Rīga 0°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
33
-
1
-
1
-
6
-
0
-
2
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā IEVA 2019. gada 11. numurā.
Ilze mani sagaida savā skaistajā Raiņa bulvāra dzīvoklī starp gleznām, grāmatām un porcelānu. Aizrautīga un pašpietiekama. Esmu gaidījusi stāstu arī par Ilzes jaunajām attiecībām, taču viņa jau pirms intervijas ar divām antikvārām lellēm ļoti smalki izspēlē mazu etīdi par to, ka šīs attiecības ir beigušās.
– Ar ko šobrīd piepildīta jūsu dzīve?
– Svinu to, ko esmu piedzīvojusi, izdarījusi un panākusi. Un svinu iespēju sevi visu laiku papildināt, mācīties jaunas lietas. Jo tu esi vecāks, jo labāk pielīp jaunā informācija, jo tev jau ir mācīšanās pamati.
Šis gads iesācies skaists. Mans lielais piedzīvojums ir izrāde Meistars un Margarita – par Aleksandru Beļcovu. Tās tapšanā arī es palīdzēju. Mani uzrunāja producente Laila Baumane, kas jau veidojusi izrādes par Pauļuku, Irbīti, Pinni, Padegu un Rozentālu. Es ļoti labi pazinu Aleksandras Beļcovas ģimeni, viņas meita mākslas zinātniece Tatjana Suta bija manas mammas laba draudzene, un es biju pēdējā pie Tatjanas tajā dienā, kad viņa aizgāja. Tatjanai bija vēzis. Es pati biju mazliet slima un zvanīju māsiņai, kas viņu kopa, ka braukšu rīt. Viņa teica: labāk brauciet šodien. Arī draudzenes Vivianas mudināta, ielēcu mašīnā un aizbraucu. Apsēdos uz gultas, paņēmu Tatjanas roku, viņa nevarēja vairs parunāt, bet priecīgi smaidīja un bučoja manu roku. Viņa nomira dažas stundas vēlāk… Un tad es sapratu – Tatjana domāja, ka esmu viņas meita Inga, atbraukusi no Vācijas, tāpēc mierīgu sirdi varēja nomirt.
Lailai Baumanei es teicu jā. Sapratu, ka, lai izrāde taptu, jāvāc nauda. Un ko es izdomāju? Man ir uzradušās klavieres, un izlēmu savā dzīvoklī rīkot salona vakarus, kuros būs jāziedo. Es gatavošu ēst, nāks tikai sievietes, manas draudzenes, dzers dzirkstošus vīnus, ēdīs, būs mūzika, priekšnesumi un sarunas. Tā es izdarīju divas reizes, draudzenes saziedoja vajadzīgo naudu, un tie vakari bija vienreizīgi. Un pirmizrāde bija fenomenāla.
– Tātad tagad jums ir savs salons?
– Tā ir sanācis. Es te gribētu arī dzejas vakarus, rakstniecības vakarus… Šis dzīvoklis-salons ir harmonijā ar manu audzināšanu un to, kas man nāk no vecākiem, – gan garīgi, gan fiziski. Šīs daudzu gadu garumā iegūtās gleznas un grāmatas, un viss pārējais – pie tā es tagad esmu integrējusi lietas, kas piederēja maniem vecākiem un manām piecām krustmātēm.
Nedrīkst pazaudēt šo kultūras slāni. Tāpēc esmu tik priecīga, ka Viesturs Kairišs ir izveidojis izrādi Baltiešu gredzens, kur stāsta par vācbaltiešu sāpi. Ir cilvēki, kas uzsver latviešu sāpi un tā dēvēto 700 gadu verdzību. Bet liels grēks ir noliegt to ieguldījumu kultūrā, kādu mums devuši vācbaltieši, – no Ernesta Glika Bībeles līdz mākslai, arhitektūrai, kultūrai un pat pirmajai pavārgrāmatai! To, ka vācieši ir briesmoņi, palīdzēja kultivēt Padomju Savienība. Bet bija daudz labu vāciešu, kas mums cēla slimnīcas un skoloja gudros latviešu bērnus. Man arī ir vācbaltu radi. Un ir arī zviedru un igauņu asinis.
No zviedriem es dabūju blondus matus, no igauņiem mugurkaulu, un pārējais viss nāk no latviešiem. (Smejas.)
