Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
«Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis,» tā par savu dzīvi savā astoņdesmit gadu jubilejā teica Miks Zvirbulis. 1967. gadā uzņemtā filma Četri balti krekli, kurā skanēja šī Imanta Kalniņa dziesma ar Māra Čaklā vārdiem, ir ar savu vēsturi un likteni, ar neparastu stāstu gan Mikam kā operatoram, gan filmas režisoram Rolandam Kalniņam. Pēc uzņemšanas, publikai nerādīta, filma uz divdesmit gadiem bija nolikta plauktā, līdz beidzot nokļuva pie skatītājiem un pilnīgi negaidīti pēc piecdesmit viena gada izgāja kino pasaules visaugstākajā sabiedrībā kopā ar Ingmara Bergmaņa, Vitorio de Sikas, Alfreda Hičkoka, Stenlija Kubrika filmām klasikas programmā Kannu kinofestivālā.
«Kannu klasikas programmas direktors, iepazīstoties ar mums, izteica veselu virkni komplimentu. Teica, ka filma viņus pārsteigusi gan ar restaurācijas kvalitāti, gan neredzētām vēsmām operatora darbā. Tas viss izklausījās stipri glaimojoši. Domājām – franču smalkums, aicinātājam tā vajag runāt, bet tad, kad pilnajā zālē skatījāmies restaurētos Kreklus ar franču un angļu subtitriem un, filmai beidzoties,
visi cēlās kājās un aplaudēja, domāju – viņi visi taču nav liekuļi un nevar izlikties,»
vēl tagad, to atceroties, Miks ir saviļņots. «Tieši tā patiesā, ārkārtīgi pozitīvā zāles reakcija man Kannās bija emocionālākais brīdis. Programmas direktors, ievērojams kino kritiķis, bija pārsteigts, ka tajā laikā Padomju Savienībā varēja uzfilmēt tādu filmu un arī šodien tā nav zaudējusi savu aktualitāti. Kad viņš sāka runāt par franču jaunā viļņa iespējamo ietekmi, domāju, ka tajā laikā neko daudz no franču filmām nebiju redzējis. Studiju laikā Maskavā, mācoties Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā, man bija iespēja kino vēstures kursā redzēt kaut ko no 30. gadu franču filmām. Uz mani spēcīgu iespaidu atstāja neoreālisms. Mistiskas sakritības pēc 1962. gadā man gadījās Maskavas kinematogrāfistu un literātu grupā aizbraukt uz Franciju. Mani pārsteidza, ka tas, ko es tur daudzos sadzīviskos sīkumos un vērojumos redzēju, realitātē apstiprināja manus priekšstatus, ko biju ieguvis no kino. Sakrita noskaņa un sajūtas.
Atceros laiku, kad filmēju Četrus baltus kreklus, cilvēkus, ar kuriem kopā strādāju. Līdz šim brīdim viena no mīļākajām epizodēm filmā man ir Jāzepa Pīgožņa darbnīcā uzņemtais jaunrades moments, kad Ulda Pūcīša Cēzaram rodas melodija dziesmai Viņi dejoja vienu vasaru. Filmu nerādīja, bet cilvēki, pat to neredzējuši, tās dziesmas zināja. Visādiem nelegāliem paņēmieniem skaņu ieraksti aktieru izpildījumā no Kinostudijas fonotēkas aizgāja tautā, tos visur klausījās.
Kad pēc Kinostudijas sabrukuma es strādāju televīzijā, reiz pēc filmēšanas aizgājām Liepājas estrādē uz koncertu, un viena no pēdējām dziesmām bija no filmas. Mani pārsteidza, ka jaunieši cēlās kājās un dziedāja līdzi. Kopš filmas uzņemšanas bija pagājuši daudzi gadi, bet arī šai paaudzei tajā bija kaut kas tuvs. Tur ir vērtības, kas svarīgas visos laikos.»
