Rīga +3°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Atvadīties ieradās vairāki simti
Otrajos Ziemassvētkos picērijas Ansamblis āra terasē notika atvadu pasākums mūžībā aizgājušajam rokmūziķim Gvido Lingam. Protams, var vainot trako dzīvi, kuru Gvido nodzīvoja, izbaudot katru minūti, pat sekundi, būdams slavas zenītā. Tagad var vainot, ka tas smēķis bija par daudz, tas malks grādīgā – par skādi…
Bet viņam bija tikai 51 gads… Pavisam nelāgi maz, bet jāatzīst – šajos gados Gvido bija paspējis daudz. To pierāda kaut vien tas – lai arī pandēmijas laiks, lai arī laikapstākļi nelutināja, visu dienu teikt ardievas Gvido ieradās vairāki simti ļaužu. Atvadījušies viņi izteica līdzjūtības apliecinājumus Gvido vistuvākajiem – sievai Evijai, dēliem Svenam un Danam, brālim Igoram. 28. decembrī tuvinieki urnu ar mūziķa pelniem guldīja Rīgas I Meža kapos blakus viņa mammai Ārijai Lingai.
Nespēj klausīties Gvido dziesmas
Atvadu pasākumā sieva Evija sarunā ar PDz šķetina Gvido pēdējo gadu dzīves notikumus, lai rastu atbildes uz šobrīd neatbildamajiem jautājumiem – kas un kāpēc?
«Man viņš bija vismīļākais cilvēks pasaulē. Nezinu, kā lai tālāk dzīvo… Mēs visur gājām, visu darījām kopā.
Tagad jūtu – kāda ķermeņa daļa no manis ir atrauta. Bijām kā viens vesels.
Joprojām nespēju noticēt, ka viņa nav. Gvido dziesmas vispār vairs nespēju klausīties, man daudz spēka paņēma, kad ar dēlu Svenu atlasījām bildes video kolāžai…
Naktī mostos, un viņa nav man blakus… Mums ir divi mopši – mamma ar meitu, ar kurām gulējām vienā lielā gultā. Tie tagad arī nevar rast mieru. Reaģē uz katru mašīnu, kas brauc garām mājai… Cerībā, ka piestās un no kādas izkāps Gvido,» asarām acīs saka Evija.
Viss sagāzās pēkšņi un vienlaikus
Viņa atceras, ka liels treiciens Gvido bija 2019. gadā piedzīvotā darba zaudēšana Latvijas Radio 2. Drīz pēc tam mūžībā devās viņa grupas Linga dalībnieks ģitārists Edgars Kauķis jeb Melnais. «Vēl pēc laiciņa – Gvido māmiņas došanās mūžībā… Pa vidu visam viņš mēģināja nokārtot tiesības, lai varētu vadīt kravas automašīnu. Bet tas neizdevās.
Varbūt šo neveiksmi viņš tik ļoti nepārdzīvoja, taču arvien vairāk dzīvoja tādā kā nomāktībā.
Vēl bija pēdējais grupas jubilejas koncerts VEF Kultūras pilī, tad sākās pandēmija, kad vairs nevarēja koncertēt…
Novēroju, ka pēdējo nedēļu viņš ļoti sala. Sēdēja, ietinies mammas ar elektrību apsildāmajā plediņā, kurināja kamīnu. Trīs dienas nebija apetītes, devu viņam omletīti, ko Gvido ar lielām grūtībām ēda. Viņš jau kādu laiku bija tā kā ierāvies sevī, turklāt gribēja, lai visu laiku esmu blakus. Tobrīd nesavilku kopā, ka varētu būt kādas problēmas…
Liktenīgajā otrdienā atnācu no darba un skatos, viņš tā dīvaini, ieslīpi sēž, elpo saraustīti kā sunītis. Izmērīju asinsspiedienu. Tas vienmēr bijis paaugstināts, bet nu – pazemināts. Viņš ar grūtībām aizkļuva līdz tualetei, bija nespēks, taču viņš turpināja jokot. Saucu ātros… Stress bija arī tas, ka, lai nogādātu uz ātrās medicīniskās palīdzības transportu, bija jāpiesprādzējas pie krēsla.