Kad es 1990. gadā atbraucu uz Latviju, mans topošais vīrs mani nevarēja sagaidīt, jo bija Berlīnē, pretī bija mans onkulis Pēteris Pētersons jeb Runcis. Viņš pa ceļam mani pieveda pie Nacionālā teātra satikt Astrīdu Kairišu, kas ir mana senākā Latvijas draudzene. Un pie teātra šausmīgi sāka zibeņot un dārdēt pērkons! Runcis teica: redzi, Ilzīt, kā tevi te sagaida! Tad es pie sevis domāju – būs laikam dramatisks tas mans mūžs Latvijā. Un tā tas arī bija. Ir ļoti svarīgi lasīt zīmes. Tās ir visur.
– Astrologi apgalvo, ka reizēm cilvēkam lemts viena mūža laikā nodzīvot vairākas atšķirīgas dzīves. Tas ir arī par jums?
– Jā, es šajā dzīvē esmu jau dzīvojusi vairākas dzīves. Sava nozīme ir arī tam, ka pēc horoskopa esmu Skorpions, kas atdzimst kā Fēnikss no pelniem. Daudzus gadus biju baņķiere Amerikā – Ņujorkā, Losandželosā un Sanfrancisko –, un tad mani izgrūda no Bank of America, kur biju kļuvusi par senior viceprezidenti. Izveidoju pati savu firmu un pelnīju pat vairāk nekā iepriekš. Tad pārcēlos uz Latviju. Pēc gadiem izjuka mana laulība. Un no tiem pelniem man sākas fantastiska karjera – gan televīzijas raidījumi, gan RIMI filmas. Esmu izveidojusi 41 filmu par mūsu uzņēmējiem, par kuriem esmu ārkārtīgi lepna. Sāku ar Annas zivjaudzētavu, Ķelmēnu maizi, Sierštelli un Dimdiņu kāpostiem, beidzamā filma bija par Rāmkalniem. Fantastiskas filmas, kas parāda mūsu uzņēmējus, kuri krīzes laikā prata pārorientēties uz rietumu tirgu, prata izveidot jaunus produktus, prata godīgi izmantot Eiropas naudu, nevis to zagt, kā tika izdarīts ar G24 naudu. Pie G24 arī man diemžēl bija nozīme. Toreizējais premjers Ivars Godmanis mani tur ielika kā aktrisi, kā bijušo Citibank baņķieri, kas izskaidroja, ka pie mums būs viss perfekti. Es gāju tikai uz tām lielajām sapulcēm ar G24 cilvēkiem, bet pēc tam projektā mani neiesaistīja. Un lielāko daļu šīs naudas nozaga.
– Taču reputācija, kas cieta, bija jūsējā?
– Tur es necietu, bet cietu skandālā ar Latvijas Investīciju banku, kurā biju prezidente.
Es esmu apceļojusi Latviju gan ar RIMI projektiem, gan ar savām meistarklasēm un lekcijām, un redzu, ka Latvijā ir milzīgs potenciāls. Diemžēl banku sfēra ir pamatīgi nīcināta. Mēs varējām būt finanšu centrs, un varbūt pēc desmit gadiem atkal varēsim no pelniem izkāpt. Bet tā alkatība banku sfērā bija milzīga. Un tas viendienīšu mušiņu sindroms, kad vajag nopelnīt vai nozagt šodien, nedomājot par rītdienu.
Ir pienācis laiks mest akmeņus tajos Saeimas logos – bet mēs esam miermīlīga valsts, un mums jāmeklē citi ceļi. Esmu viena no dibinātājām organizācijai Par izcilu Latvijas valsts prezidentu. Mums ir vajadzīgs valstsvīrs, un Egils Levits sevi ir pierādījis. Viņš lika pamatus, lai atjaunotu Latvijas neatkarību, un uzrakstīja preambulu Satversmei. Viņš runā piecās valodās un ir Eiropas Tiesas tiesnesis. Latvija ir pelnījusi tādu prezidentu.
Vēl esmu patronese Operetes teātrim, un tā man ir sāpe un prieks, jo Operetes teātris, lai arī klupdams krizdams, bez mājām un pastāvīga finansējuma, tik un tā priecē skatītājus ar lieliskām izrādēm.
Daļa no manas dzīves tagad ir arī golfs. Man ir rozā bumbiņas kā pieredzējušai Bārbijai, kas es esmu, un draudzene man vārdadienā uzdāvināja rozā golfa cimdu. Tas ir brīnišķīgs sports manā vecumā. Man vairs nav lauku māju, un golfa laukums ir kā lauku mājas, kuras man nav jākopj un nekas nav jāravē. Es tikai baudu skaistumu un dzenos pakaļ savai rozā bumbiņai. Tas ir tāds kaifs!
