Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Kultūrismam pievērsies ļoti vēlu
Bodibildinga leģenda Aivars Visockis ir vienīgais pašmāju kultūrists, kurš sacensībās piedalījies 43 gadus no vietas. 27 reizes ieguvis zelta medaļu, un šobrīd, piedaloties IBFA un Mr. Universe sacensībās Itālijā, vecuma kategorijā 65+ cer uz vēl vienu. «Tagad man ir 67 gadi un deviņi mēneši, bet, kad sāku trenēties, bija 25. Tas ir liels vecums, lai jebkurā sportā sāktu no nulles. Tagad bodibildingā puiši sāk trenēties, tiklīdz sāk augt spalvas – ap 12 gadu vecumu,» žurnālam Privātā Dzīve pavēsta Aivars.
Jau no piecu gadu vecuma viņš nodarbojies ar sportu – sākumā tas bija hokejs. «Gatavojos starptautiskām sacensībām Čerepovecā, taču tad pēkšņi manā vietā paņēma partijas komitejas funkcionāra dēliņu. Man tā bija trauma, tādēļ 12 gados pārgāju uz boksu. Boksējos visu jaunību. Man bija trešā vieta Baltijas kara apgabalā,» palepojas Visockis. Boksera karjeru vajadzēja beigt padomju laikos direktīvu dēļ. «Ja 22 gados nebiji sporta meistars, nevarēja startēt lielākos mačos. Cilvēku vienkārši norakstīja,» atklāj Aivars un atklāj, ka tobrīd saticis draugu, kas aizvilinājis uz bodibildingu.
«Sākumā tas man likās pārāk garlaicīgi, asociējās ar milzīgiem behemotiem.
Draugs kā piemēru man minēja Arnoldu Švarcenegeru. Tobrīd vēl nezināju, kas viņš tāds ir,» atzīstas Aivars. Jau trīs mēnešus vēlāk viņš sācis startēt sacensībās un apņēmies darīt vēl ilgi. «Mums ir arī vecuma kategorija 80+,» nosaka Aivars.
Trenējas piecas reizes nedēļā
«Esmu tupoša suņa augumā – 173 centimetrus garš, sveru ap 90 kilogramu. Mans ideālais svars ir 88 kilogrami, bet sacensībās tas neko neizsaka. Nav tā – jo lielāks, jo labāks. Tu vari būt arī ļoti proporcionāla un smuka skudriņa. Vērtēts tiek ķermeņa estētiskums,» skaidro kultūrists. Līdz pirmajām medaļām viņam bija jānoiet garš ceļš.
«Jaunie tagad ir slinki. Grib pie rezultāta tikt jau vakar, neapjaušot, cik smags darbs jāiegulda.
Pirmo reizi Eiropas čempionātā es uzvarēju pēc 16 treniņos pavadītajiem gadiem. Katrām sacensībām gatavojos aptuveni trīs mēnešus. Tad jākāpj uz skatuves, kur žūrija novērtē ķermeņa proporcijas no visām pusēm. Ja pasaka: «Paldies» – sacensības ir galā, atliek tikai atrast spēkus, lai gatavotos nākamajām.
Man sākumā visu laiku teica: «Paldies.» Tad paliku 6., 5. vietā… Esmu astoņkārtējs pasaules vicečempions. Pirmajam būt ir ļoti grūti, turklāt šajā sporta veidā valda liels subjektīvisms. Daudz atkarīgs no tā, kuru kārtas numuru izvelc. Ja stāvi starp diviem čempioniem, vari izskatīties pabāls, bet
starp švakāka līmeņa atlētiem vari sevi parādīt labāk,» skaidro Aivars.
Jau vairākus gadus kultūrists uz sporta zāli dodas piecas dienas nedēļā. «Agrāk, kad biju stipri jaunāks, trenējos pat divreiz dienā. Tagad to daru saprātīgāk – ne vienmēr, vairāk trenējoties, var panākt labāku rezultātu. Parasti trenažieru zālē pavadu stundu un divreiz nedēļā veicu kardiotreniņu, minoties uz velosipēda,» pavēsta Viscokis.
