Rīga +16°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vienmēr glābj humors
«Mišas vairs nav, bet viņš ir atstājis skaistas atmiņas. Katru gadu vīrs man rīkoja dzimšanas dienas pasākumu ar visu mūsu studentu kursu. Kas tik nav bijis! Kad man palika piecdesmit, Miša tikko bija iznācis no slimnīcas, bet studenti vēlāk atcerējās, kā viņš organizēja sievai ballīti fon Stricka villā. Pats knapi varēja paiet, gāja ar štociņu, bet otrā rokā – pirotehnikas maisiņš salūtam.
Ilgi mēs savas attiecības slēpām, jo iedomājieties – režisors Gruzdovs saiet kopā ar aktrisi… Maz esmu spēlējusi pie Gruzdova. Lomas, kuras viņa izrādēs atveidoju, nebija Mišas izvēle. Juris Bartkevičs vēlējās, lai Liepājas teātra izrādē Fiesta atveidoju Bretu Ešliju, savukārt Annas Kareņinas lomā mani gribēja redzēt toreizējais Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis.
Domāju, ka mūsu ar Mišu attiecību veiksmes stāsts bija tas, ka satikāmies apzinātā vecumā. Sākumā bijām uz jūs. Tostarp gultā. Nekādas frivolitātes! Reiz piezvanot pateicu čau, un Miša nolika klausuli… Bet patiesībā man ar viņu bija viegli. Mūs vienmēr glāba humors. Spēja nekoncentrēties uz sīkumiem. Ja vietā nebija noliktas zeķes, kas par to? Pagatavoju garšīgas pusdienas un Mišas zeķes apliku ap šķīvīti kā dekoru. Taisnības meklēšana ne pie kā laba nenoved ne mājās, ne darbā.
Tālāk jādzīvo bez Mišas… Bet mani silda mūsu kopīgās atmiņas. Es tikšu galā.»
Visu rakstu lasiet žurnāla Ievas Stāsti jaunajā numurā vai Santa+.
