Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +4°C 
Pat šodien Agatas Kristi romāni turpina dzīvot. Vēl pirms dažiem gadiem vesels Holivudas zieds uzmirdzēja Kristi slavenākā darba ekranizācijā – Slepkavība Austrumu ekspresī (2017). Šo romānu Kristi sarakstīja teju pirms 100 gadiem, 1934. gadā, neilgi pēc izdzīvotas personīgās krīzes. Tolaik Kristi, tikko piedzīvojusi sāpīgu nodevību no vīra puses un šķīrusies, iesēdās Austrumu ekspresī, lai pazustu no savas ikdienas. Tomēr šis brauciens mainīja viņas dzīvi
Kara medmāsa
Mērijas Klarisas Agatas Milleres priekšteči Anglijā bija ieradušies no Amerikas. Viņas vecāki jau jutās īsteni angļi un tā arī audzināja savus trīs bērnus. Pastarīte Agata bija savrupa un kautrīga, bet apdāvināta un apveltīta ar spilgtu iztēli. Meitene sapņoja kļūt par mūziķi, taču paniski baidījās no publiskas uzstāšanās. Nervozums traucēja arī skolā, tāpēc vecāki viņai izvēlējās mājmācību. Pirmā pasaules kara laikā Agata strādāja hospitālī par medmāsu un vēlāk par farmaceiti aptiekā – viņa to uzskatīja par ļoti vajadzīgu un cildenu darbu. Zināšanas medicīnā un farmācijā vēlāk lieti noderēja, rakstot detektīvromānus.
Sacensība
Reiz Agata sastrīdējās ar māsu, kurai jau bija publicēti vairāki darbi, ka pārspēs viņu ar kaut ko interesantāku. Pirmais romāns Mīklainais notikums Stailzā (tajā darbojas vēlāk Kristi darbos slavenais beļģu detektīvs Puaro) tapa, vēl strādājot hospitālī. Sešas izdevniecības to izbrāķēja un tikai septītā pieņēma. Grāmata tika publicēta 1920. gadā, piecus gadus pēc uzrakstīšanas, tirāža bija divi tūkstoši eksemplāru, un honorārs autorei – divdesmit pieci funti. Interesanti, ka sākumā Kristi savus darbus gribēja parakstīt ar pseidonīmu Martins Vests vai Martins Grejs, jo sprieda, ka sievietes vārds detektīvžanra cienītājiem var nepatikt. Tomēr izdevējs pārliecināja, sakot, ka viņai ir rets vārds un rakstniecei piemērots uzvārds, tāpēc lasītāji viņu ātri iegaumēs. Sešus romantiskos stāstus autore gan parakstīja ar Mērijas Vestmakotas vārdu un divdesmit gadu turēja to noslēpumā.
Ieradumi
Agata Kristi nesmēķēja un nelietoja alkoholu, viņai patika lilijas, Vāgnera operas un zaļā krāsa, un vienmēr – rosoties virtuvē, adot vai uzņemot draugus – pie rokas bija blociņš, kurā pierakstīt prātā iešāvušos sižetus, epizodes un frāzes. No dzejnieka Roberta Greivza rakstniece bija ielāgojusi, ka neviena cita nodarbe tā neattīsta radošo domāšanu kā trauku mazgāšana. «Viņam ir absolūta taisnība!» priecājās Kristi. Rakstīja viņa lielākoties vannā, graužot ābolus, un uzrakstīto parasti nelaboja. Kad darbs bija gatavs, rakstniece no visiem varoņiem izvēlējās vismazāk ticamo aizdomās turamo un atgriezās pie manuskripta sākuma, lai atsevišķas epizodes papildinātu. Kristi patika arī iepīt neparastus un pretrunīgus notikumus no savas dzīves un ceļojumos piedzīvotā.
Vīri
1914. gadā Agata apprecējās ar lidotāju pulkvedi Arčibaldu Kristi, un šajā laulībā piedzima meita Rozalinda. Pēc divpadsmit gadiem vīrs pēkšņi pavēstīja, ka ir iemīlējies savā golfa partnerē Nensijā Nīlā. Abi laulātie stipri sastrīdējās, un no rīta tolaik jau populārā rakstniece negaidīti un noslēpumaini bija pazudusi.
Viņu meklēja vienpadsmit dienas, iesaistot pat detektīvstāstu meistaru Artūru Konanu Doilu, taču izdevās atrast tikai Kristi mašīnu un kažoku.
Vēlāk atklājās, ka viņa apmetusies kādā kūrortpilsētiņā, nosaucot sevi par Nensiju Nīlu, apmeklē bibliotēku, ūdens procedūras un spēlē klavieres. Rakstniece īsti neatpazina vīru, neatcerējās meitas vārdu, māsu pazina tikai pēc dažām dienām un nespēja izskaidrot savu pazušanu. Daži ārsti izteica aizdomas par īslaicīgu amnēziju uz nervu pamata (neilgi pirms laulāto strīda bija nomirusi Agatas māte, brālis bija aizrāvies ar narkotikām, bet izdevniecība noraidījusi viņas jauno romānu Rodžera Ekroida slepkavība), tomēr mēļoja arī, ka rakstniece tā rīkojusies speciāli, lai atriebtos vīram. Oficiāli viņi izšķīrās 1928. gadā. Tas bija emocionāli smags pārdzīvojums, jo rakstniece tajā laikā jau bija labi pazīstama ne tikai Lielbritānijā, bet arī citviet Eiropā un šķiršanās no vīra tolaik skaitījās liels pazemojums sievietei. Tolaik lasītāji pieņēma, ka 38 gadus vecā un vientuļā rakstniece pārtrauks savu darbību un ieslīgs klusumā.
Pazemojuma un aizvainojuma sāpēs Kristi nolēma no visa aizbēgt un devās ceļojumā uz Irāku ar slaveno Austrumu ekspresi, cerībā nomierināt nervus un aizmirsties. Tomēr Stambulas cilvēku pārpilnie tirgi, Irākas arheoloģisko izrakumu vietas, svelme, tuksnešainā daba un kņada Kristi atmodināja jaunu iedvesmu. Turklāt savā sāpju ceļojumā viņa iepazinās ar arheologu Maksu Melovenu. Viņai tolaik bija 40, bet viņam – 26. Tomēr abus satuvināja intelektuālās sarunas, cieņa un mīlestrība pret vēsturi un austrumu kultūru, viņi iemīlējās un jau drīz vien mija gredzenus. Viņu laulība ilga no 1930. līdz 1976. galam – līdz rakstnieces aiziešanai mūžībā. Par gadu starpību viņa ironizēja: «Arheologa sievai ir jābūt senai, un, jo vecāka viņa kļūst, jo vairāk viņu interesē!»
No seifa
Otrā pasaules kara laikā Kristi uzrakstīja Priekškars. Puaro pēdējā lieta (tas ir trīsdesmit trešais romāns par Puaro) un Aizmirstā slepkavība, kam vajadzēja kļūt par viņas vispopulārāko varoņu – Puaro un Mārplas – pēdējām grāmatām. Pēc rakstnieces lūguma manuskripti tika nolikti bankas seifā, lai dienasgaismu ieraudzītu tad, kad Kristi savu literāro darbību jau būtu beigusi. Pirmais no šiem darbiem tika publicēts 1975. gada 6. augustā. Panākumi bija tik lieli, ka autore deva atļauju publicēt arī otru darbu. Tā izdošanu viņa diemžēl nepiedzīvoja.