Mediķi visiem spēkiem pusstundas laikā reanimēja jau apstājušos sirdi. Kad pa ātrās palīdzības logu ieraudzīja, ka tiek pilināta sistēma, sapratu, vēl ir cerība… Reanimācijā viņš piecas dienas gulēja bez samaņas. Sestdienas vakarā mums paziņoja, ka stāvoklis ir kritisks. Un svētdien pulksten 8.30 viņa vairs nebija. Medicīniskajā izziņā lasīju – sirds aritmija, plaušu un sirds mazspēja, pēcreanimācijas sindroms. Bija arī kovida pārbaudes, bet to nekonstatēja,» stāsta Evija.
Svens Linga: Paraugs it visā
Gvido vecākais dēls Svens mācās Rīgas Doma kora skolā, ir topošais diriģents un muzicē grupā The Big Deal. «Tieši no tēta man ir muzikālie gēni, daudzi arī teikuši, ka man ir absolūtā dzirde. Jau ar saviem pirmajiem soļiem gāju uz tēta koncertiem. Man bija spēļu ģitāra, ar to arī atrados uz skatuves. Vēlāk vairākkārt muzicējām kopā festivālā Bildes. Tētis vienmēr bija iedvesmas avots,» atvadu dienā PDz atklāj Svens.
Gvido viņam bijis vismīļākais cilvēks, kuram varēja prasīt jebkuru padomu un palīdzību. Ja man bija skumji vai satraukums, vienmēr mieru atradu apziņā, ka man mājās ir tētis. Īpaši pēdējos četrus gadus, kad beidzās pusaudža un sākās pieaugušā vecums.
Vēl liktenīgajā dienā sazvanījāmies. Viņš teica, ka mīl! Teica, ka man viss sanācis lieliski.
Tā bija vienmēr, kad man bija kāda publiska uzstāšanās. Iepriekšējā vakarā biju saņēmis ne to labāko recenziju, bet tētis mani mierināja: «Tas ir tikai viedoklis, tie mēdz būt dažādi. Turpini vien tālāk,» tā arī bija mūsu pēdēja saruna.»
Igors Linga: Ekstrēmisms bija jau asinīs
«Gvido nesen vēl izteicās, cik ļoti viņš Ziemassvētkos gribētu būt kopā ar savu māmiņu…» atvadu dienā PDz saka režisors.
Gvido un Igora tētis bija aizrāvies ar motosportu. «Viņš bija īsts baikeris, un mums ar bračku arī mutuļoja šīs ekstrēmās poļu, latviešu, zviedru, iespējams, arī ebreju asinis. Kad tēvs gāja bojā, man bija 12, Gvido – deviņi gadi. Mēs ļoti nocietinājāmies. Visi gribēja žēlot, bet mēs jau tad sapratām, ka esam vieni skarbajā sociālisma laika realitātē.
Vienīgais glābiņš mums bija mūzika, klausījāmies Raimonda Paula un Karela Gota plates, imitējām ansambļus. Es biju līderis, mazais spēlēja bungas. Tas viss aizgāja dziļāk – pusaudžu vecumā jau klausījāmies Iron Maiden, Metallica, pankroku… Ar savu jaunības maksimālismu neko netēlojot, iedvesmojām citus, paši pat to neapzinoties. Taču pats galvenais – mēs bijām kā viena dūre. Ja vienu kāds morāli nogalināja, otrs teica: «Kas tas par s…??? Celies augšā!»,» atminas Igors.
Lai arī Gvido neaizgāja ar Covid-19, brālis pārliecināts – pie vainas tieši koronavīruss.
«Tas nogalināja tādā ziņā, ka vairs nebija iespēju koncertēt. Gvido beidzās motivācija, kaut ko darīt, dzīvot… Vienmēr, kad piezvanīju un vaicāju, ko viņš dara, Gvido atbilde bija: «Skatos filmas.» Taču neiedomājos, ka būs šāds iznākumus.. Runājām, ka nopirkšu bumbas un Gvido brauks pie manis uz dārzu, uzliksim simtnieku uz galda un spēlēsim.
Domāju, ka viņš salūza. Viņš ir leģenda… Vienīgais, ko es nožēloju – ka neaizgāju pirmais. Pēdējā laikā Gvido diezgan slikti izskatījās. Es zināju, ja būtu mudinājis iet pie ārsta, viņš teiktu, lai pats eju. Tagad vienīgais, ko varu pateikt – Gvido, tu dabūsi d…ā! Tas nav godīgi! Es to tā neatstāšu!» sažņaudzis dūres saka Igors un piebilst, ka brāļa un tēva piemiņai pavasarī nolēmis nopirkt moci.
