Rīga +3°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
4
-
1
-
1
-
7
-
0
-
0
-
1
-
Kaķēna meklējumi
Otrs kaķis mājās, turklāt absolūti neredzīgs – nebija ne spontāns, ne viegls lēmums. Šis solis bija rūpīgi pārdomāts. Apzinājos, ka līdz ar jauno ģimenes locekli nāks arī rūpes un pārdzīvojumi, bet, kamēr mazo pūkaini neatvedu mājās, nezināju, cik specifiska būs akla kaķēna aprūpe un cik ļoti izmanīsies mūsu ikdiena.
Kaķi vēlējos adoptēt, nevis pirkt dārgu šķirnes dzīvnieku. Skatoties dzīvnieku patversmes mājaslapu, ieraudzīju, ka mājas meklē akls kaķis, un viņa dīvainais skatiens mani uzrunāja. Tomēr, pakonsultējusies ar speciālistiem, sapratu, ka nevaru adoptēt pieaugušu kaķi. No tā brīža sāku meklēt kaķēnu. Kāds no maniem draugiem sociālajā vietnē Facebook bija padalījies ar ruda kaķēna bildēm. Kaķēnam bija slima actiņa. Pēc ilgas un rūpīgas apdomāšanās zvanīju pieteikties šim kaķa bērnam par saimnieku. Tomēr kaķēns jau bija prom.
Toties man iedeva kādas citas sievietes tālruņa numuru, kura atvēlējusi telpas un savu brīvo laiku rūpēm par kaķēniem, kas dzimuši uz ielas. Viņa mazos kopj un ārstē, bet vēlāk meklē viņiem mājas. Man paskaidroja, ka pie viņas būšot, ko izvēlēties. Jau atkal ilgi apsvērusi visus par un pret, saņēmu drosmi un zvanīju, lai sarunātu tikšanos.
«Viņš ir akls!»
Teikšu godīgi, kad ierados apskatīt kaķēnus, biju nedaudz vīlusies. Pa ceļam domās biju uzbūrusi ainu ar daudziem pūkainiem radījumiem, kas visi skries man klāt un es nespēšu izlemt, kurš būs īstais. Tomēr neviens tā īsti man nepatika.
Sajutos vainīga, ka tērēju cilvēka laiku un neesmu gatava kādu no mazajiem nest mājās. Biju izfantazējusi, ka gribu rudu kaķēnu. Ieraudzījusi tajā barā vienīgo rudo kaķēnu, sapratu – tas tomēr nav mans. Lielajā ņiguņegā pamanīju kādu vientuļu kaķēnu. Un kā ar šo? «Viņš ir akls!» man paskaidroja.
Pastiepu viņam pretī roku. Kaķēns šajā brīdī ieslēdza murrājamo un, apostījis manu roku, sāka to laizīt. Tā bija zīme!
Vēl kādu laiku sēdējām ar kaķu pagaidu saimnieci, lai izrunātu visus par un pret, kamēr klēpī man ierāpās kāds cits kaķēns. Arī murrājošs un uzrunājošs. Viņš skatījās man acīs kā liels mīlnieks un murrājot centās pateikt: «Ņem mani, nekļūdīsies!» Vienojāmies, ka došos mājās un pārdomāšu, kuru no diviem kaķēniem adoptēt. Apsēdos autobusā, un atbilde atnāca pati – aklo kaķēnu.
Bailes par katru soli
Pirms kāda laika slimnīcā gulēju vienā palātā ar neredzīgu sievieti, kura tā arī nedēļas laikā neiemācījās pati aiziet līdz tualetei. Spriedu, ja jau cilvēkam ir grūti aklimatizēties jaunā vietā, svešā situācijā, tad dzīvniekam būs tāpat. Varu aptuveni iedomāties, kā jūtas akls cilvēks. Kā jūtas akls kaķis, varu tikai minēt. Tāpēc biju tiešām pārsteigta, kad neredzīgais kaķēns uzreiz pēc atvešanas mājās un iznākšanas no kaķu pārvadājamā būrīša devās aplūkot jauno vietu.
Viņš neslēpās zem gultas, kā to dara pieauguši kaķi, ienākot svešā vietā.
Viņš lēni un drosmīgi tipināja gar sienām, mēbelēm un ar priekšķepu aptaustīja vietas, par kurām nebija drošs.
Pirmās trīs dienas bija visgrūtākās. Lielais kaķis nekad dzīvē nebija redzējis citu kaķi, tāpēc nepārtraukti pīkstošais mazulis bija kā svešķermenis viņa perfektajā kaķa pasaulē.
