Latviešu šamanim Ivo Puriņam parādījusies vīzija: Būs Jēzus otrā atnākšana

Piedzīvo zīmīgu vīziju

Patlaban Ivo Puriņš, kurš uzturas Kanārfiju salās, uz neilgu laiku atceļojis uz dzimteni. Paredzēta filmēšanās raidījumā Caur ērkšķiem uz…, piedalījies arī Latvijas šamaņu dienā. «Pašlaik strādāju pie darba Apokalipses evaņģēlijs. Tenerifē mani piemeklēja vīzija – redzēju, ka 2032. vai 2033. gadā būs Jēzus otrā atnākšana. Sajutu nepieciešamību uzrakstīt Apokalipses evaņģēliju, kurā, balstoties uz vīzijā pieredzēto, stāstu, kā šī atnākšana notiks.

Jēzus pie cilvēkiem nāks citādāk nekā pirmoreiz, un atnākšana būs tieši tāda, kā rakstīts Svētajos rakstos,

kur Kristus teicis: «Nākamreiz, kad ieradīšos, vienlaikusi būšu visās vietās.»

Šamanis Tenerifē pavadījis pusgadu, dzimtenē atgriezies vien pavasarī. «Kad kopā ar ceļabiedri mākslinieci Elzu Niedri izkāpām no lidmašīnas Tenerifē, man kabatā bija vien 170 eiro, un tas bija uz abiem,» atklāj Puriņš. «Kā varējām ar to iztikt? Pateicoties draugiem, izdomai un tam, ka Tenerifi labi pārzinu. Man daudzās pasaules malās ir draugi, kuriem savulaik esmu palīdzējis.

Draugi mums pretī uz lidostu atbrauca ar mašīnu, un viņu aizdotajā mašīnā kādu laiku arī padzīvojām.

Tenerifē sadraudzējāmies ar kādu rumānieti, kura, dodoties prom, piedāvāja mitināties viņas vagoniņā,» Puriņš, kurš teicami runā spāņu valodā, atklāj, ka, pateicoties draudzīgām attiecībām ar vietējiem, pat izdevies bez maksas padzīvot plašā mājā. «Tur bija vairākas istabas un labierīcības. Saimnieki uz laiku bija devušies prom, tāpēc šo māju vajadzēja pieskatīt,» stāsta šamanis.

Iztiku pelna, liekot kārtis

Tenerifē Ivo un Elzai bija jāizdomā, kā nopelnīt. Problēmu viņi atrisināja gaužām vienkārši: «Pārgājienos salasījām skaistus akmeņus, kurus Elza apgleznoja. Pēc tam Tenerifes promenādē uzlikām galdu, Elza akmeņus tirgoja tūristiem, bet es piedāvāju pazīlēt ar taro kārtīm. Tā mēs nopelnījām naudiņu, lai būtu, par ko paēst,» atklāj Puriņš. Un vietējie likumsargi par šādu rūpalu latviešiem neko nepārmeta. Iniciētais sauļu salicējs, kā vēl sevi dēvē Ivo, slavē Kanāriju salās valdošo klimatu un brīvību: «Faktiski, ja tev nekā nav, Tenerifē vari brīnišķīgi izdzīvot. Tā kā visu laiku ir silts, dzīvo kaut vai zem klajas debess teltī. Kad Palmas salā apmeklējām Los Indianos karnevālu, tā arī izdarījām. Svētku laikā viens viesnīcas numuriņš tur maksāja 200 eiro par nakti. Tas mums bija par dārgu, tāpēc uzslējām telti pludmalē,» stāsta Puriņš.

Šamanis zina stāstīt, ka Tenerifē cilvēkiem joprojām ļauts dzīvot alās.

«Tur ir daudz dabiski veidotu alu, kurās cilvēki drīkst ne tikai apskatīt, bet arī dzīvot, daudzi arī to izmanto. Iemesls – par šādu mājvietu nav jāmaksā īre un nodokļi,» Ivo noskaidrojis.

Saņem zīmi no Augšas

Puriņš uz savas ādas jutis to, ka daudzu tūristu iemīļotā Tenerife enerģētiski ir ļoti spēcīga vieta. «Šeit enerģija ir tik spēcīga, ka reti kurš, kas nav vietējais, te var nodzīvot ilgāk par divām nedēļām. Savukārt tādam cilvēkam kā man ir ļoti svētīgi uzturēties Tenerifē. Tur pieredzēju vīziju ne tikai par Kristus otro atnākšanu, bet sāku veidot arī Likteņa spēli, kuru gribu tālāk nodot cilvēkiem. Tajā piedalās divi vai vairāki cilvēki un to spēlē ar taro kārtīm, stāsta Ivo, kurš spēli veido, lai bez zīlnieču palīdzības pats varētu izzīlēt savu nākotni.

Vēl vienu neparastu atgadījumu šamanis piedzīvoja, kad devies pārgājienā uz Barancco del Infierno jeb Elles alu. «Mēs atklājām vietu, kurā jutāmies gluži kā filmā Stalkers – pārpasaulīgais bija jūtams ik uz soļa. Ala atrodas kalnos, kur ir milzīgs aizsprosts un tika celta hidroelektrostacija. Faktiski ēka ir, taču tajā nav aparatūras, viss pamests pusratā, iekšā nav uztveršanas zonas, turklāt mans telefons izslēdzās. Kad ar Elzu ienācām elektrostacijā, telefonā

pēkšņi atskanēja vīrieša balss, kurš spāņu valodā teica: «Ke pasa?», tas nozīmē – kur ej? Šo balsi dzirdēju ne tikai es, bet arī Elza,» saka Puriņš.

Pirms atgriezās Latvijā, Ivo un Elza apmeklēja Granadu. «Turp devos divu iemeslu dēļ, pirmkārt, bija Svētā Lieldienu nedēļa, gribēju redzēt, kā notiek baznīcas procesijas. Otrkārt, vajadzēja apmeklēt Sakromontes abatiju, jo strādāju pie sava Apokalipses evaņģēlija, man bija nepieciešama zīme no Augšas, ka vīzija, ko redzēju, nav tikai izdomājums,» stāsta šamanis. Un, kā viņš apgalvo, zīmi no Augšas viņš tik tiešām arī saņēmis. «Saslimu tik smagi, ka nespēju pat pakustēties. Tas bija neparasti, jo par veselības problēmām nekad neesmu sūdzējies, slimoju reti.

Šajā slimībā man bija grūti ne tikai fiziski, bet arī morāli, jo ielūkojos dziļi savā zemapziņā.

Izrādījās, manī joprojām ir neatrisinātas bērnības traumas,» pieredzē dalās Objektīvās laika asociācijas dibinātājs, kā vēl sevi dēvē Puriņš. Uzturoties Sakromontē, Ivo izdevies gan izveseļoties, gan sakārtot savu iekšējo pasauli. «Pēc šī notikuma sapratu, ka man noteikti ir jāraksta Apokalipses evaņģēlijs. Nesaku, ka manis teiktais ir iekalts akmenī, bet pēc tā, ko redzēju, nespēju neko nedarīt,» saka Ivo Puriņš.