FOTO: Jenny May savu māju iekārto pēc fenšui. Ciemos pie dziedātājas Ropažos

Nenovecot palīdz dzīves uztvere

Šodien notiek dziedātājas Jenny May jeb Maijas Stuģes 20 darba gadu uz skatuves koncerts. «Man ir milzīgs gandarījums, ka mana publika aug man līdzi, ir arī daudzi jauni klausītāji, un pēdējos gados nākuši klāt arī pensionāri, par ko milzīgs prieks. Nekad nebūtu domājusi, ka viņiem varētu patikt manas dullās dziesmas,» teic Maija.

Divdesmit gadu laikā Maija vizuāli tikpat kā nav mainījusies.

Jautāta, vai tie ir gēni vai dārgas skaistuma procedūras, dziedātāja smejas: «Ir arī manos sejas vaibstos iezagusies kāda krunciņa, un uz galvas parādījies pa kādam sirmam matam. Taču, jā, paldies Dievam, strauji nenovecoju. Nedomāju, ka tie ir gēni, drīzāk dzīves uztvere.» Maija saka – viena no lielākajām bagātībām, ko dzīves laikā iemācījusies, – uz sarežģītām un smagām lietām mēģina lūkoties maksimāli pozitīvi. «Darīt to ar apziņu – viss ir slikti – ir vienkāršākais. Bet, ja iemācās uztvert vieglāk un dažbrīd pat ar humoru, ir vieglāk dzīvot. Un šī iekšējā izjūta neļauj tik strauji novecot,» secina viņa.

Ģimene pirmajā vietā

Darbs uz skatuves nav viegls, un Maija atzīst, ka tieši mājas ir vieta, kur smeļas enerģiju. Viņa norāda, ka ģimene allaž bijusi pirmajā vietā. «Ja man būtu jāizšķiras – ģimene vai karjera –, aci nepamirkšķinot, izvēlētos ģimeni. Karjerā var iet soli pa solim līdz pat griestiem, bet vienā dienā var attapties, ka nekā nav, tikai plika, sausa karjera. Uz skatuves jūtos labi tikai tad, ja man ģimenē viss ir kārtībā.

Ar vīru Gati bijuši dažādi periodi, bijis pat tā, ka esmu uz kādu laiku aizgājusi no skatuves, atteikusi koncertus.

Bija tik čābīgi, ka nespēju morāli tikt ar visu galā. Taču šie grūtie posmi ir padarījuši mani tikai stiprāku, vienotāku padarījuši arī ģimeni. Ja viss vienmēr iet saulaini un rožaini, vispār nav jācenšas. Pie visiem lauciņiem dzīvē tomēr ir jāpiestrādā, tad tas gandarījums par rezultātu ir lielāks,» sapratusi dziedātāja.

Ciemos pie Jenny May

Māja atnāk īstajā brīdī

Jautāta, kāpēc par savu dzīvesvietu izvēlējās Ropažus, Maija atklāj: «Kad pieteicās jaunākā meitiņa Stella, sākām meklēt lielāku dzīvesvietu, jo Rīgā ar trim bērniem kļuva pagrūti. Līdz tam bijām piektā stāva dzīvoklī bez lifta, dabūju staipīt ratus un iepirkumu maisus vienā rokā, bet bēbi – otrā. Likās, spēka ir par maz, tāpēc kaut kas šajā ziņā jāmaina.»

Maija un Gatis izlēma par labu mājai Pierīgā.

«Īstenībā pie tās tikām pavisam nejauši, tā nebija ielikta sludinājumā. Vīrs Ropažu mājaslapā izvietoja informāciju, ka ģimene meklē māju, un saimnieks mums piezvanīja privāti – sak, lai atbraucam apskatīties, bet viņš neko nesola. Kad ieraudzīja, ka esam sakarīgi cilvēki, nolēma pārdot savu māju. Jau pēc divām nedēļām mēs tur dzīvojām,» atminas Maija.

Viņa atzīst: māja prasa nemitīgas rūpes, sākumā arī bijušas bažas – kā nu būs, vai ar visu spēs tikt galā. «Taču drīz vien sapratu, ka nemaz nav tik traki. Arī dzīvoklis Rīgā platības ziņā mums bija ļoti liels, tāpēc atšķirības īsti jau nav. Kad ievācāmies mājā, visu iekārtojām, līdzīgi kā bija Rīgas dzīvoklī, vien pāris mēbelīšu piepirkām. Taču tad iepazinos ar vienu fantastisku meiteni, kura interesējās par dzīvesvietas iekārtojumu pēc fenšui metodes. Viņa ieteica daudzus foršus knifus. Piemēram, ja negribu, ka manā guļamistabā visu laiku tusē bērni, jāizvāc no guļamistabas visas mantas, lai nav nekā lieka. Tad bērniem neradīsies vēlēšanās tur būt. Vai arī, ja gribas, lai ir lielāka labklājība, mājās vajadzīgas zelta sveces vai svečturis, kas jāizvieto vietā, kur tu visvairāk uzturies.»