Rīga +15°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā IEVAS STĀSTI 2021. gada 6. numurā.
Neizrunātais
Vienmēr esmu gribējusi Edītei pajautāt, no kādiem senčiem viņa mantojusi savu uzvārdu. «Mans vecvectēvs ienāca Rīgā no Bavārijas. Viņš bija grāmatsējējs. Nu jau no vārda palicis kalks. Tischhaüser, tā tas būtu vāciski. Tēva māte bija lietuviete, ienākusi Latvijā kā jauna kalponīte. Viņa bija mana mīļā omammiņa un cepa ārprātīgi garšīgus kartupelīšus mazā panniņā. Viņi ar opapu bija šķīrušies jau kara laikā. Opapa jaunā sieva bija ļoti smalka šneideriene. Krustmāte, tēva māsa, stāstīja, ka opaps kādā brīdī gribējis atgriezties, bet omamma pateikusi – nē. Taču opaps nāca ciemos gan pie mums, gan omammas. Un šneideriene no audumu atgriezumiem, kas bija palikuši no kundēm, šuva man skaistas kleitiņas! Es tās gandrīz visas atceros!
Miglaini atceros mammas mammu. Viņa bija igauniete. Mana mamma ir dzimusi Krievijā. Viņas ģimene – Grasmaņi – bija no tiem, kurā vecāki, lai nedalītu saimniecību, jaunākajiem dēliem 20. gadsimta sākumā nopirka zemi Krievijā, Pleskavas novadā. Tur bija gan latvieši, gan igauņi, un mans vectēvs apprecējās ar igaunieti Bertu Parksepp.
Atmiņā palicis laiks, kad viena dzīvokļa divās istabās dzīvojām vienpadsmit cilvēki.
Tā bija Ērenpreisa strādnieku māja, kurā 1944. gadā, atgriežoties no Krievijas, Rīgā apmetās manas mammas ģimene, un tur es piedzimu. Vienā istabā mitinājās mammas četri brāļi. Otru istabu pārdalīja uz pusēm. Vienā pusē dzīvojām mēs ar mammu un papu, otrā mana vecmāmiņa un viņas mamma, mana vecvecmamma. Virtuvē, pie sienas izbūvētās lažās, kurām priekšā aizvilkts aizkars, bija apmeties mans vectēvs ar savu jauno sievu. Man bija trīs gadi, un es esot vienādi runājusi latviski un igauniski. Kad vecmāmiņa nomira, viņas māte aizbrauca uz Igauniju un valoda pazuda. Vectēva manā dzīvē nekad nav bijis. Mamma ar viņu neuzturēja attiecības, tikai vectēva mūža beigās, kad viņam jau bija pāri deviņdesmit, satikās. Grasmaņos ir bijis daudz sarežģītu attiecību, daudz neizrunāta. Bet manās atmiņās tās ir tādas neskaidras ainas, nekā dramatiska. Man kā bērnam tas bija interesanti. Mammas jaunākais brālis, kurš ir tikai divpadsmit gadu par mani vecāks, kad man bija pieci gadi, iemācīja dejot čarlstonu!
Tajos likteņos ir pietiekami daudz smaguma. Negribu tos izzināt. Lai viss aiziet līdz ar tiem, kas ir aizgājuši. Man diezgan agri bija skaidrs, ka savu dzīvi gribu būvēt tā, kā es to gribu, un darīt tā, kā es gribu, un vecāki man ļāva izvēles brīvību.»
Skatu virkne
«Arī apzinātā bērnība man ir atmiņu skatu virkne: Ērenpreisa strādnieku māja toreizējā Ļeņina ielā 195, kur visapkārt viss skan; pāri Gaisa tiltam dārd tramvaji, brauc mašīnas; blakus dun dzelzceļš, no otras puses – rūpnīca Sarkanā zvaigzne, mazliet tālāk Vagonu rūpnīca, pretī pāri ielai – VEF. Troksnis, dūmi, putekļi, tāpēc vecāki no maija sākuma līdz oktobrim pie Baltezera īrēja istabiņu, lai vasarā mēs tiktu svaigā gaisā. Taču tā dzīve man likās pilnīgi normāla.
