Rīga +3°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā «Ievas Stāsti» 2017. gada 20. numurā.
Vai gan ir kāds, kas savureiz nav dziedājis līdzi Opus Pro dziesmām Rozā lietus vai Tu un es? To autors ir Harijs Zariņš – ikdienā kluss, pat neuzkrītošs vīrs, taču, tiklīdz nonāk uz skatuves, pilnībā pārvēršas. Tad ģitāra viņa rokās raud, dzied, kliedz, bet brīžam līdzinās niknam šaujamrīkam. Ar ieročiem Harijs ir labi pazīstams: jaunībā viņš dienēja desanta triecienbrigādē, kur pēc neveiksmīga prettanku raķetes blieziena tika pie labās auss nerva traumas. Zariņš nedzird ar labo ausi, bet, kā par brīnumu, tas viņam netraucē izcili muzicēt un pat dziedāt! Dienesta gadi ir vienīgie, kad viņš ģitāru nav turējis rokās diendienā. Ak jā, vēl tās dažas atvaļinājuma dienas šogad, kad savā lauku īpašumā pļāva zāli. Varētu teikt, ka Harijs prot visus vīra darbus un arī izmēģinājis dažādas profesijas – bijis celtnieks, ugunsdzēsējs, kafejnīcas īpašnieks, bet galu galā viņa īstā vieta ir un paliek mūzikā.
Sekcijas vietā ģitāra
Ēvalds ar Irēnu dzīvoja kaimiņos Pārogrē, tur arī iepazinās, samīlējās un apprecējās. 1957. gada 6. jūnijā Zariņi sagaidīja dēlu: «Piedzimu Ogres dzemdību nama kāpņutelpā – biju ļoti nogribējies redzēt šo pasauli,» smej Harijs. Mamma allaž bijusi dēla uzticīgākā fane, sakrājusi visus rakstus, kur minēts viņa vārds. Tiesa, kad Harijs pa kluso pārdeva pa blatu sadabūto sekciju Rīga, lai nopirktu pirmo kārtīgo, elektrisko ģitāru, mamma kādu brīdi palika bez valodas – mēbeles vietā tukša siena! Taču viņa saprata, ka mūzikas mīlestības kaite nav ārstējama, turklāt ģitāras dēļ dēls jau bija pārdevis visu, kas piederēja viņam pašam. Un vēl nācās aizņemties, jo japāņu ģitāra maksāja tik mežonīgu naudu, par kādu tolaik varēja nopirkt mašīnu. Pirms tam, lai varētu muzicēt, pārdodot motociklu Jawa, jau bija iegādāts arī pastiprinātājs. «Biju diezgan traks, un traki arī braucu.
Laidos no miličiem pa meža taciņu, neaprēķināju attālumu un ar roku trāpīju pa koku. Riktīgi nokritu, salauzu pirkstu, tad sapratu, ka tas labi nebeigsies, nospļāvos un pārdevu moci.»
Motociklu Harijs, strādādams kopš 14 gadu vecuma, nopelnīja pats. Puisis pēc 8. klases aizgāja uz vakarskolu, strādāja celtniecībā. Gribēja būt patstāvīgs, turklāt mammas alga Ogres sociālajā nodaļā bija niecīga. Viņi dzīvoja divatā, jo Ēvalds Zariņš samērā agri pameta ģimeni. Aizgāja un pazuda, uzradās tikai tad, kad dēls jau bija ģitārists grupā Eolika. Tagad Ēvalds jau sen dzīvo Vācijā, kur Harijs vairākkārt ciemojies, un attiecības abiem ir labas. Ģitārists ar mazu smiekliņu izstāsta atgadījumu, kā Ogrē veikalā pie viņa pienākusi dāma ar pārmetumu: «Cik ilgi tad mēs viens otram iesim garām?» Haris vai mēms kļuvis – vai dieniņ, kas noticies? Izrādījās, tā ir viņa pusmāsa, un tāda nav vienīgā. Harijs ir atsities tēvā rakstura spridzīgumā, un arī viņam patīk sievietes, taču jau vairāk nekā 30 gadus ģitārists ir kopā ar sievu Lindu.