Apzināti izvēlējos laiku, kad būšu mājās vairākas dienas pēc kārtas, lai varētu uzraudzīt mazo kaķēnu. Šo laiku atceros ar šausmām. Man bija paniskas bailes par katru kaķēna soli. Es kā gādīga māte skraidīju mazajam pakaļ un trīcēju par katru viņa kustību – viņš taču nekā neredz! Svešā vietā! Tomēr visai ātri sapratu, ka manas bažas ir liekas.
Mācās no pieaugušā kaķa
Līdz pat šim brīdim saskaros ar tādu kā neizpratni no apkārtējiem – kāpēc izvēlējies slimu kaķi? Robins nav slims, viņš ir akls! Kādā brīdī māte daba izlēma, ka šai mazajai radībai acis nebūs nepieciešamas, un tās īsi pēc atvēršanās palika neattīstījušās. Iemesls tam varētu būt tas, ka Robina un viņa māsiņu mamma agrāk dzīvoja uz ielas, un uz ielas dzīves apstākļi ir skarbi.
Par laimi, kaķēni nāca pasaulē jau siltās telpās un cilvēka aprūpē. Lai arī pirmos trīs savas dzīves mēnešus Robins nodzīvoja kopā ar citiem izglābtajiem kaķiem, viņš tā īsti neprata pats sevi apkopt, nemazgājās, neasināja nagus un nedarīja daudzas lietas, ko kaķim būtu savā labā jādara. Neprata pat padzerties. Šobrīd no lielā kaķa viņš iemācījies ne tikai mazgāties, bet arī daudz dažādu blēņu. Tomēr ūdens mums joprojām ir liela problēma.
Kā atrast ūdeni?
Līdz pat šai dienai Robins tā īsti neprot padzerties no bļodiņas. Turklāt jebkurš normāls kaķis starp barību un ūdeni vienmēr izvēlēsies barību. Arī Robins. Bet, jo vairāk ēd, jo vairāk gribas dzert.
Ūdenim nav smaržas. To nav iespējams atrast pat tad, ja tas stāv blakus barības traukam.
Man mājās ir akvārijs. Katru reizi, kad baroju zivis vai mainīju akvārijā ūdeni, Robins bija klāt kā saukts un sparīgi centās tajā iebāzt savas ķepas. Vispirms nospriedu, ka mazo uzrunā burbuļojošais ūdens, bet ar laiku sapratu, ka Robins akvārijā meklē ūdeni. Dzīvoklī vairākās vietās esmu izlikusi ūdens bļodas, jo lielajam kaķim ir daudz jādzer. Ja arī Robins atrod šīs bļodas, tad tas drīzāk ir nejaušs atradums. Vai arī skraidot tās vienkārši tiek izgāztas.
Ūdens regulāri tiek izliets pa grīdu, un sākas visai amizanta, bet kaitinoša spēle. Sitot ar ķepu pa izlieto ūdeni, rodas plakšķoša skaņa. Kad ūdens gana lielā daudzumā ir izlaistīts, mazais Robins ielec peļķē un kā mazs bērns šļūc pa peļķi uz vēdera, lēkā ar visām četrām pa to un, kājām slīdot, neveikli krītot, cilpo prom. Brīdī, kad es mēģinu izlieto ūdeni uzslaucīt, Robins atgriežas pie peļķes un, jautri vārtīdamies pa netīro grīdu, manu centīgo darbu uztver kā rotaļu – uzlec uz grīdas lupatas un dauzoties vizinās uz tās, kamēr es ūdeni uzslauku.
Vēl bļodā var iemērkt ķepu un tad to laizīt. Ej nu sazini, vai šajā brīdī tiek mazgātas ķepas vai arī malkots ūdens. Ja Robins ūdeni ir lacis ar mēlīti, tad viņa mazajā bārdiņā ir liela ūdens pile. Acīmredzot viņš neprot novērtēt, cik dziļi galva ir jāiemērc ūdenī un vai vispār tas ir jādara. Reiz draudzenei sūdzējos par šo bēdu, un jau nākamajā dienā viņa bija klāt ar strūklakas trauku.
Tajā ūdens tiek dzīts caur filtru un, esot nepārtrauktā kustībā, skaļi burbuļo. Šis aparāts mums palīdzēja atrisināt nopietno nedzeršanas problēmu.
