Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +7°C 
Paimeitiņa
Viņas bērnība gan nelīdzinājās laimīgai pasakai – populārā aktrise saviem cienītājiem to atklāja 2008. gadā, kad iznāca viņas grāmata Atmiņas par maniem agrīnajiem gadiem. Tajā Džūlija Endrūsa sevi raksturoja kā «paimeitiņu, piedodiet, paidāmu» un vaļsirdīgi izstāstīja par savu rūgto bērnību. Viņas vecāki – talantīga pianiste un mūzikas skolotāja Bārbara un darbmācības skolotājs Edvards Čārlzs Velsi – izšķīrās, kad meitai bija četri gadi. Māte drīz apprecējās otrreiz – ar vodeviļas aktieri Tedu Endrūsu. Džūlija ieguva stingru patēvu un arī viņa uzvārdu. Attiecības ar īstajiem vecākiem bija trauslas, jo abus cieši turēja zaļais pūķis. Starp citu, mātes vecāki – dārznieks un kalpone – nomira no sifilisa: Džūlijas vectēvs pēc kara nebija spējis pretoties pavieglas uzvedības sieviešu kārdinājumam un ar iegūto kaiti aplipinājis arī sievu. «Labi, ka žurnālisti šos manas dzīves faktus neuzošņāja pirms filmas Mērija Popinsa, kas man atnesa grandiozus panākumus,» autobiogrāfijā raksta Džūlija Endrūsa.
Redzēdams Džūlijas vokālās un aktrises dotības, patēvs meiteni jau agri sāka iesaistīt bērnu izrādēs. Trīspadsmit gadu vecumā viņa uzstājās karaliskajai ģimenei. Džūlijas balss diapazons bija unikāls – četras oktāvas. Taču prieku par panākumiem aizēnoja sarežģītās attiecības ar patēvu – meitene naktīs glābās no viņa, ieslēdzoties savā istabā.
Pamodās slavena
«Piedalījos patēva vodeviļās Vestendas teātrī, pelnīju daudz, un mana alga tika tērēta mājas īrei. Mans kroņa numurs bija polonēze no «Minjonas» ar ļoti augstu «la». Tomēr mana balss vēl nebija nobriedusi, un es biju pārāk jūtīga, naiva un kautrīga,» aktrise raksta savos memuāros.
Pēc meitenes lūguma teātra menedžeris nosūtīja viņas dosjē un fotogrāfijas līdz ar savu rekomendāciju uz Holivudu. Atbilde bija lakoniska:
«Viņa nav pietiekami fotogēniska.»
Tomēr turpinājums bija gluži kā pasakā. Deviņpadsmit gadu vecumā Džūliju uzaicināja uz Brodveju piedalīties mūziklā Draugs, un, kā mēdz teikt, kādu rītu jaunā aktrise pamodās slavena – ar balvu par izcilu debiju un pievilcīgās puķu pārdevējas Elīzas Dūlitlas lomas piedāvājumu viņai jau labi zināmajā mūziklā Mana skaistā lēdija. Divus gadus ar žilbinošiem panākumiem to izrādīja Ņujorkā, pēc tam vēl pusotra gada – viesizrādēs Londonā, Vestendā. Izrāde popularitāti nav zaudējusi joprojām.