Harija apsēstība ar ģitārspēli sākās 1972. gadā, kad Ogres estrādē viņš dzirdēja, kā spēlē gruzīnu ģitārists Veso Bakradze. «Dziedāšanā man neveicās, uz kori negāju. Tad sētā dzirdēju, kā kaimiņš strinkšķina ģitāru, un kaut kas tur man iepatikās.» Harijs kļuva par čaklu stikla pudeļu lasītāju ap Ogres estrādi, par sapelnīto naudu komisijas veikalā nopirka akustisko ģitāru un sāka vingrināties. Grozīja radio pogu, cenzdamies noķert ārzemju stacijas. Brauca uz Rīgu pie slavenā lenšu tirgoņa Lapinska. Par Harija skolotāju kļuva magnetofons, ārzemju rokgrupu ieraksti. Viņš atskaņoja ierakstus lēnākā ātrumā, lai varētu uzķert ģitāras gājienus.
Tā Haris pa dienu strādāja celtniecībā, kur viņa garos rokera matus zem ķiveres neredzēja, bet vakaros spēlēja ģitāru. Ilgi jau nebija jāgaida, kad radās iedvesma grupas dibināšanai. Pirmo ballīti nospēlēja Ogres vidusskolā, tad Tīnūžu klubā, kur todien prezentēja jauno kinolenti Ābols upē. Sekoja ballīte, un Haris no skatuves ar baudu lūkojās, kā kultūras nama durvis burtiski izgāžas no cilvēku pieplūduma. «Tas ir kā āķis lūpā – īsts kaifs, kad māki spēlēt ģitāru un meitenes riņķī,» atzīst mūziķis. Tolaik viņš sāka arī dziedāt un komponēt. Dziesma Baibai, veltījums meitenei, kuras portfeli Harijs nesa uz skolu, kļuva par grāvēju Ogrē.
Izglābšanās no Afganistānas
1977. gadā Hariju paņēma armijā, vispirms šoferos. Lai tiktu pie muzicēšanas, viņam nācās pāriet uz desanta brigādi, jo tur bija ansamblītis. Desantniekos Gruzijā, Culukidzes pilsētā viegli neklājās, un spēlēt arī iznāca tikai pa brīvdienām. Kā latvieti Hariju saukāja par trako vācieti, un vajadzēja daudz iekšēja un ārēja spēka, lai par sevi pastāvētu. Desantniekiem gan rūdījuma netrūkst – nācās šaut, skriet, rāpties, lēkt no helikoptera. «Tas bija vienkārši – nebija jau variantu. Ja pats nelēci, izgrūda. Tas laiks man pagājis kā filmā, it kā tas nebūtu noticis ar mani.»
Harija daļa ieņēma Afganistānu – tas bija 1979. gada rudens, kad visi helikopteri jau darbojās, matračus gultām noņēma, pilns ekipējums jau sagatavots, bet Zariņam galva strādāja – viņš saprata, ka steigšus jārīkojas. No Latvijas atceļoja telegramma, ka miris tuvs radinieks, kurš, starp citu, ir sveiks un vesels vēl šobaltdien, taču Hariju palaida uz bērēm. Līdzīgā veidā izglābās arī viņa draugs. No pārējiem dienesta biedriem atgriezās tikai viens, turklāt ar pusapdegušu seju…
Armijā mūziķis saprata, ka viņu kāds no augšas pieskata.
Reiz kāds zaldāts dezertējis, līdzi paņemot divas pielādētas pistoles, un desantnieki sūtīti viņu meklēt. Arī Harija vadu ar helikopteru nogādāja ķemmēt kalnu ciematiņus. Katrs pārbaudīja pa trim mājām, bet gruzīni – viesmīlīgi ļaudis – karavīrus ātri projām nelaida. Pirmajā mājā jau sagaida krūze ar vīnu. Otrā tas pats, un reibonis galvā. Trešajā mājā Harijs apstājies pie vārtiņiem un iekšā neiegājis, vien paskatījies – gan jau nav neviena. Pēc tam izrādījās, ka aizbēgušais kareivis bijis tieši tur un, ja Zariņš būtu tuvojies, šautu.