Lai gan kaķis beidzot ir regulāri padzēries, izlietā ūdens daudzums mājās nav mazinājies un vārtīšanās, šļūkāšana un lēkāšana pa ūdeni joprojām ir viena no iecienītākajām spēlēm.
Neprot aizkašņāt
Ja ir daudz jādzer, ir daudz arī mazo vajadzību. Sen biju izlasījusi, ka, pirmo reizi atvedot mājās kaķi, viņam jāparāda, kur būs viņa tualete – kastīte. Pirms palaist Robinu dzīvokļa izpētīšanā, ieliku viņu tualetes kastītē. Lai arī nekādu interesi viņš par to neizrādīja, pēc nelielas pastaigas pa dzīvokli viņš pats nekļūdīgi atrada savu tualeti, lai tajā pasēdētu.
Lai nu ko, bet iet uz kastīti, dzīvojot kopā ar citiem kaķiem, Robins bija iemācījies un kopš pirmās dienas ļoti rūpīgi to lieto.
Lai arī Robinam tika ierīkota atsevišķa tualete, lielā kaķa tualete, Robinaprāt, ir daudz labāka. Šī ir mūsu otrā lielā problēma. Robins neprot aizkašņāt savas darīšanas. Ja mazās atnāk palīgā norakt pieaugušais kaķis, tad lielās ir abu kaķu strīdus ābols.
Kā zināms, kaķi, lai parādītu savu varenību, mēdz neaizrakt savus ekskrementus. Un lielais kaķis to tieši tā arī uztver. It sevišķi, ja tās atstātas viņa kastītē. Patiesībā Robins vienkārši neredz to, ko vajadzētu norakt. Viņš ļoti cenšas, bet sanāk tikai intensīva sienu un grīdas kasīšana, nekas vairāk.
Vai nu vides maiņas ietekmē vai kāda cita iemesla dēļ, bet pirmajās dienās jaunajās mājās Robinam bija caureja. Un sākās milzu problēma, kas kādā brīdī šķita bezgalīga, jo turpinājās arī pēc caurejas pāriešanas.
Iemesls gaužām vienkāršs. Izdarījis kastītē to, kas jādara, Robins nevis kāpa ārā no kastes, bet kāpās atpakaļ, lai paostītu to, kas sanācis. Un kā jau akls dzīvnieciņš, neredzot savu mīksto čupiņu, Robins vienmēr iekāpa tajā. Reiz, atnākusi mājās tā pavēlāk, iegāju virtuvē un sastingu.
Manā priekšā stāvēja kakās izvārtījies kaķēns, jauki ņaudēja un gaidīja, kad viņu samīļošu. Tikmēr es domāju, ar ko sākt – mazgāt kaķi vai tīrīt virtuvi, kur Robins tika atstāts, kamēr esmu prom.
Kā jau ierasts, Robins bija izlaistījis ūdeni, iekāpis savā šķidrajā čupiņā, un nu pa visu virtuvi bija izsmērēts kaku un ūdens kokteilis – grīda, sienas, ledusskapis un pats Robins. Vienos naktī pēc virtuves izberšanas vairs nebiju spējīga dusmoties. Nezinu, kas notika, bet kādā brīdī Robins pārstāja kāpties atpakaļ un mūžam netīrā grīda ir palikusi kā joks, ko stāstīt draugiem.
Neuzticas palīdzībai
Kad atvedu Robinu mājās, mans dzīvoklis nebija pielāgots aklam kaķim. Pēc pirmā nogāztā puķu poda pārcēlu uz augstākiem plauktiem visu, ko gribējās pasargāt. Novācu asus un viegli plīstošus priekšmetus. Taču nevar nodrošināties pret visu. Robins auga un jebkas, kas vēl pirms mēneša bija gana augstu, vairs nebija šķērslis.
Ja var aizsniegt ar priekšķepām, tad tur var arī uzlēkt. Neskatoties uz Robina neatlaidīgo vēlmi izpētīt visu, uzrāpties jebkur, mājās tomēr ir vietas, kuras Robins ir ielāgojis kā tabu. Uz galda lēkt nedrīkst. Nedrīkst arī gulēt lielā kaķa slēptuvēs. Bet akvārijs interesē tik ļoti, ka visi aizliegumi aizmirstas. Robins zina, ka uz akvārija lēkt nedrīkst, tomēr dienā vairākas reizes izmēģina – ja nu šoreiz drīkst. Viņš to visu neredz, bet ļoti labi zina, kur atrodas visas aizliegtās vietas.
