Dzintris Kolāts atzīstas, kāpēc bijis greizsirdīgs uz Antonio Banderasu

«Tā kā bērnību pārsvarā pavadīju viens, man bija grūti adaptēties Salacgrīvas vidusskolā. Nevarēju saprast to aurojošo baru, kas rūdījušies bērnudārzā. Biju patukls, blonds, un par to lielākie puikas mani āzēja.

Es ļoti pārdzīvoju, ka neesmu prefekts,

bet pamazām apjautu, ka varu savā sociālajā vidē pastāvēt un hierarhijā celties uz augšu, labi mācoties, bet slikti uzvedoties,» skolas gadus, kad veidojās viņa personība, intervijā žurnālam Ievas Stāsti atminas Dzintris Kolāts. «Izrunājos, taisīju jociņus, organizēju dažādas blēdības un palaidnības. Sāku arī sportot, spēlēju futbolu. Mācības man padevās viegli,» stāsta Dzintris.

Savu vietu izkarot viņam patiesi arī izdevās, taču grūtāk gājis ar sirdslietām. «Ar mazvērtības kompleksiem esmu mocījies visu mūžu. Skolas laikā šķita, ka es meitenēm nepatīku un neviena uz mani neskatās. Man patika viena meitene manā klasē, garāka par mani. Domāju, ka viņa mani neievēro, jo esmu nesmuks, un tās pusaudžu pumpas…» atceras Kolāts.

«Vēl nesen uzskatīju, ka šis vīriešu tips – nedaudz apaļīgs, blonds – sievietēm visvairāk nepatīk.

Biju pārliecināts, ka to tipu, kura priekšā visas krīt gar zemi, personificē Antonio Banderass. Nez kāpēc es tieši pret šāda tipa vīriešiem izjutu dusmas un bezpersonisku greizsirdību. Filmā Reiz Meksikā Banderasam mati krīt pār ģīmi, uz pleca ģitāra. Dusmojos, ka viņa dēļ man nekas nav sanācis, jo, lūk, pie tā-ā-diem visas aizskrien,» viņš sulīgi smejas.

«Nē, nemetu šautriņas pa Banderasa bildi,

es nopirku Antonio Banderasa zīmola dezīti un pūtu sev padusēs.

Es to darīju jau pieaugušā vecumā, jo manā jaunībā viņš vēl nebija populārs.»