Nākamās virsotnes
Amerikā dramaturgi jaunajai zvaigznei rakstīja lugas, viņa uzstājās televīzijā un 1957. gadā atveidoja titullomu savā pirmajā televīzijas filmā «Pelnrušķīte». Kad 1963. gadā Volts Disnejs pievilcīgo aktrisi uzaicināja uz galveno lomu muzikālajā filmā Mērija Popinsa – «ne tikai kā ideālu britu aukli, bet ideālu jebkurā jomā» −, viņa atteicās, jo gaidīja bērniņu un cerēja arī uz Elīzas lomu kinofilmā Mana skaistā lēdija. Disnejs atbildēja – viņš labprāt pagaidīs, līdz «mis Pati Pilnība būs gatava». Pēc gada Elīzas lomai tomēr apstiprināja Odriju Hepbērnu, toties jaunajai māmiņai Mērijas Popinsas loma izdevās pārsteidzoši laba, ar horeogrāfiskiem numuriem un smalku humoru. Debija arī Holivudā bija spoža – pirmais Oskars, skatītāju mīlestība un jauns darba piedāvājums: Marijas fon Trapas loma filmā Mūzikas skaņas (1965). Tās panākumi visā pasaulē bija unikāli, un Džūlijai bagātīgs balvu birums. Pat 2013. gadā, kad viņa kopā ar Fridriha lomas atveidotāju Nikolasu Hamondu viesojās Austrālijā un Jaunzēlandē, atzīmējot Mūzikas skaņu četrdesmit piekto gadskārtu, skatītāji uzgavilēja – tādas cukursaldas lomas Endrūsai no tiesas piestāv, un ne velti tā atzīta par pagājušā gadsimta lieliskāko filmu.
Trešo virsotni savā karjerā Endrūsa sasniedza pēc gandrīz divdesmit gadiem – pēc ilgāka pārtraukuma viņa atgriezās uz ekrāna ar žilbinošu transvestīta lomu sava otrā vīra Bleika Edvardsa režisētajā komēdijā Viktors Viktorija (1982) un vēl 1995. gadā ar to piedalījās Brodvejā.
Miera osta
Kakla sāpes Džūlijai arvien biežāk sagādāja problēmas, un 1998. gadā viņa izšķīrās par operāciju. Ķirurģiskā iejaukšanās diemžēl nebija veiksmīga, un Endrūsa izmisumā iesūdzēja ārstu tiesā. Tikai 2004. gadā vēl vienā populārās aktrises kulta filmā Princese pret pašas gribu skatītāji viņu dzirdēja atkal dziedam. Tomēr balss diapazons bija stipri sašaurinājies, tāpēc Endrūsa apņēmīgi pievērsās dramatiskajām lomām un… bērnu grāmatu sacerēšanai! Viena no tām – kopā ar meitu Emmu sarakstītā – 2011. gadā Ņujorkā bestselleru sarakstā atradās pirmajā vietā. Endrūsa ir ieskaņojusi arī tēlus filmu sērijā Šreks (2004–2010) un Nejaukais es (2010).
Par savu miera ostu aktrise vienmēr ir uzskatījusi ģimeni. «Laulība ar teātra scenogrāfu Toniju nebija vienkārša, jo viņš bija greizsirdīgs uz visu – uz draugiem, kolēģiem, darbu… Toties, kā smejos, viņa dāvinātā kāzu kleita to izturēja: pēc Tonija lūguma dažas tās detaļas – pogas un jauki izšūtās rozes – iemājoja mūsu meitas Emmas kāzu kleitā,» Endrūsa ar humoru raksta savos memuāros.
Ar režisoru Bleiku Edvardsu aktrise satikās 1967. gadā, kad abiem aiz muguras jau bija pirmā laulība. «Kopā ar bildinājumu saņēmu deviņu karātu dimanta gredzenu, un 1969. gada 12. novembrī mēs apprecējāmies. Bleiks aizgāja mūžībā 2010. gadā īsi pirms Ziemassvētkiem. Bezgala skumji, tomēr esmu laimīga, ka man ir bijis tik brīnišķīgs vīrs. Savus bērnus mēs «apvienojām», un arī viņi ir jauki. Bleika meita Dženifera (1957) ir aktrise, dēls Džefrijs (1959) ir aktieris, režisors un rakstnieks, mana meita Emma Voltone Hamiltone (1962) ir aktrise un bērnu grāmatu autore. Audžumeitas Erniju (1974) un Džoannu (1975) mēs adoptējām Vjetnamā. Man ir arī deviņi brīnišķīgi mazbērni un trīs mazmazbērni!»
