Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Alfrēds Dziļums par savu dzīvi atstājis visai plašas liecības četrās autobiogrāfiskās grāmatās – Zeme dzīvo, Pēdas rīta rasā, Aizaugušās drupas un Mežu aizvējā. Par pēdējiem pirmskara gadiem un Otrā pasaules kara laiku līdz iesaukšanai leģionā, kad tapa arī Saplēstā krūze, stāsta otrā no tām – Pēdas rīta rasā.
Stāsts sākas ar iesvētību gada vasaru. Abi vecāki ir miruši, un Alfrēds dzīvo vecākās māsas Almas un viņas vīra Mārtiņa ģimenē. Mārtiņš ir mežsargs, un, kopā ar viņu sausos un vēja gāztos kokus skaitot, «reiz vaļsirdības brīdī atzinos, ka arī es staigāju ar rakstīšanas nemieru sirdī». Bet – «Mārtiņš smīnēdams manī noskatījās: «Ko nu āksties!» viņš tikai noteica. Man kļuva kauns, kopš tās reizes es sargājos ar svaini par grāmatām runāt.»
Bet reiz tas pats skeptiskais svainis no mežniecības pārnesa žurnālu Meža dzīve zaļos vākos. Tur Alfrēds izlasīja, ka redaktors aicina par līdzstrādniekiem meža darbiniekus. Tā kā jauneklis arī sevi par tādu savā ziņā uzskatīja un viņa rakstīšanas nemiers nebija rimies, tad nosūtīja uz redakciju feļetonu par malu medniekiem.
Citi lasa
Jau nākamajā numurā feļetons tika nodrukāts, un autors saņēma naudas pārvedumu – četrpadsmit latu, par kuriem tūlīt iegādājās krietnu darba zābaku pāri.
«Aizsūtīju redaktoram otru tēlojumu par meža degšanu. Saņēmu vēl lielāku honorāru. Nu es varēju palielīties, sak, Mārtiņ, manus rakstus tomēr iespiež. «Tā ir blēņošanās,» viņš atbildēja un negribēja par to runāt. Arī es iespītējos un par saviem literāriem nodomiem nevienam vairs nestāstīju.»
Alfrēds darīja lauku darbus – svainim tiem īsti neatlika laika –, palīdzēja celt guļbūves, pavasarī izmēģināja plostnieka darbu un pat piestrādāja par fotoaģentu kādā Rīgas darbnīcā. Bet ziemā brauca šķūtīs – pagasta vajadzībām no meža veda baļķus ar mežsarga zirgu. Tas bija smags, vienatnē nepaveicams darbs. Jaunais puisis bija neliela auguma, ne visai spēcīgs, tāpēc daudzi spēcīgāki vīri viņu negribēja savā pulkā ņemt. Bet tie, kas pieņēma, smējuši: «Tās mežsarga ķēves dēļ mēs bez tevis iztiktu. Bet vienreiz tev pie Balkas kroga cels pieminekli, tādēļ mums jāturas kopā. Kas zi’, akmeņus [piemineklim] vedot, mēs ar Janku vēl nopelnīsim…» Vīriem savā ziņā izrādījās taisnība. Skaistu piemiņas akmeni paša rakstnieka celto Rietumu māju iebraucamā ceļa galā viņa simtgadē 2007. gadā uzlika viņa dēls Juris.
«…pie meitām, virsleitnanta kungs!»
Topošajam rakstniekam divpadsmit mēnešus nācās nodienēt arī Latvijas armijā. Dziļums tos nokalpoja par rakstvedi – vispirms artilērijas vilcienā, pēc tam saimniecības komandā Rīgā, Krustabaznīcas kazarmās. Bet vakaros rakstīja savu pirmo lugu Pie ozola – mežinieku pašdarbības teātra vajadzībām.
Arī Latvijas armijā – laikam jau tāpat kā visās pasaules armijās – saimniecības komandā kareivji dzīvojuši vaļīgāku dzīvi nekā pārējie. Paraduši iet brīvsolī uz pilsētu gan ar, gan bez atvaļinājuma zīmēm, kad vien ienācis prātā. Taču, kad komandā ieradies jauns priekšnieks, tam darīts gals – ne uz teātri, ne ciemos pie radiem vairs nelaida. Līdz kāds karavīrs uz priekšnieka jautājumu, kur tad šis tā grib doties, atbildējis skaidri un gaiši:
««Jāiet pie meitām, virsleitnanta kungs!»