Bet garīgā maize visai nedēļai man ir pirmdienu vakari, kad eju uz mācītāja Induļa Paiča lekcijām Torņakalna baznīcā. Es esmu Jura Rubeņa cilvēks jau no 1992. gada, un baznīca ir svarīga manas dzīves sastāvdaļa.
Mani arī pašu bieži aicina lasīt lekcijas. Viens svarīgs mans dzīves moto ir: piedalies un padalies!
– Vēl nesen lasīju, ka jums izveidojušās attiecības ar Dāvidu Kļaviņu, klavierbūvētāju un deviņu bērnu tēvu. Bet šodien jūs man tā smalki devāt mājienu, ka tās ir beigušās.
– Esmu sapratusi, ka ilgstošas attiecības ar Dāvidu nevēlos. Taču esmu ļoti priecīga par tiem sešiem mēnešiem, kurus mēs pavadījām kopā. Tāpēc man arī mājās uzradās klavieres. Bet es turpinu iet uz priekšu.
– Dzīve ir tik piepildīta, ka jaunai mīlestībai tajā vairs nav vietas?
– Vieta vēl ir. Bet tai jābūt īstai mīlestībai. Man vajag ne tikai draugu, bet arī tās dziļās emocijas. Ja es dzīvē esmu mīlējusi – un es esmu mīlējusi, un mīlestība ar Jāni bija ļoti ilga –, tad jaunai mīlestībai jābūt ļoti dziļai. Starp citu, tā bija arī mīlestība ar Latviju, jo Jānis man toreiz bija arī kā Latvijas simbols.
– Dāvids ir latvietis, bet ne no Latvijas. Sievietēm pēc šķiršanās nereti šķiet, ka Latvijā labu, bet neprecētu vīrieti satikt ir neiespējamā misija.
– Ļoti grūta misija. Es kādā intervijā biju teikusi, ka gribu ārzemju latvieti, un man to iedeva. Tikai jābūt arī citiem faktoriem, bet tos saprot tikai ar laiku.
– Kā pietrūkst Latvijas vīriešiem?
– Viņiem ir pārāk liels ego. Jo viņi ir mammu ļoti lutināti un sieviešu dēļ necenšas. Viņi domā – pietiek ar to, ka viņi ir. Tagad, kad skatos uz jauniem pāriem, redzu – tur ir citādi, tas padomju mantojums, paldies Dievam, aiziet. Jaunie pāri viens otram palīdz, nenošķir sieviešu un vīriešu lomas ģimenē.
Mana vecuma vīrietis ir padomju produkts.
Un lielai daļai problēma ir mazvērtības komplekss, kuru viņi maskē ar bravūru. Esmu pati ar to saskārusies.
– Ar attiecībām ir tā sarežģīti – nevar zināt, vai sievietēm tās meklēt pašām vai uzticēties liktenim. Kā to redzat jūs ar savu stratēģisko finansistes prātu?
– Es ticu Dievam un liktenim. Es neiešu meklēties tinderī. Mana satikšanās ar Dāvidu bija ļoti jauka – es pazinu viņa ģimeni, mūsu attiecības bija vērtīgas, es ieguvu zināšanas par mūziku un daudz ko citu. Bet ja nav tās lielās mīlestības… Mīlestību nevar meklēt, tā ir dāvana. Kā taurenītis. Tu vari skriet tam pakaļ, un tu to nenoķersi. Bet, ja tu apsēdīsies, tas atlidos pats un nolaidīsies tev uz pleca.
Es nevaru sūdzēties par vīriešu uzmanību. Esmu par to priecīga, – bet tad jau redzēs, ko Dievs man ir plānojis. Un, ja nebūs tā vīrieša, kas man lemts, tad nebūs. Par to arī neuztraucos. Nevaru iedomāties, ka es nomērķētu uz vīrieti un tad censtos viņu iegūt. Man pievērš uzmanību arī precēti vīrieši – bet to robežu es nepārkāpšu. Būsim godīgi – ja manā vecumā vīrietis vēl nav precējies, tad tur kaut kas nav. Ja viņš ir atraitnis vai šķīries, tad viss kārtībā. Es arī esmu atraitne – viens no maniem vīriem ir miris. Tad gan vairs nebiju ar viņu precēta. No manām septiņām mīlestībām divi jau ir miruši. Bet mans ceturtais man sūta virtuālas puķes, kuras pats fotografē. Viņš bija izcils finansists, satikāmies darbā Citibank, kur mēs strādājām 14 stundu dienā. Mums bija ļoti forša mīlestība. Pēc dažiem gadiem es otro reizi apprecējos un diezgan ātri šķīros, un pa to laiku arī viņš bija apprecējies.
