Viens no būtiskiem pagriezieniem Baibas dzīvē bija pieteikšanās par asistenti žurnāla Deko tā laika redaktorei, blogerei Agnesei Kleinai. Tas bija laiks, kad Baiba piedzīvoja personisku krīzi. Viņas vīrs Agris jau bija uzaicināts strādāt reklāmas aģentūrā, draugi mācījās zviedros, vairums jau bija sevi atraduši, bet Baibai tikai bija skaidrs tas, ka par aktrisi viņa nekļūs un arī psiholoģija, kuru studēja, nav viņas aicinājums. Tā ka Baibu saistīja radošas lietas, viņa, vīra mudināta, atsaucās uz Kleinas aicinājumu.
«Pateicoties darbam Deko, satiku dizainu.
Biju Agneses asistente, nesaņēmu par to naudu, bet pieredze arī nebija novērtējama naudā.
Tas bija laiks pirms sociālajiem tīkliem, viņa darbojās kā blogere un lika man kaut ko žurnālam nobildēt. Man bija Siemens telefons, ar to neko jēdzīgu nevarēja nobildēt. Un atkal mans Agris, kuram tobrīd pašam bija studiju kredīts, kādu vakaru atnesa cepumu Rožu žagariņi kastīti. Atveru, bet tur aifons! Lietots, bet aifons!» intervijā žurnālam Ieva atminas Baiba.
«Atceros, bija fotosesija, Agnese saka – viņai vajag putekļu slotiņu ar strausa spalvām, un to vajag rīt. Kur lai tādu dabū? Es dabūju! Salīdzinu ar šodienas jauniešiem – man ir jauni darbinieki, tā ir supersinerģija, bet,
ja ko lūdzu atnest no noliktavas, jaunietis atnāk un saka: tur nav tā trauciņa!
Bet es zinu, ka ir, viņš vienkārši nemeklē! Un tad salīdzinu ar savu putekļu slotiņu, kuru toreiz sarūpēju, turklāt bez samaksas. Tagad jaunieši piesakās darbā un prasa tādu algu, kādu pat es nesaņemu,» novērojusi dekoratore.













































































