Intervija ar bijušo formulas pilotu Māri Vīgantu

Autosportists Māris Vīgants pirmo reizi trasē izbrauca 1979. gadā Estonia-15M formulā. Šī sacīkšu mašīna bija aprīkota ar 350 cm³ motocikla Jupiter dzinēju, bolīds kalpoja kā tilts jaunajiem sportistiem pārējai no kartinga uz formulu.

Viens no viņiem

Kad 1975. gadā iestājos arodskolā, laboratorijā stāvēja divas Estonia-15M formulas. Līdz tam neko tādu savā dzīvē tuvumā nebiju redzējis, bet te – divas skaistas mašīnas, kurās varēja pat iesēsties un pagrozīt stūri. Es tikko biju beidzis vidusskolu, un man gribējās dzīvē kaut ko sasniegt, jo lidmodelismā biju sevi apliecinājis. Kad Biķerniekos redzēju autosportistus, viņi bija pārāki, pat viņu gaita bija īpaša. Tribīnes bija pilnas – lai tikai redzētu šos vīrus darbībā.

Vienu no divām mašīnām, kas atradās laboratorijā, taisīja Iļja Jansons. Tolaik viņš jau dzīvoja 21. gadsimtā. Viņam bija rasējumi un idejas, turklāt viņš fantazēja par fāzēm un pārplūdēm, lai gan padomju laiku motori tam nebija gatavi. Tagad piecu un septiņu kanālu pārplūde ir iespējama. Tolaik to visu vajadzēja radīt pašam. Starp citu, Iļja 70. gadu vidū piedalījās Latvijas pirmo bobsleja kamanu būvē.

Citi lasa

Marta Kalniņa

Slavenības

«Traki. Tā notiek pirmo reizi.» Račs pēkšņi paziņo ka «bet bet» koncerts šodien Ventspilī nenotiks

Santa.lv

Slavenības

«Ne gaidību laikā, ne pēc meitas piedzimšanas nav palīdzējis finansiāli.» Dita Grauda atklāti par attiecībām ar Mr. Kauliņu

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

80. gados autošosejā braucēju bija daudz – gan talantīgi, gan mazāk talantīgi, gan tādi, kuri mīlēja iedzert, un arī tādi, kas mašīnu dabūja par blatu un piedalījās sacensībās.

Vienlaikus tikt šajā virtuvē bija ļoti grūti, jo konkurence bija liela. Lai tiktu DOSAF paspārnē, vajadzēja gūt panākumus kartingā vai citos tehniskajos sporta veidos šosejā un tikai tad varēja cerēt uz pārsēšanos formulā. Māris Vīgants autošosejas aprindās nonāca, pateicoties Iļjam Jansonam.

Kad aizbraucu uz Biķernieku trasi, man katrā līkumā ir, ko atcerēties. Te nolūza pusass, te nobeidzās motors, te pievīla elektrība, bet te treniņu pēdējā aplī sagriezos tā, ka turpināju vēl slīdēt ar ātrumu 130 km/h. Es nevarēju lepoties ar augstiem rezultātiem, bet man patika tas, ko daru.    

Atceros – lai smuki uzkrāsotu numuru 12, tam tika veltīta vesela diena. Tehnisko mezglu risinājumos talkā ņēmām RVR un VEF speciālistus, tur strādāja izcili amatnieki. Bieži vien problēma bija tā, ka neviens tā īsti nezināja, kā būtu pareizāk. Ar lielo vīli motori tika pārforsēti, tā ka tos nācās izmest. Kad paša dēls Lauris sāka braukt kartingā, Egons Siliņš man atvēra acis, kā motoram jāļauj darboties brīvi un pareizi.

Tad, kad man trasē šķita, ka braucu ļoti ātri, mans komandas biedrs pirms elkoņa Biķerniekos man palidoja garām un aizbrauca.

Par trajektorijām pirmo reizi nopietnu viedokli dzirdēju Kijevā no trenera un bijušā autobraucēja Vladimira Greikova. Mēs gājām kopā pa Kijevas trasi, un viņš stāstīja, kā pareizi izņemt līkumus un veikt pagriezienus.

Sacīkšu diena. Biķernieku trases meža daļā asfalts vēl slapjš. Štāls iet pa priekšu, Vīgants aiz viņa. Tuvojas Kinostudijas līkums. Brīdī, kad mašīna sasniegusi maksimālo ātrumu, Vīganta formulai nolūst pakaļējā ass un mašīna paliek uz trim riteņiem un sāk virpuļot. Vēl ļoti ilgus gadus pēc šī atgadījuma uz ārējās malas betoniem metra augstumā rēgojās sarkana strīpa, ko atstājis Vīganta formulas purns.

Varbūt tas, ko teikšu, skanēs stulbi, bet, ja gribi sasniegt rezultātus, svarīgs ir katrs sīkums. Man pašam gadījies, taupot laiku, nepievērst uzmanību nenotīrītai uzgriežņa vītnei. Taču šie sīkumi parādās momentos, kad vismazāk tos gaidi.