Filmē tikai sapņos
Mikam Zvirbulim 9. novembrī aprit 88 gadi. «Dzīvo tik nost!» viņš teica savā 81. jubilejā, kad jautāju par laika ritējuma izjūtām. «Rolands Kalniņš, kad viņa 96. dzimšanas dienā biju aizgājis pie viņa ar vīna pudeli, pateica labu domu. Jautāju, vai viņam ir sajūta, ka dzīve iet uz beigām, un Rolands teica: «Kamēr es sevi varu apkopt un kamēr mani interesē, kas notiek teātrī, kino un vispār dzīvē, nav ne vainas. Un cik tad tālu līdz Latvijas simtgadei!
Turpat ir arī manējā simtgade. Latvāņi tik viegli nav iznīdējami.»
Es cenšos teikt to pašu un tāpat turēties. Galīgi neciešu visus tos vaidētājus, kas pēdējā laikā pie mums savairojušies, kuriem vienmēr viss ir slikti. Bez iemesla visu noliedz un neko nedara, lai dzīve pašiem būtu labāka un ar savām vaimanām nebojātu dzīvi citiem.
Ja varu par kaut ko nopietni kreņķēties, tad, no mana viedokļa, Rīgas Kinostudija nobruka vienus divdesmit gadus par ātru. Man ir pietrūcis tā 1991. gada, kad ar Gunāru Cilinski filmēju savu pēdējo filmu – Indrānus. Ar tādu dikti zīmīgu noslēgumu, kad, filmējot pēdējo filmas kadru ar Kārli Sebri Dzērbenes koku alejā, Gunārs man pajautāja: «Vai tev nav sajūtas, ka šis ir mūsu pēdējās filmas pēdējais kadrs?…» Teicu: «Nu, ko tu āksties! Gan jau radīsim kādu iespēju filmēt. Valsts vairs naudu nedod, bet tā taču nevar būt, ka kino nevienam vairs nebūs vajadzīgs.»
Ja man tagad prasa, ko es daru, saku, ka filmēju vairāk nekā jebkad agrāk, bet tikai sapņos.
Rīgas Kinostudija tūlīt aiz Mosfiļm un Ļeņingradas studijas filmu ražošanas kultūras ziņā bija viena no labākajām Padomju Savienībā, bet cilvēku savstarpējās attiecībās tai nebija līdzīgu. Kinostudijā bija īpaša atmosfēra, ar ko mēs atšķīrāmies ne tikai Savienības mērogā. Man gadījies īslaicīgi darboties bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas, Polijas un Ungārijas studijās, bija kolēģi, kas, filmējot Sprīdīti, strādāja Čehijā, un visur ir apbrīnotas Rīgas Kinostudijas darbinieku savstarpējās attiecības. Nekur nebija redzēts, ka filmas inscenētājs brauktu uz filmēšanas laukumu vienā autobusiņā ar masu skatu dalībniekiem vai vadošais operators pēc darba kopā ar gaismotājiem iedzertu alu. Mums tādas attiecības bija pašsaprotamas, bet citiem grūti izskaidrojamas. Kad PSRS lielajām kinostudijām vajadzēja eiropeiskus skatus, šo vidi un tipāžus brauca filmēt uz Rīgu. Uz mums skatījās kā uz piederīgiem Rietumu pasaulei.
