Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Augusta pēdējā sestdienā Siguldas dzelzceļa stacijā pulcējās prāvs latviešu dzejnieku bariņš. Viņu vidū bija arī Jānis Rokpelnis. «Jau otro gadu piedalos Dzejas nakts pārgājienā, kas šogad noslēdzās ap sešiem rītā. Visu nakti pavadīju nomodā, pastaigājoties pa dažādām Siguldas vietām,» lepojas Jānis. Vaicāts, kurs smeļas enerģiju tik ilgam pārgājienam, dzejnieks smaidot atbild: «Agrāk to sauca par gara spēku, bet tagad tik senatnīgu terminoloģiju vairs nelieto. Manī joprojām mīt ziņkārība. Interesē, ko dara jaunie dzejnieki. Šis pārgājiens ir iespēja iepazīties ar viņiem, jo šogad piedalījās ap 60 dzejnieku.» Ilgā staigāšana Rokpelni nemaz nenogurdināja. «Ikdienā daudz eju kājām. Katru dienu cenšos izdomāt kādu ieganstu, lai kaut kur aizietu. Man vecajā telefonā bija soļu skaitītājs, kas rādīja: katru dienu noeju vairākus tūkstošus soļu,» stāsta Rokpelnis.
Vienā no pārgājiena pieturām – Turaidas baznīcā – ap pusdesmitiem vakarā notika Rokpeļņa kronēšana.
Izrādot mīlestību un cieņu, siguldieši dzejniekam galvā uzlika lauru lapu vainagu, uz pleciem – samta apmetni, bet rokā lika īpašu zizli.
«Tas man bija pārsteigums. Jutos dīvaini,» atminas Jānis. Dzejnieks ir ticīgs cilvēks, pieder pie Rīgas Reformātu Bībeles draudzes. «Arī Kristus tika kronēts ar ērkšķu kroni un purpura mantiju. Viņu tādā veidā izsmēja, par Kristu ņirgājās. Tāpēc man pret šo pasākumu ir dalīta attieksme,» atzīstas viņš.
Rokpeļņa pārgājiens pirms 80. jubilejas
«Uzskatu sevi par tipiski izteiktu vientuļnieku. Arī patlaban esmu absolūti vientuļš,» vaļsirdīgs ir Rokpelnis. Uz to, ka mīlestība vēl ienāks dzejnieka dzīvē, viņš vairs necerot. «Par vēlu. Ja nu vienīgi kaut kas platonisks. Mīla nāk tikai mīlot, un es esmu monogāmijas cienītājs. Man liela mīlestība ir bijusi tikai reizi mūžā. Es zinu, ko nozīmē īsta mīlestība, un tā man bija ļoti vēlu. Starp citu, mana mīļotā bija 37 gadus jaunāka par mani,» saka viņš.
Vaicāts, kā jūtas 80. jubilejas priekšvakarā, dzejnieks atsmej: «Paldies, draņķīgi! Man dzīvot palīdz humora izjūta. Kā jau daudzi liriķi, esmu depresīvs cilvēks. Jokošana palīdz noturēties virs ūdens, citādi jau sen būtu nogrimis.»
Plašāk lasiet žurnāla Privātā Dzīve jaunākajā numurā!