Mājai bija liels iekšpagalms, pa vidu ceriņkrūmi un smilškaste, tur mēs spēlējāmies un metām nazīšus. Lielākoties latvieši, daži krievi, bet viņi runāja latviski. Atceros Koļu, ar kuru draudzējāmies. Viņa tēvam bija volga, un reizēm mēs visi braucām uz Jūrmalu.
Manas atmiņas ir vizuālas, tādi kā filmas kadri. Manā bērnībā mamma, pēc izglītības vēsturniece, strādāja par skolotāju Ķemeru pamatskolā. Katru dienu ar vilcienu braukāja uz darbu un ņēma mani līdzi, jo nebija, kur atstāt. Atceros mammas darba apģērbu – melnu atlasa ķiteli ar baltu apkaklīti. Man ļoti patika! Atceros, kā viens no mammas skolniekiem man lasa priekšā. Man ir kādi trīs gadi, un es vēl nelasu. Lasīt iemācījos, kad bija gadi pieci. Papiņš – tad es jau gāju skolā – gribot vai negribot izdarīja labu darbu: stingri pateica, ka grāmatskapī nedrīkstu aiztikt grāmatas, kas stāv otrajā rindā. Dabiski, ka, līdzko vecāku nebija mājās, ņēmu un lasīju! Brigaderi, Birznieku-Upīti, Plūdoni, Valdi. Tā viņš man iemānīja latviešu klasiku. Mamma lielāko mūža daļu nostrādāja Tramvaju un trolejbusu pārvaldē. Kad piecdesmit gados aizgāja pensijā, jo viņai bija veselībai kaitīgs darbs, atsāka strādāt par skolotāju. Tā bija 34. profesionāli tehniskā vidusskola turpat netālu no mūsu mājām Juglā. Man bija sešpadsmit gadi, kad mēs no dzīvokļa pie Gaisa tilta pārcēlāmies uz Juglu. Puskilometru aiz autobusa galapunkta, blakus ezers. Pilnīgs klusums! Bez tramvaja skaņām tādā klusumā kādu mēnesi nevarēju aizmigt.
Es mācījos 45. vidusskolā. Vienu klasi zemāk bija Sarmīte Ēlerte. Mana brāļa klasē gāja Egils Zariņš, Inguna Cepīte. Grāmatā, ko Inguna uzrakstījusi par vecākiem un savu dzīvi, ir atmiņas, ka viņa aiziet uz skolu, viņai blakus sēž puisītis un viņa mēģina izlasīt, kas rakstīts uz viņa burtnīcas vāka. Ēriks Tiš… – un tālāk netiek, jo puika burtnīcu atšķir.
Tas bija mans brālis Ēriks Tišheizers. Viņam bija divdesmit četri gadi, kad nomira.
Mani vecāki vēl arvien dzīvo Juglas dzīvoklī. Tēvam to piešķīra viņa darbavieta – Juglas ūdens sūkņu stacija, kurā viņš par laboratorijas vadītāju nostrādāja līdz saviem septiņdesmit pieciem gadiem. Tēvs bija klāt, kad sūkņu staciju uzcēla, pieredzēja, kā to pamet, tad sagrauj un beigās nograuj pilnīgi.
Es ļoti mīlu savus vecākus, viņi mīl mani, bet nevaru teikt, ka mēs būtu daudz sarunājušies. Uz maniem skolas pasākumiem vairāk gāja papiņš. Zīmēja diplomus, iesaistījās visā, kur vajadzēja vecāku palīdzību. Skolas direktore bija tolaik leģendārā Lilija Reiziņa, un viņa manā dzīvē ir nozīmīgs cilvēks.»
