – slimnīcā
Harija Ozola ilggadējā skatuves partnere bija dziedātāja Santa Zapacka: «Mūsu pēdējā tikšanās bija slimnīcā. Es jums nevarēšu pateikt, ko Harijs iekšēji juta. Katrā ziņā
viņš līdz pēdējam tiešām cītīgi plānoja to, kāds būs viņa māmiņas atceres pasākums,
kas bija iecerēts rudenī. Harijs bija aktieris, un izrādās, ka velnišķīgi labs. Mēs nebijām vienlīdzīgi dziedātāji uz skatuves, bet tas, ka viņam bija šī teātra fakultātes izglītība un man – muzikālā, ļāva mums veidot ideālu skatuves tandēmu. Mēs viens otru papildinājām. Harijs man vienmēr saistīsies ar dziesmām, ko viņš ir rakstījis. Varbūt pat vairāk ar tām, kuras neieguva to lielāko cilvēku atsaucību un mīlestību. Domāju – kāds gabaliņš no Harija sirds ir aizceļojis pie katra no mums, un kopā ar viņa smaidu vēl ilgi paliks atmiņā.»
Harijam varēja uzticēties
Liepājas teātra aktieris Edgars Pujāts stāsta: «Ar Hariju bijām pazīstami daudzus gadus. Pirmo reizi satikāmies, kad biju aizgājis strādāt uz Dailes teātri. Kļuvām par diezgan tuviem draugiem.
Man bija tā laime iepazīties arī ar viņa mammu Antru Liedskalniņu, jo es bieži pie viņiem paliku pa nakti.
Viņš bija viens no retajiem cilvēkiem, ar kuru varēja godīgi, atklāti nebaidoties izrunāties. Tā ir liela vērtība! Jo tagad draugu, kuriem tu vari uzticēt savas dzīves pārdzīvojumus vai sirdslietas, kļūst arvien mazāk. Īsti un kārtīgi veči uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi. Skumji, jo man paliek arvien mazāk draugu, un diemžēl viņi aiziet arvien jaunāki un jaunāki…
Harijs mācēja uzklausīt. Pats gan viņš reti sūdzējās par dzīves problēmām. Jaunībā, kad kopā dzīvojāmies pa Rīgu, viņš man daudzus noslēpumus uzticēja, kurus es, protams, nekad neatklāšu. Taču pēdējos gados viņš bija noslēgtāks. Varbūt man tā šķita, jo šobrīd ir tāds laiks, kad mēs tuviem cilvēkiem atrodam arvien mazāk laika. Es runāju konkrēti par sevi. Labi vismaz, ka paspēju aizskriet uz viņa koncertiem, uz kuriem viņš mani uzaicināja.
Pēdējo reizi tikāmies 8. martā VEF kultūras pilī, kur notika viņa un Santas jubilejas koncerts.
Redzēju, ka Harijs jūtas slikti. Par to liecināja arī viņa izskats, taču man bija tik neērti viņam kaut ko jautāt.
Viņš neko neteica, un es neuzbāzos. Par tādām krasām nelaimēm neviens vīrietis negrib runāt. Es viņu lieliski saprotu.
Harijs manā dzīvē bija ļoti zīmīgs cilvēks, jo, pateicoties viņam, es sāku nodarboties ar mūziku. Viņš deva man stimulu un ļāva noticēt, ka es tiešām varu ne tikai dzeju, bet arī mūziku rakstīt. Par to esmu viņam ļoti pateicīgs. Kad viss mazliet norims, es veltīšu Harijam koncertu Liepājā. To es viņam apsolu!
Ārstējies ar struteņu tēju
Mūzikas izdevējs un ārsts Arvīds Mūrnieks atminējās: «Kad Harijs pirms kādiem desmit gadiem pirmo reizi atnāca pie manis uz biroju, neko daudz par viņu nezināju. Tikai to, ka viņš ir Antras Liedskalniņas dēls. Tas viņam bija sarežģīts laiks.
Harijs ilgu laiku bija lietojis alkoholu, jutās izstumts no sabiedrības.
Tobrīd meklēja darbu. Mūsu sadarbība ilga vairākus gadus. Zināju, ka viņam ir interese un talants uz mūziku, tāpēc mudināju – sāc taču beidzot pats kaut ko komponēt! Viņš sāka rakstīt pantus, mūziku. Uztaisīja kopā ar draugiem grupu Romeo, sāka braukāt ar koncertiem pa Latviju. Cilvēkiem patika, zāles bija pārpildītas. Protams, toreiz no malas izskanēja pārmetumi – kāpēc tāda mūzika vispār jāizdod. Tas neesot prestiži. Taču tas bija pats sākums un man ļoti gribējās Harijam palīdzēt. Viņš bija cilvēks, kuru dzīve faktiski bija iemetusi mēslainē, viņš nevienam nebija vajadzīgs. Taču viņš gribēja no tā visa izkļūt un darbojās ļoti mērķtiecīgi. Harijam pašam patika visu izdomāt, organizēt. Atceros, kā viņš bija iecerējis, ka grupas puišiem būs vienādas ādas žaketes, un meklēja, kur tādas uzšūt.
Harijs bija ļoti godīgs, romantisks un labsirdīgs vīrietis, dziļi sirdī – liels bērns, kas nekad nepārstāj brīnīties par dažādām netaisnībām un dīvainībām.
Reizēm gribējās uzsaukt – Harij, tu taču vairs neesi sīkais, tā dzīvē notiek!