Rīgas Kinostudijā tās labākajos laikos strādāja ap 900 cilvēku, ne jau katrs vārda tiešā nozīmē ņēma līdzdalību filmas ražošanā, bet arī bez viņu darba nekas nebūtu radies. Kino nav viena cilvēka pasākums, un kolektīva izjūta pazuda kopā ar Kinostudiju. Man palicis prātā, ka viens no hronikas vecās paaudzes režisoriem, kad studija bruka kopā, teica: «Pienācis laiks, kad biedra plecu varēsim just tikai atejā, stāvot pie pisuāra…»»
Operators ir raksturs
«Atceros laiku, kad Rīgas Kinostudiju cēla. Mēs ar operatoru Māri Rudzīti, nopirkuši šņabja pudeli un papirosus, aizbraucām ar tramvaju uz Šmerli pie studijas celtniekiem, kas bija ieslodzītie. Izdomājām, ka mums, lai uzņemtu ar viņiem kontaktu, drusku jāpiešlīherējas. Ieslodzītie, nopriecājušies, ka neesam tukšām rokām pie viņiem aizgājuši, teica, lai parādām, kurā stūrī mēs strādāsim, un tad to uztaisīšot labāku, nežēlojot cementu un citus materiālus. Rīgas Kinostudija celta ar zināmu līdzību Minskas Kinostudijai, bet mūsējā, kad to uzcēla, bija lielākā visā Ziemeļaustrumeiropā. Daudzējādā ziņā arī modernākā, sevišķi visa paviljonu saimniecība un apgaismošanas iekārtas, par ko esmu pārliecinājies, strādājot Ungārijā un vairākās citās tajā laikā Padomju Savienībai draudzīgajās valstīs.
Līdz 1958. gadam Kinostudija bija izmētāta pa visu pilsētu. Viens paviljons atradās Skolas ielā, kur pēc tam bija kinoteātris Pionieris, šajos laikos – kaut kāds naktsklubs. Kaut kas bija Zirgu ielā, kur tagad Filharmonijas zālīte.
Biju klāt, kad Kinostudiju cēla, kad jaunās studijas paviljonā filmēja pirmo filmu, un esmu piedzīvojis tās beigas, kad viss aizgāja grīstē.
Kinostudija diemžēl sen vairs ir tikai nosaukums, bet vismaz radusies cerība, ka Latvijas kino uz citiem pamatiem, tomēr turpinās,
jo filmas tiek uzņemtas, režisori meklē iespējas un tās atrod.
Ejot pa Skolas ielu, vienmēr paskatos uz augšu, uz logiem, kur bija Kinostudijas direkcija, kur gāju pēc ieteikuma, lai varētu stāties Kinematogrāfijas institūtā. Esmu viens no retajiem, kas tūlīt pēc vidusskolas bez jebkādas prakses Kinostudijas ražošanā braucu stāties institūtā.
Kad vienpadsmitā klase, kas toreiz bija pēdējā, gāja uz beigām un vajadzēja domāt, ko tālāk mācīties, diezgan skaidri apzinājos, ko negribu darīt. Pilnīgi noteikti es negribēju visu dienu sēdēt pie rakstāmgalda, un vienu rītu mammai pateicu, ka braukšu mācīties uz Maskavu. Viņa, protams, satraucās, vai ar savām vājajām krievu valodas zināšanām spēšu iestāties, un, ja netikšu, mani uzreiz paraus krievu armijā. Bet iepriekšējā naktī biju nosapņojis fragmentu no Remarka Trīs draugiem – Gotfrīda Lenca nāvi, un tik precīzā izpildījumā, ka vēlāk institūtā režisūras nodarbībās atskaites darbā uzrakstīju sīku kadrējumu, par ko pasniedzējs bija pārsteigts, ka es tik ātri un precīzi to esmu izstrādājis. Teicu, ka biju to nosapņojis. Šī sapņa rezultātā aizgāju uz studiju Skolas ielā, parādīju operatoram Vadimam Masam savas bildes, ko biju uzņēmis ar pamatskolas gados tēva uzdāvināto pirmskara plēšu fotoaparātu, un pārrunu rezultātā dabūju atbalsta papīru manām studijām Maskavā. Tas nebija nosūtījums, bet vērtējums, ka es varētu mācīties.