«Pareizi, kareivi Stube! Pie meitām jāiet! Cik ilgi?»
«Līdz divdesmit četriem, virsleitnanta kungs!»
«Par maz! Līdz deviņiem no rīta, sapratāt?»
/../
Kopš tā laika, prasot atvaļinājumu, mēs visi teicām, ka jāiet pie meitām.
Mēs gājām un nācām atkal pa kazarmu vārtiem kā agrāk, es varēju apmeklēt visus Dailes un Nacionālā teātra inscenējumus. Katra pārdzīvotā izrāde man bija kā dievkalpojums,» atceras rakstnieks.
Mājās viņu gaidīja pirmā mīlestība – skolas biedrene Irma. Taču drīz vien viņa nomira ar ātro diloni, un pēc laika amatieru teātrī, kur Blaumaņa Indrānu mēģinājumā pats sēdēja sufliera būdā, Alfrēds ieskatījās citā meitenē: «Man likās, ka Mirdzai vienīgai nebūs jāspēlē teātris, viņa jau pēc dabas bija Blaumaņa Zelmiņa.» Mirdza saimniekoja Kākauļu mājās kopā ar māti un brāli, un kad – sagadīšanās pēc tieši Ziemassvētkos – Alfrēds lūdza viņas roku, māte tik piktojās – kas nu slauks govis? Turpretī brālis Vilis precēšanos atbalstīja: «Ja vajadzēs, es slaukšu!» Un vēlāk slauca ar. Bet māte bija tik sarūgtināta, ka nākamā gada Vasarsvētkos pat neatnāca uz kāzām. Toties Irmas vecāki gan atbrauca, dāvanā atvezdami traukus, pannu un alumīnija katlu jaunajai dzīvei.
Rietumi
Pirmo laiku jaunā ģimene mitinājās Pūriņos, rakstnieka mirušā tēva mājās. Tur saimniekoja tēva otrā sieva Anna, bet tēva zemi nācās sadalīt starp trim mantiniekiem – Annu, Alfrēdu un viņa māsu Almu. Katrs no bērniem savā jauniegūtajā zemē cēla māju. Alma – Austrumus, Alfrēds – Rietumus: «Mans brālēns studēja inženierzinātnes, viņš apsolījās plānu izgatavot. Tā bija skaista ēka, ar virtuvi un trīs ērtām istabām apakšstāvā, ar divām augšstāvā. Brālēns man ieteica dažus jaunumus – ugunsdrošus griestus un sauso iekšsienu apmetumu ar ģipša platēm. Pati ēka bija jāceļ no siporeksa. Brošūras ieteica jauno būvmateriālu – tie esot akmeņi, kas peldot virs ūdens. Protams, arī jumtam jābūt ugunsdrošam, no sarkanā šīfera. Balta ēka ar sarkanu jumtu!» 1939. gadā – «Jaunajai mājai steidzu izbūvēt virtuvi un vienu istabu. Baldones galdnieku darbnīcā pagatavoja logus un durvis, arī kāpnes uz augšstāvu. Dienvidu pusē mājai bija logu izbūve, te varēšot audzināt puķes, Mirdza domāja.»
Taču māju pabeigt un iekārtot neiznāca. Vispirms atnāca Baigais gads, pēc tam sākās karš. Kad fronte otrreiz tuvojās Rīgai – nu jau no austrumiem, tapa arvien skaidrāks, ka karot būs jāiet arī Alfrēdam. Iesaukšanu gan divreiz izdevās atlikt, un viņš paguva labību savos laukos vispirms iesēt, bet pēc tam arī nopļaut. Tikai nokult nepaguva, bet atvadoties sievai vēl piekodināja, no kura lauka rudzus atstāt sēklai. Kad vīrs aizgāja karā, Mirdza pat zirgu nemācēja iejūgt, bet nu viņai ar visu bija jātiek galā vienai pašai, un vienai jāizaudzina arī divi puikas.