Kad izšķīros ar otro vīru, viņš teica: Ilze, ja tu būtu teikusi, ka šķirsies, es nebūtu precējies. Viņš sūta man virtuālas puķes katru piektdienu. Gadiem ilgi.
– Tā ir māksla – prast saglabāt labas attiecības ar saviem bijušajiem vīriešiem?
– Tas ir ļoti būtiski. Ir cilvēki, kas jūtas pārāk aizvainoti un to nevar. Es varu.
– Arī jūsu attiecības ar Jāni nu jau ir daudz labākas?
– Kā kuru brīdi. Mēs komunicējam, bet ne bieži. Esmu ļoti tuva ar Jāņa vecāko dēlu, vedeklu un mazbērniem. Mazdēls Jānis Jurkāns III pat trīsreiz nedēļā pēc ģimnāzijas nāk pie manis paciemoties. Tā ir dāvana.
Es nezaudēju cilvēkus, es pulcēju viņus ap sevi. Katru dienu esmu kontaktā ar tik daudziem, atbildu uz īsziņām, uz zvaniem.
Mēs nekad nezinām, vai tā nav pēdējā reize, kad tu ar to cilvēku komunicē.
Man bijusi tā laime, ka es nepalaidu garām iespējas, kas, izrādās, bija pēdējās, – gan ar Tatjanu Sutu, gan Valentīnu Freimani. 2017. gada decembrī es nepaliku Latvijā, lai būtu uz Kārļa Auškāpa bērēm, bet aizbraucu pie viņas uz Berlīni, jo biju apsolījusi. Un esmu laimīga, jo citi draugi, kas bija plānojuši braukt pie Valentīnas februārī uz dzimšanas dienu, vairs viņu nesatika. Tostarp arī mūsu brīnišķīgais un vienreizīgais Andrejs Žagars. Tagad viņi satiksies…
Es cenšos būt kopā ar visām paaudzēm. Strādāju ar jauniem cilvēkiem, un tas man palīdz būt jaunākai. Kad atbraucu uz Latviju, ieguvu visus mammas draugus, un tā man bija milzīga bagātība. Man ir cilvēki, kuri ir par mani desmit vai vairāk gadus vecāki, un es viņus ļoti mīlu un respektēju – kā Astrīda Kairiša, Māra Zemdega, citi mani vecāka gadagājuma draugi aktieri, rakstnieki un mūziķi. Tā ir mana Atlantīda, kurai es cenšos neļaut nogrimt. Es saprotu, ka jau kļūstu par pēdējo bastionu, un svarīgi nākamajām paaudzēm nodot tās zināšanas un tās izjūtas.
Diemžēl man stāv divdesmit neizpakotas kastes ar grāmatām, kas jāizzortē un jāmeklē tām mājas. Bet nav laika. Kā Runcis vienmēr teica – to garajos ziemas vakaros! Bet pagāja ziemas vakari, un es tās neizpakoju…
– Jums vispār mēdz būt gari vakari, kad nav, ko darīt?
– Patiešām nemēdz! Rīga ir tāds kultūras centrs! Stokholma, Kopenhāgena, Helsinki un daudzas citas lielpilsētas var iet gulēt. Mūzika, opera, balets, teātris, izstādes… Un esmu tik priecīga, ka mani aicina. Tikai var iznākt, ka vienā vakarā ir trīs uzaicinājumi – un paspēt varu tikai uz diviem.
Jāieplāno arī visas lietas, kas sievietei jādara, lai koptu sevi: manikīri, pedikīri, mati, āda. Es to vienmēr iesaku savās lekcijās sievietēm – ir ļoti svarīgi, ka jūs izskatāties smukas saviem bērniem, lai viņi varētu būt lepni par savu mammu.
Manā bērnībā lielu daļu apģērba mēs pirkām jau lietotus, bet skaistus un kvalitatīvus. Kad mamma servēja galdu, nekad nelika uz tā produktus ar visu iepakojumu, bet pārlēja trauciņos, lai būtu skaisti. Mamma nebija nekārtīga, bet visur bija ļoti daudz avīžu, grāmatu un visādu lietu. Ar to visu man nācās tikt galā, kad viņa nomira.
– Jūsu mammas Kalifornijas mājā bija 30 tūkstoši grāmatu. Kā jūs ar to tikāt galā?
– Tas bija mežonīgs darbs divu mēnešu garumā no agra rīta līdz vēlam vakaram. Man palīdzēja brālis un daži draugi. Bet tas bija murgs.