Taču tā nebija muļķība, kas viņam lika šādi uzvesties. Tā bija viņa iekšējā nepieņemšana. «Nē, nu man jau ir skaidrs, bet tas taču nav normāli,» šādās sarunās piebilda Harijs.
Man bija sajūta, ka Harijs steidzas dzīvot. Visa viņa radošā darbība bija ļoti kompresēta – viņš tik daudz gribēja pagūt, it kā zinādams, ka var pietrūkt laika. Centās izdarīt maksimālo programmu, lai kaut ko atstātu aiz sevis. Domāju, ka bažas par veselības problēmām viņš gribēja nomākt ar darbu, jo tas šādās situācijās morāli palīdz.
Pēdējo reizi ar Hariju sazvanījāmies nedēļu pirms viņa aiziešanas. Protams, pirms vairākiem mēnešiem biju jau pamanījis, ka Harijs nejūtas īsti vesels. Dzirdēju, ka arī pēdējos koncertos viņam trūcis spēka – lielākoties uzstājies sēdus. Viņa diagnozi es nezinu, taču pieļauju, ka Harijs savas veselības problēmas apzinājās jau sen. Iespējams, tāpēc viņš nekādos apstākļos tik ilgus gadus nelietoja alkoholu, arī smēķēšanu bija atmetis. Zināja – ja nerūpēsies par savu veselību, kļūs sliktāk.
Harijs nebija tas, kurš sūdzas, un to, kas attiecas uz viņa veselību, no citiem slēpa. Sarunās par to viņš īpaši nekad neielaidās. Taču šajā telefonsarunā tomēr par šo tēmu es ierunājos. Vienīgais, ko viņš pateica – jau mēnešiem ilgi gaidot rindā uz svarīgiem izmeklējumiem. Teica, ka vajagot uzlabot savu veselību. Es viņam ieteicu meklēt risinājumu, liekot kopā Austrumu un Rietumu medicīnu, bet viņš atrunājās – tas esot par sarežģītu, viņam vajagot kaut ko vienkāršāku. Stāstīja: «Man pateica, ka vajagot dzert struteņu tēju. Es tās savācu un tagad dzeru gan struteņu, gan citas zāļu tējas. Ir labi.» Tāpēc pēc dažām dienām saņemt ziņu par Harija nāvi bija ļoti šokējoši.»
Vienpadsmit gadi Šlāgeraptaujas topos
Režisors Arvīds Babris: «Mūsu pēdējā tikšanās ar Hariju bija gada sākumā, kad ierakstījām interviju raidījumam Latvijas šlāgeraptauja. Tāpat kā vienmēr, Harijs bija smaidīgs un pozitīvi noskaņots.
Es pamanīju, ka viņš strauji kļuvis vecāks.
Taču laiks nav saudzīgs ne pret vienu no mums. Tāpēc neiedomājos, ka tas saistīts ar veselības problēmām.
Hariju kā mākslinieku pazinu daudzus gadus. Pirmo reizi sastapāmies 90. gadu sākumā, kad viņš piedalījās Mikrofona aptaujā ar grupu Rīga–Tobago. Vadīju Latvijas šlāgeraptauju, un tajā 11 gadus regulāri skanēja Harija dziesmas. Kopā ar Santu viņš pāris reižu iekļuva arī iemīļotāko izpildītāju trijniekā, un par viņiem kā laureātiem veidojām īpašus raidījumus.
Mūzikā Harijs bija forša un stabila vērtība. Viņš bija klausītāju mīlēts.
Pat abi viņa 50 gadu jubilejas koncerti Rīgā bija pilnībā izpārdoti. Harijs bija profesionālis. Viņš nepaļāvās tikai uz iedvesmu, bet cītīgi strādāja, un tas izpelnās lielu cieņu. Vienmēr piedāvāja savas idejas, savu redzējumu uz to, ko varētu darīt raidījumos. Harijam bija aktiera talants, un viņš domāja skatuviski. Viņam bija arī trausla mākslinieka dvēsele. Lai gan Harijs bija piešāvies pie šīs dzīves raupjuma, varēja just, ka dziļi iekšienē viņam ir viegli ievainojama, trausla un ļoti jūtīga sirds.»
Harija nāve man bija šoks
Nacionālā teātra aktieris raidījuma Dzintara dziesmas vadītājs Juris Hiršs: «Ar Hariju sadraudzējāmies, mācoties Tautas kinoaktieru studijā un vēlāk konservatorijā, studējot aktieros. Tolaik abi ar koncertiem apceļojām visu Latviju. Tas bija traks laiks. Vēlāk mūsu ceļi dažādu iemeslu dēļ šķīrās. Pēdējo reizi ar Hariju tikos februāra beigās, kad viņš ar Santu viesojās pie mums raidījumā Dzintara dziesmas. Jau toreiz manīju, ka Haris īpaši labi nejūtas. Prasīju Santai, kas par lietu, bet viņa teica, ka viņš negrib neko stāstīt. Tikai pēc tam uzzināju – klīstot baumas, ka Harijs ir nopietni slims. Piezvanīju Santai, viņa man apstiprināja, ka tā ir patiesība.
Harija nāve man bija īsts šoks.
Atceros, pēc Dzintara dziesmām viņš pie manis pienāca, mēs parunājām par viņa nākotnes plāniem, mammas jubilejas koncertu, kas bija ieplānots oktobrī. Nebija ne mazāko priekšnojautu, ka jau pēc pāris mēnešiem Harija vairs nebūs. Domāju, arī viņš pats līdz pēdējam ticēja, ka viss būs kārtībā…»
Citāts:
Domāju, viņš līdz pēdējam ticēja, ka viss būs kārtībā.