Es jau biju saņēmis izsaukumu uz eksāmeniem. Pirms tam vajadzēja aizsūtīt fotogrāfijas. Atlases konkursu izturējušie, kas bija 800 uz 30 vietām, kārtoja eksāmenus speciālajos priekšmetos. Bija jāfotografē portreti un ģipša galvas, un turpat kopējā laboratorijā fotogrāfijas taisīja, un bija gadījumi, kad daži, lai samazinātu konkurenci cīņā par studentu vietu, savu varēšanu mēģināja pierādīt nevis ar spējām, bet sabojājot citiem darbus. Lēja vanniņā attīstītājam klāt fiksāžu un vēl citādi darījās. Operatoru fakultātes dekānam prasīju, vai tiešām nevar iedibināt elementāru kārtību, lai tādas cūcības nenotiktu. «Operators nav tikai profesija un amats. Tas ir raksturs. Tieciet paši galā!» viņš atbildēja, un šo mācību, ka viss ir atkarīgs no tava rakstura, esmu dikti ņēmis vērā un atzīstu, ka cilvēkam vai nu ir raksturs, vai tas viņam ir pretīgs.
Bieži vien dzīvē no sava pretīgā Skorpiona rakstura neesmu kautrējies,
un daudzās situācijās tas man ir palīdzējis.»
Viss ir panākams tikai ar darbu
«Daudz kas manā dzīvē noticis negaidīti. Arī tas, ka no tā 800 cilvēku bara iekļuvu 30 laimīgo skaitā. Tehniskajos eksāmenos biju spēcīgs, bet tālāk nāca eksāmeni PSRS vēsturē, sacerējums krievu valodā, un to es nevarēju uzrakstīt. Angļu valoda man bija daudz labāka par krievu, bet – to laimi! Tiem, kuri vidusskolu bija beiguši ar zelta vai sudraba medaļu, vispārizglītojošie eksāmeni nebija jāliek. Rīgas 5. vidusskolu es pabeidzu ar sudraba medaļu, un visu mūžu atceros savu klases audzinātāju, matemātiķi Pupuriņu.
Kad pēc Vandzenes pamatskolas, kas bija ārkārtīgi laba skola, aizgāju uz Rīgu, kur bija pilnīgi cita atmosfēra, man bija sajūta – ja bijusi iespēja kaut kur bēgt, es būtu to darījis. Tur viss man bija ar lielu pretestību. Daudz kas pamatskolā man bija tik pamatīgi ielikts, ka Rīgā atzīmes bija labas, kaut ko mācījos, kaut ko ne, bet tad kādā reizē Pupuriņš mani uzaicināja pie sevis uz mājām un pateica, ka man vajagot šito ākstīšanos ar nemācīšanos beigt, jo vidusskolas dokuments būs svarīgs turpmākajā dzīvē. Pupuriņa tālredzīgās nostājas dēļ es dabūju sudraba medaļu, kas man tālāk ļoti palīdzēja.
Augstu vērtēju sava kursa meistara Aleksandra Galperina taktiku, kad Kinematogrāfijas institūtā viņš nemācīja mums amatu. Sākumā to nesapratām un pārdzīvojām, salīdzinājām, kā notiek blakus kursos. Galperins, cilvēks ar enciklopēdiskām zināšanām, labām vairāku valodu prasmēm, īpašu talantu orientēties cilvēkos, stāstīja mums it kā nebūtiskas lietas, ieteica aiziet uz izstādi, noskatīties filmu, izlasīt kādu grāmatu. Bet tad, kad viņam bija liela jubileja, uz to sabrauca tāds daudzums cilvēku, ka zālē visiem nebija vietas. Es arī īsā uzrunā viņam pateicos par to, ka viņš mums nemācīja amatu. To iemācās no savām kļūdām, no labvēlīgas skaudības, ka cits ir kaut ko izdarījis labāk, bet viņš mums deva prasmi atrast savu vietu uzņemšanas grupā, studijā un visā dzīvē.