Jaunākais dēls Juris, kurš šodien saimnieko tēva celtajās mājās, atceras: «Kad nāca virsū fronte, mēs bēgām. Visu ziemu nodzīvojām Kurzemē. Maijā, kad atgriezāmies, redzējām, ka māja ir kārtīgi sabumbota, taču, par laimi, nebija nodegusi». Māja tika pielāpīta, bet pa īstam to kopš deviņdesmitajiem gadiem pamazām atjaunojis Juris – pēc profesijas būvinženieris. Rietumu kūtī bijusi gan kolhoza govju ferma desmit govīm, ko Mirdza ar rokām slauca, gan teļu ferma. Tagad atjaunotajā kūtī rakstnieka mazmeita Selga, studējusi bioloģe, nododas savai sirdslietai: tur zirgus – savus un tos, ko saimnieki nodevuši pansijā un apciemo tikai brīvdienās.
Saplēstā krūze
Šā raksta virsraksts patiesībā ir aizlienēts – ne vairāk, ne mazāk kā no paša Aleksandra Čaka. 1939. gadā, kad Atpūtas 790. numurā turpinājumos sāka publicēt Alfrēda Dziļuma romānu Saplēstā krūze, bija ievietota arī lappuse par autoru.
Gluži iesācējs rakstnieks vairs nebija, bet plaši zināms arī ne, tāpēc vajadzēja ar viņu iepazīstināt. Čaks rakstīja: «Dziļuma rokas spiediens ir stingrs un tīkams. Mazā plauksta cieta un sastrādāta kā īstam strādniekam. Tā nav gulējusi dīkā uz smalka galda kā rītos saules spožums, bet pēc spalvas kāta tvērusi vienmēr kaut ko cietāku un smagāku, lai tā turpinātu savas dzīves veidošanu tālāk.»
To lasot, jāpasmaida – maizes darbā arī ģeniālajam dzejniekam štampi nav bijuši sveši. Arī Dziļums to pamanījis: «Aleksandram Čakam bija uzdots mani intervēt, kā es īsti savu romānu esmu rakstījis, uz laukiem dzīvodams. Likās, dzejnieks daudz nesaprata no zemnieku darbiem, bet manas sastrādātās delnas viņš pamanīja, tādēļ arī viņa sacerējuma virsraksts norādīja lasītājiem – Rakstnieks ar cietām rokām.»
Pēc romāna pirmās daļas nodrukāšanas autoram bija jādodas audiencē pie pašas izdevējas Benjamiņa kundzes, kas izdevniecībā «bija karalienes cieņā».
Izdevēja pastiepa skūpstam roku, bet jaunais rakstnieks to cieši paspieda – kā tiekoties ar kaimiņmāju saimnieci.
Vajadzēja arī iekļauties pilsētas rakstnieku saviesīgajā dzīvē un slavenajā Romas pagrabā atzīmēt romāna iznākšanu. Lauciniekam gan nebija saprašanas, kā tādas lietas darāmas, bet par visu – gan ēdienu un dzērienu pasūtināšanu, gan izmeklētu viesu ielūgšanu – gādāja redaktors Jūlijs Lācis. Galvenais varonis pats savu ballīti drīzāk vēroja no malas un ar iecietīgu ironiju komentēja: «Galdā parādījās auksto uzkožamo plate, ar vēsa kristāldzidrā pudeli. Sekoja cepetis, vīns, konjaks un beidzot kafija ar mūku liķieri. /../ Literāti runāja par savām lietām, es klausījos. Varbūt tādēļ man vairāk reiba. Bet es nedrīkstēju piedzerties, pirms nebija samaksāts rēķins.» Ap rēķina maksāšanas laiku redaktors Jūlijs Lācis «jau bija kļuvis vaļsirdīgs. «Nav ko slēpt, izdevēja ar Saplēsto krūzi ir ļoti apmierināta! Atpūtas metiens no sešdesmit tūkstošiem ir uzkāpis uz astoņdesmit. Un man viņa pielika algu…» Izklausījās pēc dzērāja valodas, bet jaunam autoram patīk tādas dzirdēt. «Viņa ir domājusi arī par tavu nākotni, mums bija saruna par to. Izdevēja piedāvās tev mēneša algu divi simti latu un honorāru atsevišķi, – bet tad viss, ko tu rakstīsi, būs jānodod Atpūtai un Jaunākām Ziņām.» Divi simti latu toreiz bija liela nauda – par trim simtiem Alfrēds bija pircis savu zirgu Briku, un par honorāriem, ko ienesa Saplēstā krūze, pabeidza celt māju.