Atgriezies Ogrē, Harijs iestājās juristos un strādāja par ugunsdzēsēju. Kamēr citi, gaidot izsaukumu, spēlēja šahu vai domino, Zariņš vīlēja ģitāras pasāžas. Spēlēja kāzās, tad pievienojās grupai Meloss, kas tolaik uzstājās kopā ar satīriķi Žani Ezīti, un jaunais ģitārists pelnīja tiem laikiem pasakainu naudu – 800 rubļu mēnesī!
Melosā tolaik dziedāja Linda Krūmiņa. Harijs gan drīz pēc armijas bija paguvis apprecēties ar savu jaunības mīlestību Olgu, taču notika tā, ka kāzu vakarā viņš no svinībām pazuda kopā ar Lindu, kas bija lūgto viesu vidū. Visi meklē, bet Harija nav – pavada Lindu uz mājām! Ar Olgu kopdzīve ilga knapi pusgadu, un jaunieši izšķīrās. Nepietika ar labu dizainu un seksapīlu, bija vajadzīgas kopīgas intereses, un Lindā Harijs atrada īstu draugu. Turklāt abus vienoja mūzika, Lindai patika smagais roks. Tā bija saprašanās bez vārdiem, un tā tas ir joprojām, tāpēc laulības dzīvi Zariņš sargā no svešām acīm. Skaidrs, ka muzikantus allaž pavada sajūsminātas fanes, un Linda to ļoti labi saprot un respektē, jo pati ir dziedātāja. Un otrādi – arī Harija sirdī pavīdēja greizsirdības velniņš, kad koncertos viņš ievēroja sievas virzienā vērstus puišu kāros skatus.
Spēcīgā rakstura dēļ ģitārists vienmēr pratis nepārkāpt robežu alkohola lietošanā, bez kuras rokmūziķa ikdiena it kā nav iedomājama. «Man vienmēr gribas kaut ko darīt, radīt. Nesaprotu tos, kuri otrā dienā lāpās.»
Dubultais autors
Harijs pazina ogrēnieti Zigmundu Žukovski, kas spēlēja basģitāru Eolikā, un Boriss Rezņiks uzaicināja uz noklausīšanos. Tā sākās Zariņa profesionālā muzikanta dzīve, kuru viņš jau sen kāroja izbaudīt. «Esmu ļoti pateicīgs Borisam par pieredzi, ļoti daudz no viņa iemācījos, sevišķi menedžmentā.» Tas noderēja, kad Harijs izveidoja grupu Opus Pro. Tā izcēlās ne tikai ar vareno skanējumu, bet arī mūziķu izskatu, kur vienojošais elements bija garie mati. Harijs pat ielika ilgviļņus, kas tolaik bija modē. Grupa spēlēja tiem laikiem nepieredzēti skarbu mūziku, kuras neatņemama sastāvdaļa bija Harija dziesmas un virtuozā ģitārspēle. Un viņš bija tas cilvēks, kurš kārtoja grupas lietas, organizēja koncertus. «Darījām darbu, kas mums patīk, un visām citām grupām varētu novēlēt tik labas attiecības, kādas mums bija Opus Pro.»
Romantiskā balāde Rozā lietus ir pirmā dziesma, kurai Harijs pats sacerēja vārdus, to veiksmīgi darīdams arī turpmāk. Ar to viņš arī atšķiras no vairākuma Latvijas komponistu, un kopš tā laika ir dubultais autors – gan melodijai, gan vārdiem.
Tolaik, lai izdzīvotu, Zariņš izveidoja arī saviesīgu pasākumu kapelu Nakts ar raibum raibu repertuāru. Tajā dziedāja arī Harija sieva Linda, pēc profesijas filoloģe, kas uz skatuves aizvadījusi 20 gadus. Mūziķis sievai veltījis dziesmu Lai dzied.
Apprecējies ar Lindu, Harijs tika ne vien pie sievas, bet uzreiz arī pie meitas Kristiānas. «Sieva tagad strādā Leļļu teātrī par galveno administratori, bet Kristiāna – policijā. Viņai es vienmēr biju Haris, man bērni patika, neredzēju nekādu starpību – ir vai nav manējā. Kad vajadzēja, gāju uz vecāku sapulcēm, vācu pa naktīm no disenēm, kā citi tēvi.»