Kad tagad atceros savu sen mirušo tēvu, man ir ļoti daudz iemeslu, kāpēc varu viņu apskaust, un apzinos, ka daudzās lietās nekad nevarēšu viņu pārspēt. Tam, ko viņš kādreiz, it kā garām ejot, ir man pateicis, ar gadiem redzu arvien pieaugošāku nozīmi.
«Nekad nebūvē savu labklājību uz loterijas pamatiem! Viss ir panākams tikai ar darbu,» tēvs teica.
«Ņem vērā, ka tevi var apvainot tikai ļoti tuvs cilvēks.» Daudzus viņa teicienus vēl tagad atceros, un tēvam ir bijusi taisnība. Tāpat daudz kas neapzinoties manī palicis un krājies no mātes teiktā. Neatceros, ka mājās ar vecākiem būtu bijušas kādas īpašas pārrunas par mākslu, bet man patika izteikties par mammas gleznām, pie tēva primitīvi sāku mācīties kalt burtus akmenī. Man bija nosliece uz radošo darbu. Ja nebūtu aizrāvies ar fotografēšanu, droši vien būtu pievērsies kādai citai radošai izpausmei.»
Mika Zvirbuļa tēvs Egons Zvirbulis bija tēlnieks, mamma Alise Zvirbule – gleznotāja, un savus vecākus Miks atceras ar cieņu un pateicību.
Izslēdza no institūta
«Pirmā filma, ko uzņēmu, bija ar režisoru Gunāru Piesi. Es viņam esmu ļoti lielu pateicību parādā par Maskavas periodu. Mēs institūta laikā kopmītnēs dzīvojām vienā istabā. Tas bija 1956. gada Ungārijas notikumu laiks, un Maskavas gaisotne ar radošās inteliģences protesta garu bija stipri elektrizēta. Gunārs kā gudrāks un izglītotāks ņēma mani visur līdzi. Gājām uz Okudžavas koncertiem. Naktī gulējām uz ielas, lai tiktu pie biļetēm, kad bija atbraucis Bostonas simfoniskais orķestris.
Pēdējā studiju gadā mēs atbraucām uz Rīgu ar nodomu, ka uztaisīsim dokumentālo filmu par zvejniekiem, kas būs institūta beigšanas diplomdarbs. Nevarējām filmēt bez administratīva un materiāla atbalsta, un mums bija sadarbība ar televīziju. Viņi reizēm deva transportu, palīdzēja ar gaismām. Filmējām Salacgrīvā. Pie mums ciemos bieži brauca Gunārs Priede, Vizma Belševica. Kad liela daļa materiāla bija uzfilmēta, to bija skatījušies Limbažu partijas darbinieki un saskatījuši, ka mums ir uzfilmēti vīri ar metāla zobiem, kas nozīmēja, ka viņi bijuši latviešu leģionā vai vācu armijas palīgdienestā. Tālāka filmas uzņemšana tika apturēta.
Apzinājos, ka līdz diplomdarba aizstāvēšanas laikam nepagūsim filmu uztaisīt. Aizbraucu ar materiālu uz Maskavu cerībā, ka ar kursa meistara palīdzību dabūšu darbam pagarinājumu. Galperinam materiāls likās interesants, bet filmas galvenais varonis gan pārāk pozitīvs. Piekrastes labākais laivas kapteinis, kas spēlē teātri, darbojas biedru tiesā, audzē rozes… Teicu, ka nekas tur nav izpušķots, tāds viņš ir.
Bet rezultāts bija tāds, ka mani izslēdza no institūta ar tiesībām divu gadu laikā aizstāvēties.