Pēdās rīta rasā rakstnieks atceras: «Bija vasara, karstākais darba laiks pļavās un dārzos, bet sievai bieži bija jāiztiek bez manas palīdzības. Man vairs nevajadzēja, gaismai austot, iet uz pļavu ar izkapti, es tur aizbraucu pēc brokastu laika ar pļaujammašīnu. Saulei lecot, es cēlos un, turpat gultā sēdēdams, rakstīju. Vakaros es staigāju pa mežu takām, lai satiktos ar jaunā romāna cilvēkiem. Tie sarunādamies nāca man līdzi, es iepazinu viņu labās un ļaunās īpašības. Sākumā es satiku meiteni Nati kaimiņu ūtrupē, kur skaistais puisis Ēriks izpārdeva savas mantas. Nate nopirka vecu māla krūzi, un tā nu bija viņas liktenis. Turpat es satiku greizsirdīgo puisi Jēci, nolaidīgo Mārtiņsievu un labsirdīgo Mārtiņu. Mīlestība, greizsirdība un lauku romantika. Tā radās Saplēstā krūze, viegli rakstāms darbs.»
Romānu sāka publicēt, kad tas vēl nebija pabeigts, un uz katru žurnāla numuru vajadzēja gādāt jaunus turpinājumus. Tas rakstnieku izbrīnīja: «Man nebija pat prātā ienācis, ka romānu var sākt iespiest, pirms tas nav uzrakstīts. Mājās man bija grūti strādāt. Dzīvojamā istaba vēl nebija gatava, šaurajā pagaidu istabā klaigāja divi bērni.»
Bet Čakam stāsta: «Viens jautri trokšņo dienā, bet otrs tik mazs, ka arī naktīs paceļ savu balsi. Viņi mani ir izspieduši no manis paša mājas. Protams, es neesmu uz tiem dusmīgs. Vakaros laimīgs dodos uz kaimiņu mājām, kur nomāju sev nelielu vienkāršu istabu rakstniecības darbam.» «Tik mazs, ka arī naktīs paceļ savu balsi,» bija rakstnieka jaunākais dēls, 1939. gadā dzimušais Juris.
Bērni
Atšķirībā no darbiem un saimniecības, kas aprakstīti sīki un pamatīgi, bērniem rakstnieks Pēdas rīta rasā veltījis pāris lappuses. Viņu piedzimšana nav pat pieminēta, taču nevar arī teikt, ka viņš bērnus pavisam nav pamanījis: «Abi mūsu zēni auga veselīgi. Māris bija lielāks skraidītājs, Juris apdomīgāks būvētājs /../ jau trīs gadu vecumā dažkārt ielīda malkas nojumē un, pievācis manu aso nazi, kaut ko taisīja. Gadījās arī, ka no pirksta sāka tecēt asinis. Puika neraudāja, tikai iegrūda roku kabatā un domīgi staigāja, to neizvilkdams visu dienu. Tikai vakarā māte pamanīja, ka visa bikšu kabata bija asiņaina. /../ Juris jau no mazotnes mācījās pacietību, mēģināja visām neveiksmēm tikt pāri bez citu palīdzības.
Reizēm gadījās bērniem arī nepelnīts pēriens. Māris to saņēma kliegdams, Juris klusēdams. Pēc soda mazais brālis iebēga pagultē un nelīda laukā stundām ilgi. Tur laikam norisinājās smagas pārdomas, bet mums ar sievu nebija laika bērnu psiholoģiju pētīt.»
Juris no bērnības kopā ar tēvu neatceras tikpat kā neko – pārāk mazs viņš toreiz bija. Un tagad jau arī vairs īsti nevar saprast, kuras atmiņas ir īstas, kuras – izlasītas tēva grāmatās.
