Rīga -11°C 
Labi ir tas, ka mums katram, tēlaini runājot, ir savs televizors – un tas laikam ir viens no laimīgas kopdzīves nosacījumiem,» intervijā žurnālam IEVA savulaik atklāja Māra Zālīte, kura laulībā ar savu vīru Jāni Ķuzuli aizvadījusi jau teju pusgadsimtu. 18. februārī viņa svin savu 74. dzimšanas dienu.
«Ir tas lielais kopīgais nogabals – ģimene, bērni, laulība –, un tad palaikam ir katram savs. Viņam – sports, Omulības klubiņš, man – grāmatu pasaule, teātris, kino… Es nepiedalos viņa īpašajās lietās, un viņš neiebilst, ka es daru, ko gribu,» saskanīgas dzīvošanas recepti atklāj viņa.
«Laulībā ir svarīgi neturēt otru cilvēku īsā pavadā. Nenoturēsi. Ja gribēs, tāpat aizies.
Tieši jūtot to īso pavadu, ir lielāka iespēja, ka aiziet,» pārliecināta ir viņa.
«Visas praktiskās lietas ir noņemtas no maniem pleciem. Es neko nezinu ne par elektrības un gāzes rēķiniem, ne par KASKO… Man ir liela braukšanas pieredze – gandrīz trīsdesmit gadu –, bet es ilgi nezināju, kā automašīnai atvērt motora pārsegu. Es iekāpju un braucu, viss pārējais ir vīra uzdevums,» apmierināta ir Māra.
«Ēdiens – tas nav par mani. Laikam es izpaužos citādi. Man tas ir atņemts.
Man tā riebjas gatavot ēst, es tik sāpīgi izjūtu šmorējot patērēto laiku,
ka skaidri saprotu – tas ir tāpēc, ka man ir kas cits jādara. Protams, neiztieku jau bez ēst vārīšanas, bet es to daru ar gariem zobiem – vienkārši tāpēc, ka kaut ko ēst vajag,» atzīstas dzejniece.
«Es apskaužu sievietes, kurām patīk gatavot ēst, lutināt vīru un bērnus ar ēdienu, tas ir brīnišķīgi… No manas dzīves programmas tas ir noņemts kā nevajadzīga opcija. Tāpat arī rokdarbi. Man no vecvecmāmiņas mammas vēl ir rokdarbi skapī – 19. gadsimta izšuvumi, tamborējumi. Manas dzimtas sieviešu līnija ļoti nodarbojās ar to visu, kas godīgai sievietei jādara, – līdz manai mammai,» stāsta Māra Zālīte. «Mana mamma neadīja, nešuva, viņai tas nepatika.
Es nevarēju pat skolai paraudziņus uztamborēt, un manai meitai Ilzei ir tāpat
– skolā visus tamborējumus, adījumus nodot palīdzēja auklīte. Ja man būtu cita dzīve, es labprāt to darītu, bet man ir tikai šī…» tā Māra.