Gunārs Priede tolaik strādāja Rīgas Kinostudijā scenāriju redkolēģijā un studijas direktoram bija teicis, ka uzrakstījis scenāriju filmai Kārkli pelēkie zied, bet iesniegs to tikai tad, ja to filmēs Gunārs Piesis kā režisors, Miks Zvirbulis kā operators un gadu pirms mums institūtu beigušie mākslinieki Gunārs Balodis un Uldis Pauzers. Studijas direktors iebildis, ka nevar juridiski noformēt, ja režisoram un operatoram nav diploma par attiecīgu izglītību. Pieņēma lēmumu, lai uztaisām proves un parādām, ko spējam. Filmu mums iedeva, un es ar pirmā operatora tiesībām un pienākumiem, bet par asistenta algu 1961. gadā uzfilmēju Kārklus, ko iesniedzu institūtā kā diplomdarba filmu, un tā uzreiz bija citā vērtē. Tā bija pilnmetrāžas mākslas filma, un es beidzu institūtu ar sarkano diplomu.
Kārkli pelēkie zied palika vienīgā filma, kurā strādāju kopā ar Gunāru Piesi. Uzņemšanas laikā mums bija strīdīgi momenti, un es pieņēmu lēmumu, ka ar Gunāru kopā vairs nestrādāšu, bet tad, kad viņš uzņēma Nāves ēnā, man bija zināma skaudība, ka es to nefilmēju.»
Operatora diploms un mūža mīlestība
«Diplomdarba filma man saistās ar emocionālāko satricinājumu, ko piedzīvoju no Māra Rudzīša. Kad Maskavā ar Kārkliem biju aizstāvējis diplomdarbu un ar vilcienu atgriezos Rīgā, ieraudzīju, ka pa peronu staigā Māris Rudzītis. Izkāpu un jautāju, ko viņš gaida. «Es tevi gaidu!» Biju pārsteigts, kā viņš zinājis, kurā dienā un ar kuru vilcienu atbraukšu. Māris teica, ka jau vairākas dienas tā sagaida visus Maskavas vilcienus. «Operatora diplomu dabū vienreiz mūžā…» viņš pateica. Māris ar savu robusto raksturu varēja būt arī ļoti emocionāls. Viņš bija ass pret cilvēkiem, kas bija ap kino, bet respektēja tos, kuri godprātīgi darīja savu darbu. Māris bija operators inscenētājs Aleksandra Leimaņa filmai Cielaviņas armija, ko uzņēma 1964. gadā. Tai bija divi krievu scenāristi. Viens no tiem bija rakstītājs, otrs – lietu kārtotājs. Pirmais bija atbraucis uz Rīgu, iepazinies ar uzņemšanas grupu, aizbraucis atpakaļ un stāstījis, kā te strādā. Pēc kāda laika atbrauc otrs un, saticis Māri, glaimīgā balstiņā saka: «Man jau teica, ka jūs esat talantīgs,» uz ko Māris atbildēja: «Par nožēlošanu neko tamlīdzīgu par jums es nevaru teikt.» Tāda bija viena Māra izpausme, bet to otru, sirsnīgo, ne visi varēja izpelnīties.
Diplomdarba filmas uzņemšanas laikā notika pārmaiņas arī manā personiskajā dzīvē. Ballītē iepazinos ar foršu meiteni Irmu.
Bija maijs, ziedēja kastaņas, pavadīju viņu uz mājām, un mums sākās valsis mūža garumā.
Laulībā esam kopš 1965. gada, bet meita Guna mums piedzima 1962. gadā. Ar simtprocentīgu atbildību varu teikt, ka Gunas profesionālo iespēju labā nekad neko neesmu darījis. Jau viņas bērnībā vienojāmies, ka viss jādara pašai un tikai no pašas atkarīgs, kas sanāks vai nesanāks. Visam, ko meita darījusi, esmu sekojis līdzi un turējis par viņu īkšķi, bet nekur neesmu gājis ar ieteikumu vai atbalstu. Viņa studēja žurnālistiku, strādāja Literatūrā un Mākslā, televīzijā, rakstīja par kino, bet viņai vienmēr bijusi ārkārtīgi liela interese par medicīnu, un šajā jomā tagad atsvaidzina un papildina savas zināšanas. Mazdēls Valts studē Ventspils Augstskolā. Kā viena jaunās paaudzes daļa, daudzējādā ziņā ir talantīgāks par iepriekšējo paaudzi, bet ir lietas, kuras man diezgan pagrūti viņam iestāstīt.