Ogres patriots
Zariņš palicis ogrēnietis, uzticīgs savai dzimtajai pilsētai. Turklāt viņš dzīvo tajā pašā dzīvoklī jau kopš bērna kājas, tikai visu pats savām rokām izremontējis un iekārtojis. Kad Harija mamma apprecējās otrreiz, patēvs sāka celt māju, un ģitārists, kā jau celtnieks, viņam palīdzēja. Savukārt dzīvoklis palika Zariņam, bet, pa durvīm ienākot, nekas neliecina, ka te dzīvo viens no Latvijas slavenākajiem rokmūziķiem. Ja nu vienīgi ģitāra istabas stūrī.
Reiz Harijam tā palīdzēja nejauku kaimiņu pāraudzināšanā. Pārradies no koncerta, mūziķis gribēja likties gultā, taču kaimiņu dzīvoklī diskotēka bija pārāk trokšņaina. Uz lūgumu pagriezt mūziku klusāk, Zariņš saņēma atbildi, ka viņš traucē dzīvot. Ak tā? Nu, tad jūs uzzināsiet, ko nozīmē traucēt dzīvot! Harijs pabrīdināja citus kaimiņus, atveda savu jaudīgāko pastiprinātāju un sāka spēlēt gammas nenormālā skaļumā. Ar to bija diezgan, lai trokšņotājus pārmācītu, un priecīgi bija visi mājas iedzīvotāji. «Svētki nevar būt katru dienu,» uzskata ģitārists. Ikdienā viņš mājās nemuzicē. Tam domātas telpas Ogres kultūras centrā, kur notiek mēģinājumi viņa grupai Colt.
Harijam svētki ir tad, kad viņš var vienatnē uzspēlēt, sacerēt jaunu dziesmu.
Vai pie ūdeņiem, klusumā, dienu aizvadot ar makšķeri rokās. Reti jau sanāk, bet, ja izdodas, tā ir īsta medusmaize.
Skaļi pasākumi, kas patīk citiem, ir Zariņa un viņa uzņēmuma ikdiena, dzimtajā pilsētā Harijs piedalījies daudzu pasākumu rīkošanā. Piemēram, pirms diviem gadiem radīts vesels popurijs no Ogrei veltītām dziesmām, un koncerts noslēdzies ar krāšņu uguņošanu. Par šiem nopelniem un pilsētas vārda daudzināšanu ar savas mūzikas starpniecību Harijs pērn kļuva par Ogres goda pilsoni.
Nodedzinājis māju?!
Nemaz nav tik daudz gadījumu, kad rokmūziķi ar tik lielu gadu starpību organiski atrod kopīgu valodu, bet Colt tas ir izdevies. Tas Harija Zariņa lielās dzīves pieredzes un jauneklīgo uzskatu dēļ, turklāt viņš kolēģiem ir autoritāte. «Ja ir viens mērķis, tad nemaz nav slikti, ja gaumes mazliet atšķiras,» atzīst Harijs.
Protams, Colt repertuāra lielāko daļu veido viņa sacerētas dziesmas, to tapšanu ietekmējusi Harija personiskā pieredze. Kad tika prezentēts dziesmas Ugunsdzēsējs videoklips, paklīda baumas, ka filmēšanas dēļ Zariņš esot pat nodedzinājis savu lauku māju. Mūziķis par tenkām smejas: «Kādas muļķības… Es lai savu māju dedzinātu?! Jā, īpašums man ir – netālu no Aglonas. Nopirku pirms desmit gadiem. Mums bija dārza māja Lašupēs, pie Ogres upes. Reiz aizbraucu pēc koncerta, gribējās nopeldēties un uzcept šašliku, bet viens kaimiņš atver mašīnas durvis un pilnā skaļumā uzgriež krievu radio. Otrs kaimiņš atriebjoties attaisa logu un ieslēdz Latvijas Radio 2 uz pilnu klapi. Nu, labi, vismaz aiziešu nopeldēties, taču tur kāds bija sarīkojis lielo pikniku un sametis pudeles ūdenī, un es sagriezu kājas. Pasūtīju visus ratā, iesēdos mašīnā un mēģināju kaut kur netālu atrast vietu, kur nopeldēties – esmu ūdens cilvēks, man nenormāli patīk peldēt, nirt. Vienā vietā rupja kompānija, citur – viss pilns, aizbraucu uz jūrmalu, kur atkal cilvēku daudz, bet ugunskuru neuzkursi. Sapratu vienu – ir vajadzīgs īpašums, kur atpūsties. Divus gadus to meklēju.»