Teātra vilkme
«Ar teātri es biju sista ļoti agri. Sāku pati iet uz izrādēm. Gāju uz visiem teātriem, man nebija viena, kas būtu tuvāks, un teātrī man patika pilnīgi viss. Vēlāk Lilija Dzene ļoti smējās, kad es stāstīju, ka man četrpadsmit gados vienādi patika Pētera Pētersona Idiots Dailē un Mikumerdi Drāmas teātrī. Nesalīdzināmas izrādes! Vienu laiku ārkārtīgi aizrāva balets. Trijos gados mani aizveda uz dejošanu. No pieciem gadiem dejoju VEF Kultūras pilī pie Angelikas Grimzes, kur man ļoti patika. Pirmajā klasē iesaistījos televīzijas bērnu dramatiskajā kolektīvā Dzirkstīte, ko vadīja televīzijas režisore Zinaīda Dekšņa, bijusī aktrise. Kādus četrus gadus tur darbojos. Režisore mums lika taisīt dažādus Staņislavska sistēmas vingrinājumus un bija ļoti barga, ja nesapratām. Tas mani paralizēja. Kad, beigusi Maskavā institūtu, atgriezos Rīgā, Teātra darbinieku savienībā palaikam viņu satiku, un Dekšņa stāstīja, ka arī viņa ir beigusi GITIS (Valsts Teātra mākslas institūts – L. B.). Pie sevis domāju: «Bet vai tu zini, ka esi mans bērnības bieds?!…»
Skolas gados bijis daudz neaizmirstamu teātra gājienu. Brīnišķīgais Lilioms, redzēts neskaitāmas reizes! Toreizējā Drāmas teātrī vienmēr varēja dabūt lētās biļetes otrajā balkonā. Teātris man bija svarīgs, bet, skatoties spogulī, sapratu, ka aktrise nebūšu. Maza, apaļīga, ar brillītēm.
Man padevās sacerējumi, un, mācoties vienpadsmitajā klasē, uzzināju, ka Maskavā ir institūts, kurā var mācīties par teātra kritiķi, un biju pilnīgi laimīga!
Braucu stāties Gitisā, mamma brauca līdzi. Viņai Maskavā bija paziņu paziņas, pie kuriem palikt. Konkurss bija apstulbinoši liels, mana krievu valoda apšaubāma, un viss ļoti ātri man beidzās. Reiziņa paņēma mani skolā par darbvedi, un pēc darba es cītīgi gatavojos iestājeksāmeniem. Man bija programma, ko vajadzēja apgūt, jāizlasa kādas septiņdesmit lugas. Vakaros sēdēju Viļa Lāča bibliotēkā Krišjāņa Barona ielā. Lasīju arī krievu valodā iznākošos teātra izdevumus un sāku tulkot izrāžu recenzijas. Man ļoti patika Natālijas Krimovas recenzijas žurnālā Teatr. Gribējās saprast, kā viņa to dara! Skolā strādājot, reiz joka pēc aizpildīju kadru anketu un ierakstīju, ka strādāju Andreja Upīša Valodas un literatūras institūta Teātra, mūzikas un kino sektorā par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieci. Un tieši pēc desmit gadiem es tur arī biju!
Otrajā gadā noliku visus eksāmenus, man bija augstas atzīmes, bet iekšā tomēr netiku. Tajā laikā lielajās Maskavas augstskolā dažas vietas bija paredzētas tiem, kuri nāca ar republikas nosūtījumu. Atgriezos, turpināju darbu savā kādreizējā skolā un gatavojos trešajai reizei, kurā iesaistījās arī Reiziņa, palīdzot man dabūt republikas nosūtījumu. Piecus gadus mācījos klātienē, pēc tam vēl trīs aspirantūrā. Kopā pavadīju Maskavā deviņus gadus – līdz aizstāvēju disertāciju.
Tās bija ļoti pamatīgas un ārkārtīgi interesantas studijas. Fantastiski pasniedzēji, daudzas stundas brīnišķīgajā Teātra biedrības bibliotēkā, kur varēja dabūt pilnīgi visu. Kopmītnes dzīve, kas man bija ļoti laba. Daudzas tautības no visas pasaules. Jaunas iepazīšanās, draudzības un iemīlēšanās. Viņš bija citas valsts students, un tas bija bezcerīgi. Pavadīju savu mīlestību uz Šeremetjevu 2 un zināju, ka nekad vairs viņu neredzēšu…
Es diezgan noteikti pāršķiru lapas un izslēdzu no atmiņas melnās strīpas, kas bijušas.
Tas ir pārdzīvojums, kas beidzies, un es cenšos pie tā vairs neatgriezties.»