No manas pirmās filmas, kur galvenajās lomās bija Vija Artmane un Eduards Pāvuls, man ir daudz vērtējumu, atziņu un mācību visai dzīvei. Viens no būtiskākajiem bijis Vijas pateiktais, kad pēc kāda tuvplāna viņa pienāca un jautāja, kā bija. Teicu, lai jautā režisoram.
«Jūs esat vienīgais, kas mani redz kamerā tādu, kāda es būšu uz ekrāna,» Vija atbildēja.
Tāda aktrises uzticēšanās un attieksme lika uz visu darbības laiku pieņemt apņemšanos, ka man jādara viss, lai aktiera un operatora sadarbībā aktieris varētu izteikt to, ko gribējis autors un režisors.
Labākais kadrs, ko esmu uzfilmējis, arī ir manā pirmajā filmā. Tas ir Eida Pāvula tuvplāns, kad viņš sēž pie spoguļa un runā par to, ka viņam jāspēlē Romeo. Eida un jo īpaši Vijas Artmanes tuvplāni bija viens no argumentiem, kāpēc Māris Rudzītis 1962. gadā uzaicināja mani par operatoru savā pirmajā filmā, ko veidoja kā režisors pēc Miervalda Birzes scenārija Diena bez vakara un kur viņam galvenajā lomā bija Alfrēds Videnieks.
Vēl viena atziņa, ko guvu jau jaunībā – nekas nav darāms ar aukstām rokām.»
Uz komandtiltiņa tikai viens kapteinis
«Ķinītī bez kādas blēdības arī neko nevar panākt. Zinu gadījumu, kad aktrise pieblatoja ģērbēju, grimētāju un varbūt arī operatoru, lai viņa neatbilstu lomai, ko režisors viņai piedāvāja, bet kaprīzes filmēšanas laukumā no aktrisēm nekad neesmu piedzīvojis.
Reizēm esmu pieļāvis blēdības, lai kaut ko neuzfilmētu, sakot režisoram, ka šajā brīdī to epizodi kāda iemesla dēļ nevar filmēt. Pirmajās filmās man bija puiciska tieksme par visu varu panākt savu taisnību. Kauns atzīties, bet 1964. gadā, strādājot kopā ar Leonīdu Leimani filmas Kapteinis Nulle uzņemšanā, esmu ar viņu sastrīdējies. Mums bija zināmas uzskatu atšķirības jau tad, kad strādāju viņa grupā, kad Leimanis uzņēma filmu Šķēps un roze.
Filmējot Kapteini Nulli, veselu mēnesi bijām projām Ziemeļjūrā. Ar vidējo zvejas traleri, kas saucās SRT – sredņij riboloveckij traļer, gājām uz riktīgiem siļķu zvejas rajoniem. Uz tralera bija samazināta kuģa komanda, jo līdzi gāja samazināts filmēšanas grupas sastāvs un aktieri. Izcēlām ne tikai parasto, bet arī karalisko siļķi, kas ir liela, trekna un bezgala garšīga, bet kuģa pavārs negaršīgi gatavoja, un mūsu grimētāja palūdza atļauju tās siļķes sacept. Kārlis Sebris, ceļoties no galda, pateica: «Nu, kad saēdies tādas vakariņas, tad prātā stāv līdz rītam, ka esi siļķes ēdis.»