Harijam ļoti patīk Latgale un tās foršie cilvēki. Reiz pēc koncerta Rēzeknē ģitārists nejauši iepazinās ar kādu klausītāju, kas iedeva paziņu telefona numuru. Zariņš aizbrauca, apskatīja divas vietas, un Purenes iekrita sirdī. Tas nekas, ka māja nolaista līdz kliņķim, jo Harijam kā celtniekam sakārtot guļbūvi bija pa spēkam. Lielu daļu zemes viņš atvēl kaimiņiem, bet arī pašam ir ko rauties ar pļaujmašīnu. «Tā ir cita pasaule. Iekāpju ar makšķeri laivā un aizmirstu visas problēmas.»
Pilni plaukti dzejoļu
Izklausās neticami, bet smagā roka fans Harijs Zariņš ļoti daudz lasa dzeju. Māja pilna dzejoļu krājumiem, tos palaikam kāds uzdāvina, zinot, ka mūziķim patīk izbaudīt citu domu lidojumu. «Es pats nekāds dzejnieks neesmu, drīzāk tekstu autors. Kad rakstu par mīlestību, iztēlojos sevī to mākoni. Kad man ienāca prātā frāze eņģeļi raudās, teksts attīstījās no šiem diviem vārdiem.» Pasūtījumus dziesmu vārdiem Harijs nepieņem, taču, kas zina, varbūt reiz grāmatnīcā ieraudzīsim viņa dzejoļu grāmatu.
Zariņš joprojām nodarbojas ar sportu – cilā hanteles un vingro. No rītiem, kamēr cepas olas, allaž izpilda savu īpašo formas uzturēšanas vingrojumu kompleksu. Pēc tā esot pavisam cita sajūta, turklāt netiek zaudēta ne minūte un nav nepieciešams ne smalks sporta tērps, ne krosenes, jo vingrots tiek basām kājām. «Darba režīms mums ar sievu ir tāds, ka man diezgan bieži iznāk gatavot ēst. Esmu atteicies no sarkanās gaļas, man ir īpašas kotletes un karbonādes. Patīk gatavot, ja ir, no kā.»
Interesi par pavārmākslu mantojis arī Harija dēls Zigmārs, kam ir 27 gadi. Ģitāru viņš gan nespēlē, taču mūzikā orientējas lieliski. Zigmāra īpašais talants bija suši, un ar šādu specializāciju tika atvērta arī ēstuve Ādažos, taču tā izrādījās nerentabla. Strādājis par pavāru arī Anglijā, dēls iet tēva pēdās tajā ziņā, ka tagad pelna naudu celtniecībā. «Katram vīrietim jāzina, ko darīt dzīvoklī, laukos. Esmu tikai par šādu pieredzi, tā noderēs nākotnē,» uzsver mūziķis un priecājas, ka, strādādams pie būvēm Norvēģijā, Zigmārs noķēris daudz lielākas zivis nekā tēvs savā ezerā Latgalē. Arī šis vaļasprieks abiem kopīgs, taču Harijam nav laika apciemot dēlu un kādu lašupi, jo pēdējos gados tā arī nav ticis pie atvaļinājuma. «Beidzot man ir sava istaba, kur atpūsties, izbaudīt mieru, jo dēls dzīvo atsevišķi. Bet kaut kā nevaru atslābt. Pats īsti nesaprotu, kāpēc tā notiek: katru gadu taisos atpūsties un nesanāk.»
Harijs atklāti atzīst, ka viņam ir daudz plānu, ko darīt, kad muzikālā karjera būs galā. Kad tas notiks, viņam nav ne jausmas, jo pašsajūta ir lieliska, ģitāra skan un galva strādā. Arī mūza atlido, kad laiks jaunai dziesmai. Nesen tapis veltījums Aijai Andrejevai Man ir viss. Un joprojām Harijs komponē par mīlestību…