Jaunības aizrautība
«Atgriežoties 1985. gadā no Maskavas, nokļuvu Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūta Teātra, mūzikas un kino sektorā pie Lilijas Dzenes. Atnācām reizē ar Normundu Naumani. Tajā gadā, kad es beidzu aspirantūru, viņš pabeidza institūtu, to pašu GITIS. Mēs atgriezāmies reizē, un tā bija pamatīga kopības sajūta. Normunds man deva apziņu, ka man ir aizmugure. Mūs ļoti labi uzņēma, Dzene mūs saprata. Arī viņai bija šī augstskola. Tāpat kā Andai Burtniecei, viņa mūs burtiski loloja, visur aizstāvēja. Jau institūta laikā, kad biju pie viņas praksē Literatūrā un Mākslā, Andiņa man kļuva kā otra mamma – profesijā, un tā dziļā sirsnība mums iet cauri gadiem.
Kā jau katras profesijas sākumā, kad esi ļoti zaļš, bet ar saviem principiem un idejām, mēs ar Normundu uzvedāmies kā tādi pusauga jaunuļi. Mums bija kopīga līmeņa sajūta, zem kura nedrīkst nolaist izrādi. Maskavā bijām daudz ko redzējuši. Gājām uz ārzemju viesizrādēm. Es biju viena no tiem, kuru 1979. gadā aizsūtīja pirmajā apmaiņas braucienā uz Aleksandra Zelveroviča Teātra institūtu Varšavā. Tikai atmodas laikā tā īsti sapratu, ko mēs tur piedzīvojām. Visi tā laika notikumi, Solidarność kustība un idejas atspoguļojās mākslā. Andžejs Vajda, Ādams Hanuškevičs, Jozefs Šajna – ko tik visu es tur neredzēju! Normundam bija savi kanāli, un viņš Maskavā ieguva vēl vairāk. Līdz ar to mums bija latiņas sajūta, un reizēm varbūt bijām arī nežēlīgi.
Tas, par ko mēs ar Normundu savā jaunuļu versmē cepāmies, bija uzstādījums, lai katra izrāde būtu virsotne. Skaidrs, ka virsotnes nevar rasties bez līdzenuma, bet tas līdzenums mūs tracināja. Patiesībā latviešu teātris bija ļoti labs. Mūsu teātri man nekad nav likušies provinciāli, bet mums bija tik daudz naivuma un jaunības aizrautības. Normunds Dzenes sektorā nostrādāja kādu gadu, aizgāja uz žurnālu Avots, kas sāka iznākt.
Ar Normundu no jauna cieši bijām kopā, kad 2013. gadā atjaunoja žurnālu Teātra Vēstnesis. Es biju Valmierā, no rītiem staigāju ar suni gar Gauju, un runājāmies pa telefonu. Tagad man liekas – Normunds zināja, ka drīz aizies. Gandrīz katrā tikšanās reizē kaut ko man uzdāvināja. Un pašā pēdējā redakcijas sanākšanā ilgi rakstīja man savā grāmatā Kultūrnieze – par to, kāds brīnums, ka joprojām esam dzīvi un domājoši pēc visa, ko mums nācies piedzīvot…
Normunda aiziešana bija briesmīgs trieciens…
Teātra sektorā paliku līdz 1995. gadam, un tagad atkal esmu atgriezusies institūtā. Tas bija labs laiks ar neaizmirstamiem cilvēkiem, bez kuriem mana dzīve nav iedomājama. Viņi ir palikuši tās daļa.»
2017. gadā Edīte Tišheizere saņēma Normunda Naumaņa balvu kritikā.
Liepājas laiks
«Biju nesen kā atgriezusies no Maskavas, un, braucot uz Kaligulas izrādi Lietuvā, man blakus apsēdās Imants Adermanis un pajautāja: «Vai jūs nevarētu Teātra fakultātē pasniegt 20. gadsimta krievu teātri?» Nacionālā teātra aktieris Adermanis bija arī Teātra fakultātes dekāns. Tas bija Krodera kurss, kuram man bija jālasa lekcijas. Pirmo reizi ierodoties Konservatorijā, trīcēja ceļi. Iegāju auditorijā, un visi nezin kāpēc sāka pārbīdīt solus. «Atstājiet solus, kā ir! Sāksim lekciju,» pateicu. Un tad atskanēja bass: «Pasniedzēj, neuztraucieties! Kroders teica jūs neaiztikt, un mēs neaiztiksim.» Tas bija Leons Leščinskis.