Tas ir apbrīnojami, kā Robins spēj uzrāpties un norāpties no jebkura plaukta, krēsla, gultas vai galda!
Kādu dienu ar interesi vēroju, kā Robins vairākas reizes iemēģināja ceļu līdz logam un uz palodzes. Tie bija neatlaidīgi mēģinājumi, un amats bija rokā. Robins sākumā ar ķepu iztausta vietu, kurp ir ieplānojis doties. Ja priekšā izstieptas ķepas attālumā ir tukšums, tātad ceļa nav. Bet, ja paiet nedaudz sāņus, pamats zem ķepām ir atrasts.
Kad kaķēns dodas uz kādu konkrētu vietu, no malas izskatās, it kā viņš skaitītu soļus: divi soļi pa labi līdz plauktam, tad taburete, loga rāmis un no tā četri soļi līdz ūdens bļodai. Tomēr, lai nokļūtu atpakaļ uz grīdas, soļu skaitīšana vairs neder. Nokāpšana joprojām sagādā problēmas. Tāpēc, pieliekot pie loga tabureti, cenšos atvieglot viņa kāpelējumus.
Vairākas reizes esmu palīdzējusi Robinam nokāpt gan no palodzes, gan krēsla, gan kaķu mājas. Tomēr katru reizi saskaros ar pretestību. Mazais neuzticas manai palīdzībai. Viņš sāk spītīgi spirināties un ņaudēt. Tāpēc ļauju rīkoties pašam un vairs neiesaistos viņa mēģinājumos.
Laikam nekad nepieradīšu pie tā, ka Robins naktī man uzlec uz galvas no tuvumā esošās kaķu mājas, jo vienīgais ceļš lejup ir ielēkšana gultā.
Par to var dusmoties, bet var pieņemt kā faktu – nu, neredz viņš, kur gultā esmu es, kur brīva vieta. Nejauša uzlēkšana gultā gulošajam lielajam kaķim gan allaž beidzas ar kašķi.
Jebkura pastumta vai pārbīdīta mēbele liek Robinam samulst. Tomēr bieži vien ieskriešanu sienā, krēsla kājā vai galda malā Robins pārvērš par ilgu dauzīšanos. Viņš arī visai ātri apguva īsceļus, kas lieti noder, ja vajag paslēpties no lielā kaķa, lai pēc brīža viņam uzlēktu. Jebkura mēbele noder arī, lai aizmuktu no manis brīdī, kad ir jāizmasē acu plakstiņi un jāiztīra acis.
Robina neatlaidība ir beigusies gan ar sasistiem puķu podiem, aplietiem dokumentiem, saplēstiem traukiem, gan izgāztiem plauktiem. Taču es ar šādām lietām rēķinos.
Lai cik bieži es pārbīdītu mēbeles, pārkārtotu plauktus vai galdu, nekas nespēj Robinu atturēt no savu mērķu sasniegšanas. Kaut vai aizvērtas durvis – tas Robinam vairs nav šķērslis. Tie ir tikai daži mirkļi, kad viss jaunais tiek apgūts un iesaistīts rotaļās.
Iekārojamākā rotaļlieta
Kā jau mazam kaķēnam, Robinam patīk dauzīties un spēlēties. Pirmajās dienās spēlēm derēja tikai mantiņas, kas skan un grab, bet der jebkas, kur var uzlēkt, ieķerties, padzenāt un pagrauzt. Visvairāk gribētos skrieties ar lielo kaķi, bet viņam ir cits viedoklis par šo kaitinošo aktivitāti un trokšņošanu. Lielais kaķis ir Dievs! Lielā kaķa dusmīgi kustinātā aste ir labākā rotaļlieta.
Ja lielais kaķis uzšauj pa ausi, tad var paskraidīt pakaļ cilvēkam, mēģināt uzkāpt pa ledusskapja durvīm vai kā maza striptīza dejotāja laist riņķus ap nagu asināmo stabu. Kamēr šo rakstu, Robins ir uzrāpies uz palodzes, lai nebēdnīgi zagtu lielā kaķa noslēpto ēdienu. Rotaļām nav gala!
Redzi aizstāj dzirde un oža
Lai Robins dzīvotu mierā un komfortā, ir jāņem vērā viena lieta. Viņam nepatīk svešas skaņas. Viņš pieradis pie ikviena trokšņa, kas skan aiz sienām, kāpņu telpā vai ir paša radīts. Tomēr jebkura neikdienišķa skaņa viņu sabiedēs. Pirmajā reizē, kad ieslēdzu kafijas automātu, Robins panikā metās bēgt un ilgi meklēja slēptuvi. Tagad uz šo skaņu viņš vairs nereaģē. Toties putekļusūcējs tā arī palicis Robina lielākais bieds. Tas joprojām ir neredzams monstrs, kurš tukšumā tiek iekaustīts katru reizi, kad ieslēgts – profilaksei, lai nesadomā tuvoties.