Viena interesanta lieta. Gadu, pirms mana mamma nomira, es biju aizlidojusi pie viņas uz 90 gadu jubileju. Kārtoju papīrus, sēdēju uz viņas virtuves grīdas, un mamma teica: «Ilzīt, cik tev būs grūti, kad es nomiršu, un tev būs šī māja jākrāmē!» Atbildēju: «Nē, mamm, tas nebūs grūti, es to izdarīšu. Bet, ja mēs par to runājam – es gribu zināt, kur tu gribi, lai noglabā tavus pelnus. Kalifornijā, Ņujorkā, Latvijā?» Tad mamma padomāja un teica: «Es gribētu Latvijā blakus savai mammiņai, es tik maz esmu ar viņu bijusi kopā.» Nākamajā gadā mamma nomira – dažās minūtēs, laimīgi savā mājā. Un kur viņa nomira? Tajā vietā, kur es toreiz sēdēju. Bija piecēlusies no sava krēsla un nokrita, sirds apstājās. Bet tieši tajā vietā. Ja ticam, ka telpa un laiks var būt relatīvi, tad var uzskatīt, ka no enerģiju viedokļa viņa nomira gandrīz tajā minūtē, kad mēs runājām. Tikai tas aktualizējās gadu vēlāk.
– Jo galvenais bija izrunāts un punkti pielikti?
– Jā. Es ar viņu runāju dažas dienas pirms aiziešanas. Vienai labai draudzenei viņa bija teikusi, ka es būšu Sanfrancisko jūlijā. Tad es mammai zvanu un prasu: «Ko tu stāsti – tu taču zini, ka es būšu septembrī!» Bet jūs jau saprotat, ka es tur jūlijā tiešām biju – jo mamma nomira Jāņu dienas rītā. Viņa to kaut kā bija zinājusi. Kad ierados, mamma bija man atstājusi zīmītes ar dzejoļiem gan angliski, gan latviski – tos visus es lasīju bērēs. Man, Skorpionam, patīk dzīve un patīk nāve.
Es rīt no rīta varētu nomirt un būtu laimīga, jo mana dzīve ir bijusi fantastiska.
Un, ja rīt no rīta būšu dzīva, būšu ļoti laimīga dzīvot tālāk.
Pirms Ziemassvētkiem mēs ar Dāvidu un manu draudzeni Margaritu Dāvi bijām Filharmonijā uz Vecgada koncertu, un tur spēlēja arī Ravēla Bolero. Es klausījos, kā skaņdarbs sasniedz kāpinājumu, un sapratu – tā ir mana dzīve. Kā Ravēla Bolero. Un lielākā kulminācija ir ieiet tajā debesu valstībā. Es tam cenšos gatavoties.
– Jūs par nāvi runājat ar apbrīnojamu vieglumu!
– Man tā bijis kopš bērnības, kad aptvēru, ka esmu reinkarnēta, pārdzimusi. Es negribētu atkal atdzimt, bet nedomāju, ka jau esmu laba diezgan – kaut cenšos būt.
Un vēl es ļoti gribu iedvesmot sievietes, ka 40, 50, 60 vai 70 gadu nekādā gadījumā nav barjera tam, lai labi izskatītos vai veidotu attiecības – atrastu savu otru pusi vai vienkārši tiktos ar dažādiem cilvēkiem.
Es nezinu, vai un kad es vēl precēšos. Šad tad ar kādu apprecos, bet visus jau nevar apprecēt. Vienu dienu, kad būšu debesīs, varēs visu saprast – kāpēc tā viss ir bijis.
Jo es visu nesaprotu. Bet man ir, kā dzied Edīte Piafa: Non, je ne regrette rien – nē, es neko nenožēloju.
Vissvarīgākais ir apzināties, kas tu pati esi un kas tev ir svarīgs. Es neļaušu, ka kāds attiecībās mani bremzē, ja kāds gribēs mani padarīt par mājsaimnieci vai gribēs, lai es sēžu pie kājām visu dienu. Es to nevaru. Man jādara arī citas lietas. Man ar Jāni bija īsta mīlestība – viņš bija mana mūža mīlestība. Līdz šim. Kas vēl man priekšā, es nezinu. Bet es nekautrējos teikt, ka sieviete šajā vecumā var iemīlēties, viņai var būt attiecības un sekss, var būt ļoti pilnvērtīga dzīve. Sieviete nedrīkst justies kaut kam par vecu. Jo viņa nav par vecu. Īpaši mīlestībai ne. Tai mēs nekad neesam par vecu.