Lai gan viņi tika gatavoti Liepājas teātrim, uz turieni aizgāja tikai Leons Leščinskis un Inese Jurjāne. Sākumā bija vēl daži, bet viņi drīz vien pameta Liepāju. Ivaru Pugu un Zani Jančevsku paņēma Nacionālais teātris. Daudzi vispār uz teātri neaizgāja, bet visi sevi ir realizējuši. Diāna Zande kļuva par psiholoģi, Jānis Deinats ir spožs fotogrāfs, Uģis Polis sevi izpauda kā dīdžejs. Imants Vekmanis tagad strādā Brīvdabas muzejā, Māris Pūris stepo.
Mums ar Leonu nebija pasniedzējas un studenta romāns. Apprecējāmies, kad Leons bija beidzis studijas. Viņš aizbrauca uz Liepāju, es paliku Rīgā, piedzima Anna. Protams, ka gribējās dzīvot kopā, bet brīdī, kad man piezvanīja galvenais režisors Herberts Laukšteins un jautāja, vai negribu iet uz Liepāju par literārās daļas vadītāju, teicu: «Tūlīt noteikti ne! Pēc gada jā.» Es gaidīju otro bērnu. Piedzima Marija, un 1990. gada augusta beigās, līdz ar sezonas sākumu teātrī, es ierados Liepājā.
Atnācu laikā, kad pēc Krodera aiziešanas vēl bija palikusi pamestība un aizvainojums. Daudziem bija sajūta, ka Kroders viņus ir nodevis. Herberts, Juris Bartkevičs, Juris Rijnieks sāka ar to, ka uzņēma studiju. Tā bija Liepājas teātra ceturtā studija, kas bija izcila – Egons Dombrovskis, Vita Vārpiņa, Inese Kučinska, Sigita Jevgļevska, Edgars Pujāts, Ivars Lūsis, Kaspars Zakovics, kas tagad Amerikā ir pieprasīts dizainers, Aigars Rozenbergs, par kuru man ir milzīga cemme, ka viņš aizgāja no teātra, Anna Putniņa. Studija mācījās trīs gadus, par vienu mazāk nekā Konservatorijā. Tieši Aigaram un Annai pietrūka tā viena gada… Viņi bija no tiem talantīgajiem, šarmantajiem un harismātiskajiem, kuriem mazliet pietrūka slīpējuma. Anna aizgāja uz Valmieru, jo tur bija Felikss Deičs, kas viņai kļuva par īsto skolotāju. Aigars izvēlējās televīziju, ierunā filmas, viņa balss ir absolūti šarmanta, bet man gribējās redzēt viņu teātrī. Viņi visi bija forši, bet Egons un Vita – absolūtie līderi.
Tas bija brīnišķīgs laiks. Laukšteins bija jauns, Rijnieks bija jauns, un viņiem bija tā labvēlīgā sacensība, kas ir tik radoša. Abi vienlaikus iestudēja Šekspīru. Juris – Sapni vasaras naktī, kur pirmo reizi uznāca daži studisti. Herberts – Spītnieces savaldīšanu, kur Egonam ar Zakovicu bija meiteņu lomas. Tas bija tik šekspīriski. Jau studiju laikā mani fascinēja Egons, viņa harisma. Kad viņi ar Vitu nepalika Liepājā, tas bija baigais trieciens. Bet jāsaprot, ka katram ejams savs ceļš. Kroderam bija viņa ceļš, un Egonam un Vitai bija viņu ceļš. Paldies Ivaram Lūsim, ka viņš Egonu atveda atpakaļ.
Liepājā man pagāja astoņpadsmit gadi. Piedzīvoju daudz laba un brīnišķīga. Tur piedzima dēls. Bērni auga. No centra pārcēlāmies dzīvot uz Karostu, metrus divsimt no jūras, blakus katedrālei. Liepājas laikā notika arī kāds pavērsiens.
Man bija piedzimis Jancis, atgriezos teātrī. Tajā brīdī mainījās nauda, un mana alga bija divdesmit trīs lati.
Kad pa ceļam uz mājām biju iztērējusi savu atvaļinājuma naudu – nopirkusi pamperus un kaut ko ēdamu –, piezvanīju laikraksta Kursas Laiks redaktoram Aigaram Štālam un pajautāju: «Vai tev uz atvaļinājuma laiku nav vajadzīgs kāds darbinieks?» – «Mums vajadzētu korektori, bet tie ir tikai simt divdesmit lati…» Kosmoss priekš manis! Nostrādāju to mēnesi, gāju pie Štāla un teicu: «Tu zini, ka es protu rakstīt. Paņem mani darbā!»