Agrāk ēdis 40 olas dienā
Viņš uzsver, ka īstenībā daudz svarīgāk par sportošanu esot tas, ko un kā ikdienā ēd. «Visa pamatā ir diēta. Ja galīgi šķērsām ēd, ir vienalga, ko dari sporta zālē.
Nu nevar mersedesā liet soļarku. Tas neies uz priekšu,» tā Aivars.
Lai samazinātu tauku procentu ķermenī, viņš ēd dārzeņus, zivis un olas. «Šāda ēšana ir dārga. Pelmeņi ir lētāki,» smej Aivars. Viņš ēd no 8 līdz 10 reizēm dienā. «Katra ēdienreize ir neliela – tik daudz, cik var paņemt saujā. Cilvēkos ir gēns, kas tad, ja sarijamies vienreiz dienā, sāk uzkrāt rezerves. Lai iemācītu organismam neveidot rezerves, ir mazliet jāiedēd, tiklīdz gribas. Lielākā kļūda ir visu dienu neko neēst un tad vakarā mājās kā izsalkušam vilkam mesties pie ledusskapja. Līdz 80 procentiem no tā, ko apēdam vakarā, aiziet riepā,» paziņo Aivars. Savulaik viņš ēdis līdz pat 40 olām dienā, sadalot tās vairākās ēdienreizēs. «Es gan ēdu tikai olu baltumus,» atklāj sportists, kas nu olas aizstāj ar proteīna kokteiļiem. «No rīta ēdu auzu pārslu biezputru, ko gatavoju ar ūdeni. Citreiz tai piegriežu klāt kivi. Pēc treniņa izdzeru proteīna kokteili, apēdu trīs četras ēdamkarotes griķu vai rīsu.
Tās ir muļķības, ka pēc sešiem vakarā nevajag ēst.
Es citreiz ēdu pusdesmitos vakarā. Parasti tie ir dārzeņi vai omlete,» tā viņš.
Esot uzvilkts, nervozs un dusmīgs
Vaicāts, vai nekārojas saldumu, Visockis atbild, ka ar tiem neaizraujas. «Piemēram, kolu esmu iedzēris varbūt divas reizes mūžā. Es zinu, ka tā nav nekas labs, man arī negaršo. Daudz vairāk gribas kartupeļus ar sinepēm un sardelēm.» Kultūrists stāsta, ka, pirms dodas uz pārtikas veikalu, vienmēr kaut ko ieēd. «Ja aizeju uz veikalu tukšu vēderu, man tur kļūst slikti. Ir bijuši gadījumi, kad nodomāju: uz kuru pusi labāk krist, lai nenodarītu skādi, piemēram, neapgāztu vitrīnu.
Man nevis vienkārši gribas ēst, bet saceļas gaisā spalviņas no tā, kā gribas ēst.
Šā iemesla dēļ vienmēr, pirms eju uz veikalu, apēdu mājās kaut ko no tā, kas man ir ļauts. Tad tās 15 minūtes veikalā varu izturēt,» teic Aivars.
Gastronomiskie kārdinājumi viņu vajājot arī uz ielas. «Kad sēžu uz diētas, liekas, ka visi, atvainojos, maitas, speciāli nāk man pretī ar saldējumu. Pirms sacensībām, ievērojot diētu, esmu uzvilkts, nervozs un dusmīgs, jo diēta – tas ir stress organismam. Dzīvoju 4. stāvā un, kad nāku mājās no treniņa, izsalcis kā vilks, es jūtu – vienā dzīvoklī cep kartupeļus, otrā top plātsmaize. Ģimene vispār cenšas, lai man acu priekšā nerēgotos ēdieni, bet es tik un tā tos sasmaržoju. Man agrāk bija vairāk nekā 100 kvadrātmetru liels dzīvoklis Rīgā. Vienā galā atradās guļamistaba, otrā – virtuve. Guļamistabā es varēju pieteikt, kad sievasmāte virtuvē nogriež rupjmaizes šķēli. Man ir bijuši gadījumi, kad eju ārā pastaigāt, lai nesajuktu prātā no tā, kā gribas ēst. Kad esi ārpus telpām, izsalkumu pārvarēt ir vieglāk,» sapratis Aivars.