Ja pie mums atnāk ciemiņi, Robins vispirms paslēpjas. Bet jau pēc pāris minūtēm, apradis ar jaunajiem trokšņiem un balsīm, izlien no gultas apakšas un dodas draudzēties.
Kad pirms kāda laika pie mums ieradās elektriķis, biju spiesta Robinu nēsāt uz rokām, lai elektriķis netraucēti varētu darīt savu darbu. Robins ir sabiedrības dvēsele, un katrs cilvēks ir viņa draugs.
Bet tikai ne sasmaržojies cilvēks. Ar smaržām Robinam ir īpašas attiecības. Nopirku smiltis kaķu tualetei, kuras agrāk biju iegādājusies daudzas reizes, bet nebiju iedomājusies, ka tām ir visai specifisks aromāts. Iebēru smiltis kaķu tualetēs, un Robinam sākās panika. Vārda tiešā nozīmē. Viņš muka no tualetes, spiedās pie zemes un kategoriski atteicās to lietot. Vilku no miskastes vecās smiltis, jaucu kopā ar jaunajām smiltīm un staigāju pakaļ Robinam, lai nepalaistu garām svarīgo tualetes apmeklēšanas brīdi. Un tā ir ar jebkuru spēcīgu, izteiktu smaržu. Arī mans roku krēms ar smiltsērkšķu aromātu Robinam ļoti nepatīk.
Atšķirīgā pasaule
Viens no pārsteigumiem bija vitamīni. It kā jau kaķim ir ļoti laba oža, tātad arī vitamīni būtu jāsaož. Sevišķi tāpēc, ka ražotājs, lai atvieglotu dzīvi saimniekam, tiem pievieno visādas kaķiem tīkamas smaržas. Robins sajūt šo smaržu, tomēr viedokļa par to, kas viņam tiek piedāvāts, nav. No vienas puses, it kā gribas to, kas smaržo, no otras, smaržas objektu atrast ir sarežģīti.
Tāpēc es viņam palīdzu, vitamīnu iedodot, bet te nu atkal jāatceras, ka ne vienmēr mana palīdzība ir noderīga.
Robina pasaule ir atšķirīga no tās, ko esmu iedomājusies es.
Viņam pašam jāuzdauza savi puni, jāvelta laiks, lai saprastu, kas ir tas, ko viņš iekārojis, lai nākamajā reizē tas vairs nesagādātu problēmas. Kā jau teicu, Robins neuzticas manai palīdzībai. Ja viņš gribēs uzrāpties savā kaķu mājā, uzrāpsies. Ja gribēs pasēdēt pie atvērtā loga, pats vien atradīs ceļu un veidu, kā tur nokļūt.
Atvērts logs ir Robina plašā, nezināmā pasaule. Viņš stundām var pie tā sēdēt! Kādā no šādām reizēm, ieraugot, kā Robins ielec mušu sietā, lai noķertu gar logu lidojošu kukaini, vispirms bailēs sastingu, bet tad aizdomājos, vai viņš tiešām neredz…
Brīdī, kad tiek noķerta virtuvē ielidojusi muša, varu tikai brīnīties par šo fenomenu. Veterinārārsts mums reiz teica: «Bez acīm nevarat iztikt jūs! Kaķis bez tām iztiek daudz labāk, nekā spējat iztēloties.» Man, protams, ir ļoti skumji, ka viņš nekad neredzēs mani vai lielo kaķi. Tomēr vērojot, kā Robins klusumā nekļūdīgi atrod lielo kaķi, lai kārtējo reizi viņu pakaitinātu, vai bez liekas minstināšanās atrod savu kastīti, ēdienu un savas guļvietas, saprotu, ka viņš jūtas absolūti normāls.
Viņš savu pasauli uztver kā pašsaprotamu. Un, reizēs, kad Robins ar savu tukšo acu skatu raugās uz mani, man kļūst jokaini. Jo sajūta ir tāda, it kā viņš man redzētu cauri. Robins nav invalīds! Viņš ir mazs, dzīvespriecīgs kaķēns. Un viņa pasaule tumsā nav sliktāka par mūsējo.
