Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Ērika Stendzenieka sirdij tuvā dzīvesvieta – pāris hektārus plašās Reņģes Vaidē – nav nejauša izvēle. Viņa patēvs bija tīrasiņu lībietis. «Vasarās dzīvojos tepat netālu – Košragā. Pļāvu sienu, ar zirgu vedu šķūnī, baudīju lībiešu valodu un ēdienu,» atminas Ēriks. Tāpēc, kad par pirmo sapelnīto naudu pirmo naudu un gribēju iegādāties lauku īpašumu. Bija skaidrs, ka gribu to tieši šeit, lībiešu krastā.
Ēriks ar sievu Gitu apbraukājuši lībiešu krastu, lūkodami pēc saulainas vietas bez slīkšņām. Atraduši vietiņu ārpus Pitraga. «Vides ministrija tolaik karoja ar pagastu, vai tā vieta ir ciema teritorija vai nav, tātad – vai šādā attālumā no jūras drīkst vai nedrīkst būvēt. Tas strīds vilkās gadiem, bijām savākuši kilogramiem dažādu papīru un apmeklējuši neskaitāmas iestādes, bet galu neredzējām,» stāsta Stendzenieks.
Tad vietējie pačukstējuši, ka Vaidē kāda saimniece aizgājusi mūžībā un palikusi tukša māja, un Gitu tā uzrunājusi. «Sākumā gribējām vienkārši uzpucēt, taču zem ķieģeļiem viss bija sapuvis.
Kad apšuvumu noņēmām, viss sagāzās. Izņemot krāsns mūri, ko esam saglabājuši.
Māju likām kopā kā lego: visu, kas beigts, – prom, visu, kas puslīdz vesels, – atpakaļ. Grīdu nevarēja atjaunot, tāpēc ielējām betonu,» atceras Ēriks.
«Mājas pirmo stāvu atjaunojām pēc vecā plānojuma: skurstenis ar plīti, kamīnu un krāsni pa vidu, un ap to var riņķot cauri visām telpām.» Otro stāvu uzbūvējuši no jauna – kur strādāt, gulēt, lasīt, klausīties labu mūziku, putnu dziesmās vai meža un jūras šalkoņā.
«Kad esmu viens, pa savu teritoriju esmu pieradis staigāt bez biksēm, jo tas nozīmē – bez bēdām. Rīgā to nevar atļauties. Lai justos pilnīgi droši, iegādājos zemesgabalu līdzās savējam, jo bažījos, lai kādam citam neienāktu galvā spoža ideja uzsliet stikla lodi, betona kluci vai ko citu, kas tagad modē,» Ēriks piebilst.
Vairak lasi un skati žurnālā Privātā Dzīve!
