Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +4°C 
Jūrmalā Gombergu ģimene dzīvo kopš 2002. gada. «90. gadu beigās ar sievu spriedām – visiem ir zemes gabals Jūrmalā, bet mums nav. Skumji. Varianti bija Lielupē, Mellužos, tomēr beigās lēmu par labu zemes pleķim Dzintaru prospektā, tur bija klusāk,» teic miljonārs.
Taču no kārotā kūrorta klusuma vasarā tagad vairs nav ne miņas – nu jau vairākus gadus blakus parādījusies kafejnīca Summertime, kur viņš sēžu saulainas dienās, un arī tūristi, kas brauc uz Gomberga namu ar autobusiem – piestāj pie žoga un skatās uz pagalmā izvietotajiem Pētera I, Barklaja de Tolli un citiem pieminekļiem. Fotografējas, pēta. «Man nav pretenziju, lai tik brauc. Esmu pat pie sētas izvietojis QR kodu, kurā ietverta informācija par šīm skulptūrām,» saka nama saimnieks.
Ciemos pie Jevgeņija Gomberga
Savas mājas projekta izstrādē Gombergs pats nav piedalījies. «Sieva pieklājības pēc manas domas pajautāja, bet rēķinus parakstīju, var teikt, aizvērtām acīm. Kā kam jāizskatās, izdomāja kundze kopā ar arhitektiem Jāni un Kristīne Viziņiem. Jāatzīst, rezultāts man ļoti patīk,» stāsta viņš.
Jevgeņijs izceļas ar to, ka nezīmējas ar naudu, pulksteņiem vai jaunām sievām. «Labāk iegādājos kādu jaunu gleznu,» smej viņš. Gleznu uzņēmēja mājās patiešām ir daudz. Tās izvietotas pie visām sienām, radot sajūtu kā privātā mākslas galerijā.
«Neuzskatu sevi par baigo kolekcionāru. Izvēlos gleznas pēc principa: kas patīk, to arī pērku.
Īpaši dārgu gleznu te nav, taču šo to interesantu esmu savācis. Man lielākoties ir latviešu autoru darbi. Piemēram, Valda Kalnrozes gleznas, Sergeja Antonova akvareļi. Gleznas iegādājos gan izsolēs, gan antikvariātos. Ar gadiem man parādījusies arī saprašana, kas ir labs, spēju atšķirt, kas ko gleznojis. Manai mātei bija laba gaume. Reiz viņai jautāju: «Mamma, kā tu zini, kura glezna ir vērtīga, bet kura – ne?» Viņa atbildēja: «Žeņečka, tas taču ir redzams.» Tik vienkārši!» klāsta Gombergs.
Pagājušā gada decembrī klajā nāca Jevgeņija grāmata Jātnieks un citi. Darbs pie šīs teju 500 lappušu biezās grāmatas ildzis aptuveni trīs gadus, un tajā autors stāsta par senajiem Rīgas pieminekļiem, kuru atjaunošanā viņš pielicis roku. «Grāmatas vāki ir gluži kā spogulis. Un tā nav nejaušība vai mana kaprīze. Jo pieminekļi ir mūsu atspulgs. Savukārt lappusēm ir patina krāsa, arī tā izvēlēta ar nodomu – ar gadiem pieminekļi oksidācijas dēļ kļūst zaļganīgā krāsā,» skaidro Jevgeņijs un uzsver: «Esmu gandarīts par šo grāmatu. Vismaz kaut ko vērtīgu un paliekošu aiz sevis būšu atstājis.»
Plašāk lasiet žurnāla Privātā Dzīve jaunākajā numurā!