Rakstīju par izglītību, iepazinu Liepājas rajona visu tobrīd trīsdesmit skolu dzīvi. Četri gadi žurnālistikā bija kā otrā augstskola, bet tad, kad 2002. gadā mākslinieciskais vadītājs Juris Bartkevičs mani aicināja atgriezties teātrī, es atgriezos. Kultūras akadēmijā bija uzņemts Liepājas kurss, kurā bija Arturs Krūzkops, Gundars Grasbergs, Inga Misāne, Andris Bulis, Edgars Samītis, Aigars Apinis. Talantīgs kurss. Kad arī no šī kursa gandrīz neviens neatnāca uz Liepāju, Jurim Bartkevičam tas bija pēdējais piliens. Viņš aizgāja uz Rīgu. Armands Kaušelis vienīgais no kursa ir palicis Liepājā.
Beidzās arī mana dzīve Liepājā, jo izšķīrāmies ar Leonu. Viens otram bijām kļuvuši… destruktīvi, varbūt tā to varētu apzīmēt. Leonam ir brīnišķīga humora izjūta, talants un prāts, kas mani saistīja un pievilka, un pievelk joprojām. Mums ir ļoti labas – bet attālinātas – attiecības. Jebkurā profesionālā jautājumā varu zvanīt viņam vai viņš man, dalāmies priekā par bērniem un mazbērnu. Bet tobrīd bija izsmelts ļoti liels, ļoti labs un interesants periods. Vienkārši – izsmelts. Jautājums, kurš ir tas, kurš piecelsies un aizies.
Piezvanīju Evitai Sniedzei un jautāju: «Vai tu mani negribi?» Viņa teica, lai braucu, un 2008. gadā sākās mans Valmieras laiks.»
Valmieras laiks
«Es māku iemīlēt to vietu, kur nonāku, un iemīlēt darbu, kas man jādara. Bet Valmieras teātris ir kaut kas īpašs, to iemīlēt nebija grūti. Tas vienmēr bijis intelektuālais teātris. Tur bija Kroders, bet tur bija arī intelektuāli ļoti spēcīgi, talantīgi aktieri. Nozīmīgs cilvēks man kļuva Felikss Deičs. Man ārkārtīgi patika, kad režisoru padomēs Kroders, Deičs, Brasla, Meikšāns strīdējās par aktieriem. Deičs teica: «Viņu es neņemšu, jo viņš šito jau zina. Es ņemšu to, jo viņam tas ir jāiemācās.» Tā iespēja strādāt ar dažādām personībām aktieriem ir ļoti bagātinoša. Mēs ar Deiču 2. aprīlī kopā svinējām dzimšanas dienu. Viņš nesa vodku, es cepu kartupeļu pankūkas ar siļķi.
Sākumā es Valmierā dzīvoju trīsdesmito gadu savrupmājiņā piecu minūšu attālumā no teātra, un tur mēs ar teātra meitenēm rīkojām fantastiskas ballītes. Svinējām Veco jauno gadu, lējām laimes un drusku būrāmies. Ļoti aukstā ziemā sarīkojām ballīti Pie tropu vāverēm, uz kuru atbilstoši bija jāsaģērbjas. Pēc tam naktī, skaļi dziedādamas, ar garu pārgājienu gājām gar Gauju.
Man vienmēr nenormāli paticis sēdēt mēģinājumos, vērot procesu, kā rodas izrāde. Manas virsotnes Valmierā ir Deiča Trīs māsas. Versija un Krodera Ķiršu dārzs, Meikšāna Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās, Indras Rogas Zojkas dzīvoklis. Man bija tā privilēģija būt klāt, šīm izrādēm piedzimstot, un skatīties, cik vien reizes gribas.
Liepājā par izrāžu izrādi man kļuva Rolanda Atkočūna Tēvocis Vaņa CV. Tā bija fantastiska – izrāde, ar kuru Atkočūnu beidzot atzina kritika un atzina arī Liepāja. Kad Bartkevičs aizgāja, teātris palika bez galvenā režisora. Laukšteins tobrīd teātrī nestrādāja, bet bija visur klāt. Un viņš bija dzirdējis par Atkočūnu. Mēs viņu lūdzām, un viņš ieradās, mājaslapā visu izpētījis, iepazinies ar teātri un aktieriem. Viņam bija skaidrs plāns, bet latviskā ksenofobijā viņu diezgan ilgi nepieņēma. Atkočūna pirmās izrādes mani mīļie kolēģi kritiķi burtiski norēja, nemēģinot pat iedziļināties.