Izstāstīšu vēl vienu gadījumu no sacīkstēm Biķerniekus. Cīņa notika starp mani un kādu igauņu autosportistu. Mēs strauji tuvojamies finiša taisnei. Es jau redzu rūtaino karogu un rauju garām igaunim, bet tajā mirklī igaunis griež man virsū. Mēs abi finišējām ārējā malā, kopā kā divas vardes, kas pārojas, jo manu mašīnu uzrāva virsū viņa braucamajam. Sacensības mums beidzās vien pāris metru pirms finiša līnijas, to nešķērsojot. 

Rukuta čaulā

1984. gada sezonu Māris Vīgants sāk ar atjaunoto Induļa Rukuta formulu Rukuts–1, ar kuru iepriekšējā gadā pats Indulis cieta smagā avārijā.

Ja mašīnu es būtu ieraudzījis vispirms, bet Induli pēc tam, neticētu, ka viņš ir dzīvs, jo mašīnai četru riteņu vietā bija palicis tikai viens. Ja nemaldos, šo mašīnu Indulis būvēja, par pamatu ņemot Alfa Romeo, skatoties bildēs. Rukuts nodemonstrēja savu konstruktora un dizainera talantu, turklāt mašīnu viņš uztaisīja ēkas otrajā stāvā un pa logu laida lejā.

Nekādu lielo panākumu ar šo autiņu neguvu, taču biju viens no izredzētajiem, kurus pats savulaik apbrīnoju. Turklāt domāju, ka rīt braukšu ātrāk, bet parīt vēl ātrāk.

Kad Māris Vīgants ieskatījās tahometrā, tas rādīja 7500 apgriezienu, bet Biķernieku Ozola līkumā tahometra bultiņa jau bija sasniegusi maksimumu. Tajā momentā viņš sajutis pavisam niecīgu sitienu.

Bet, paskatoties pa kreisi, pilots sev līdzās ieraudzīja mašīnas pakaļējo riteni. Trasi ierobežojuši divi nožogojumi – viens atradies pie trases, bet otrs tuvāk ielai. Starp šiem nožogojumiem atradies finiera plakāts ar uzrakstu Ātrums+Meistarība+Talants. Riepa, kura apsteidza Māra vadīto mašīna pārlidoja pirmo žogu un ietriecās finierī, izšķaidot vienu plus zīmi. Ritenis piezemējās divus metrus no kādas mātes ar diviem bērniem.

Avārijas tolaik netika uzskatītas par kaut ko nedabisku. Tā bija autosporta ikdiena, nodeva ātruma dievam.

Kādi ir mani secinājumi? Es varēju izstiepties un sarauties, bet nespēju sasniegt ātrumu, kas nepieciešams, lai brauktu pa priekšu. Kad piedzima otrais dēls, sapratu, ka man ir jāizšķiras. Es nekļūšu ne par Airtonu Sennu vai Džekiju Stjuartu. Par sava lēmuma pareizību pārliecinājos, kad mans dēls Lauris 15 gadu vecumā trešajā treniņā iekāpa formulā un nobrauca ātrāk, nekā es jebkad biju braucis. 

Mantotais gēns

Beidzot autosportista karjeru, Māris sāka sadarbību ar Ivaru Cauni, kļūstot par viņa mehāniķi, strādājot plecu pie pleca ar Raimondu Zariņu un Andri Šimku un dažus gadus vēlāk sāka rūpēties par to, lai viņa dēls Lauris Vīgants izkoptu savu talantu autošosejā. 

Pirms Biķernieku kartingu halles tajā vietā atradās atvērtā tipa kartodroms, ko izveidoja Dzintars Motmillers. Kādā no reizēm paņēmu līdzi savu dēlu Lauri, kurš man par pārsteigumu uzrādīja visai labus rezultātus. Sezonas laikā katra mēneša labākie rezultāta īpašnieki tikās finālā, kurā Lauris mērojās meistarībā ar Džo Labucki un vēl vienu čali, kuru esmu piemirsis.

Lai gan uznāca lietus, trase bija slapja un Lauris brauca ar slikiem, viņš parādīja labu rezultātu. Motmillers pienāca pie manis un ieteica apdomāt dēla tālāku virzīšanu autosportā. Viņam izrādījās taisnība, jo Lauris ar labiem panākumiem startēja gan kartingā, gan formulā, gan Nacionālajā tautas klasē ar WV Beetle, 2013. gadā kļūstot par čempionu.

Šobrīd Māra hobijs ir veci dzelži – vēsturiskie spēkrati. Apaļajā 60. gadu jubilejā Vīgants sev uzdāvinājis BMW R90/6 motociklu. Ziemā spēkratu izjaucis, pārkrāsojis, nohromējis spieķus un savedis tehniskā kārtībā. Viņa sapnis, sēžot BMW mugurā, ir aizbraukt līdz Austrijas kalniem un pa mazajiem celiņiem mierīgā garā aizripināt līdz Hitlera Ērgļa ligzdai.  

Uzziņai

Māris Vīgants

• Dzimis 1957. gadā.
• Bijušais autosportists, karjeru sācis Estonia-15M formulā.
• 1980. gadā PSRS čempionātā Kijevā izcīnījis 8. vietu.
• 1984. gada sezonā piedalījies ar pašrocīgi atjaunoto formulu Rukuts-1.
• Pēc karjeras autosportā strādājis Ivara Caunes tehniskā atbalsta komandā.
• Dēls Lauris Vīgants ir godalgots autošosejas braucējs Baltijas mērogā.

Intervijas publikācija - 2018. gada marts