Vienmēr esmu uzskatījis – ja režisors manus argumentus neņem vērā, tad jāatzīst, ka uz komandtiltiņa var būt tikai viens kapteinis, un tas ir režisors. Ja domstarpības ir tik augstā līmenī, tad jāizvēlas citas iespējas, piemēram, nestrādāt kopā, jo uzņemšanas laukums nav labākā vieta, kur risināt savstarpējās attiecības. Pēc Kapteiņa Nulles ar Leonīdu Leimani vairs nestrādāju, bet man ir liels prieks, ka pēc pāris gadiem, kad viņš gatavojās filmēt Purva bridēju, mums kādā vakara stundā bija tikšanās Rīgas Kinostudijas lielajā paviljonā, un viņš mani aicināja par operatoru. Teicu, ka mums nebija visai labs kontakts Kapteinī Nullē un vai būtu prātīgi tagad strādāt kopā. Ar citu operatoru viņam noteikti izdosies labāk. Mēs ļoti labi sapratāmies, Leimanis pieņēma manu atteikumu, un Purva bridēju 1966. gadā filmēja Mārtiņš Kleins.»
Filmās – personiskā pieredze
«Es pilnīgi noteikti varu teikt – ja manā raksturā ir kaut kas labs, tad par to lielā mērā esmu pateicīgs zvejnieku videi, ar kuru iepazinos gan Salacgrīvas laikā, kad filmēju savu iespējamo diplomdarbu, gan pēc tam 1968. gadā Rojas un Kaltenes pusē, ar Oļģertu Dunkeru filmējot Ceļa zīmes un dzīvojot veca zvejnieka mājā Kaltenes Caurnāšos. Man joprojām ir liela dusma uz sevi par to, ka magnetofonā neierakstīju viņa stāstus, jo katrs teikums bija tāds, ko uz mūžu atcerēties.
Ja saka, ka latviešiem nepiemīt humors, tad varbūt tiem, kas dzīvo tālu prom no jūras,
bet tiem, kuri dzīvo tās krastā, visa valoda ir viens skarbs un trāpīgs humors. Vecais Otomers, kura mājā dzīvoju, nāca kaut kur no Mazirbes puses, un viņam iesauka bija Vecais Taizels. Viņš bija dienējis dažādās armijās, bet nekad šauteni nebija rokās turējis. Visa darīšana viņam bijusi ar zirgiem. Zvejnieku kolhoza priekšsēdētājs Miķelis Lisments, būdams pa pusei igaunis, bija atvedis no Igaunijas zirgus, lai piemājas dārzu apstrādāšanai nebūtu jādzenā traktori. Zirgi stāvēja Otomera pagalmā, un es, uz tiem skatoties, teicu, ka tie ir forši. Otomers atteica: «Kas tie par zirgiem! Tie jau tikai tādi Ulmaņlaika kaķi.» Vienam bija neārstējama slimība – ienāši, un mana sieva, strādādama aptiekā, dabūja arsēnu un zirgu izārstēja.
Veidojot filmu, man vienmēr bijis svarīgi balstīties uz noskaņu, ko pats esmu piedzīvojis. Mums ar Gunāru Cilinski, kad 1986. gadā viņš mani aicināja par operatoru savai filmai Bailes, izveidojās vīrišķīga un labvēlības pilna sadarbība. No 1944. gada vasaras biju dzīvojis Kurzemes katlā, kur pārlaidām kara beigas, un biju tur redzējis daudz ko tādu, kas kā mana personiskā pieredze ir šajā filmā. Tā noskaņa, kas man saistījās ar kara laiku. Tas, ko biju redzējis ar bērnišķīgu skatu, bija atstājis uz mani iespaidu un atspoguļojās manos kadros. Par operatora darbu Bailēs saņēmu Lielo Kristapu un Vissavienības prēmiju par krāsu filmas izmantošanu. Nekad nevar zināt, kad reiz pieredzēts notikums atspoguļojas filmā. Ar varu neko nevar piespiest sevi izdomāt, bet kāds neapzināts uzslāņojums pēc kāda laika pēkšņi atnāk.»