Viņš ļoti pacēla teātra pašapziņu. Atkočūns uzaicināja Džili (Režisors Dž. Dž. Džilindžers – L. B.) strādāt, un Džilim sākās brīnišķīgais Liepājas periods. Ja Tēvocis Vaņa ir visu manu izrāžu topa pirmais numurs Liepājā, tad Džilindžera Killera dienasgrāmata – nākamais. Un viņa Hanana, un Pūt, vējiņi!, kuras braucu skatīties jau no Valmieras. No iepriekšējā perioda, protams, Bartkeviča Lilioms un Laukšteina Santakrusa.
Tu jautā, ko es varu pateikt par aktieriem… Divdesmit gadus esmu nodzīvojusi blakus aktierim, gandrīz ceturtdaļgadsimtu nostrādājusi teātrī un vienalga zinu, ka nekad nesapratīšu, kā tas viņiem sanāk, kas ar viņiem notiek, kad rada lomu. Saprotu tikai, ka labam aktierim ir jābūt ļoti, ļoti drosmīgam cilvēkam, jo viņam viss ir jāatrod sevī. Tā ir pilnīgi cita psihe. Mēs visi cenšamies aizmirst slikto, es gribu aizmirst to bezdibeni, kura malā ik pa laikam nonāku, bet aktierim tas bezdibenis visu laiku ir jāpatur blakus, jo viņam no tā būs jāsmeļ.
Jābūt milzīgai drosmei, lai visu laiku dzīvotu bezdibeņa malā…
Ieraudzīt, kāds tu esi sūdabrālis un draņķis, vismaz potenciāls. Mums katram dzīvē ir brīži, kad kļūsti ļauns un riebīgs un mēģini to sevī noslāpēt, dabūt no sevis nost, bet aktierim tas viss ir jāpatur darba gatavībā, jāatceras, lai būtu, no kā radīt lomu.
Tāpēc man ir milzīga cieņa pret aktieriem. Ir daži, pie kuriem pēc izrādes pieeju, jo zinu, ka viņam ir no svara, lai es apkamptu un pateiktu, cik tas bija spēcīgi, bet daudziem tādā brīdī neesmu uzdrošinājusies tuvoties. Kad redzu, kāds viņš sēž, viscaur slapjš. Viņam pat vairs nav sejas. Viņa tajā brīdī nav, viņš ir tukšs, viņam vajadzīgs laiks, lai atkal kļūtu par cilvēku. Aktierim jābūt ar pilnīgi citu ādu, reizēm pat bez ādas…
Nu jau labu laiku esmu atgriezusies Rīgā un vietā, kur es sāku, – Literatūras, folkloras un mākslas institūtā. Man ir fantastiski kolēģi, jaunie ar labu ārzemju izglītību, pieredzējušie ar Eiropas vārdu savā nozarē. Aplis ir noslēdzies.
Ļoti nozīmīga manas dzīves daļa ir žurnāls Teātra Vēstnesis, kura galvenā redaktore esmu. Mums, kas žurnālu veidojam, – Ievai Strukai, Maijai Svarinskai, manai jaunajai vietniecei Jutai Ancei Rombergai, redkolēģijas cilvēkiem Elmāram Seņkovam, Reinim Suhanovam – tā ir profesionāla nepieciešamība. Tas galīgi nav naudas darbs. Ļoti noteikti domāju par to, ka pēc nupat jau astoņiem gadiem šajā postenī gribu žurnāla (un tam tagad ir arī digitālā versija teatravestnesis.lv) vadību nodot tālāk jaunam cilvēkam. Un viņam jābūt nevis no nākamās paaudzes, bet aiznākamās, lai varētu domāt uz rītdienu.
Kad šis laiks pāries, teātris vairs nebūs tāds, kāds tas bija. Teātris būs citāds. Es nezinu, kāds, bet man ir ļoti interesanti vērot šo procesu, gaidīt to, kas nāk…»