Bērnus rakstnieks laikam gan mīlējis pa savai – caur un cauri praktiska cilvēka – modei.
Un liecības par to var atrast viņa grāmatā: «Mēs jau dzīvojām jaunajā siporeksa mājā. Vannas istaba atradās siltākā vietā, bet nebija vēl izbūvēta. Es tur ierīkoju abiem brāļiem gultas, viņi tur jutās kā siltā ligzdā.» Un: «Ziemā es uztaisīju Mārim slēpes, bet Jurim ragaviņas.» Un turpināja tāpat darīt arī no tālienes, kad jau dzīvoja Zviedrijā, uz kurieni no Vācijas bija devies slepus – vācu kuģa ogļu kravas telpā.
Juris parāda vēstuli, ko tēvs viņam rakstījis – uz vidusskolu Iecavā, nevis mājām. Kā sūtītājs parakstījies V. Ērglis. Tādā, varbūt naivā, veidā mēģinot jaukt pēdas, pasargāt savu ģimeni. Viņam jau bija pieredze, ka jāsargās. Vispirms viņš aizrakstījis uz sievasmātes adresi, un vēstule no ārzemēm bijusi iemesls, kā dēļ Mirdzas māte Jūle un brālis Vilis ar sievu un meitu 1949. gadā izsūtīti uz Sibīriju. Sveiciena vietā izvedēji Jūlei teikuši: «Tas tev par tavu gudro znotu!» Arī Mirdza ar puikām kaltējusi sausiņus un gatavojusies, tomēr viņus neaiztika.
Plānā, 1956. gadā sūtītā lapiņa, no kuras salokot izveidojas aploksne, sīkā, skaidrā rokrakstā aprakstīta ar tintes pildspalvu. Mazajā lapiņā jāiespēj pateikt tik daudz. Kā pašam klājies: «Kad no Vācijas vajadzēja izklīst, bija jābrauc uz Ameriku, bet es atteicos. Tagad esmu šeit. Sākumā strādāju papīra fabrikā, bet tur bija darbs naktīs. Sabendēju nervus. Tad aizbraucu uz meža darbiem. Tur bija labi, bet nevarēju nekā nopelnīt, jo smagiem darbiem esmu jau par vecu. Tagad strādāju tādā fabrikā, kur taisa ledus skapjus. Darbs ir labs, siltumā, arī nopelnu labāk, tādēļ te palikšu.» Ko uzzinājis par kaimiņiem, kas arī iesaukti vācu armijā: kurš kritis, kurš pārcietis gūstu Beļģijā un nokļuvis Austrālijā. Un par paku «uz māmiņas vārda, 8,5 kg smagu. Tajā bija tev uzvalks, darba zābaki un zeķes, tāpat arī viens pāris veļas. Māmiņai bija kleita, darba pārvalks, gumijas zābaki, bikses, vilnas kamzolis», kas kaut kur ceļā noklīdusi vai arī nozagta. Ar mazu kara viltību pa vidu: «Arī muita bij samaksāta un Pad. Sav. valdība šādu paku sūtīšanu veicina, tādēļ to vietu, kur paka apstājusies, varētu sadzīt.» Ārpus lietišķā pavisam maz: «No jums esmu saņēmis visas vēstules. Liels prieks bija par Tevi, par Māri un ka māmiņa jūs abus tik lielus izaudzinājusi. Esi tad nu dūšīgs arī uz priekšu un palīdzi māmiņai kur vien vari, jo no manis viņai palīgs neiznāca, bet tā nebija mana vaina, tas bija likteņa lēmums. Un beigās: «…es gribētu klusēt ilgāku laiku. Sveicini māmiņu. Tev un viņai kurpes un citas mantas esmu paredzējis sūtīt maijā.»
Juris atceras, ka pirmo sūtījumu no tēva saņēmis ap 1956. gadu, kad režīms Padomju Savienībā jau kļuva vaļīgāks. Tajā bija arī žakete – rūtaina, ar diviem šķēlumiem aizmugurē –, un skolas biedri brīnījušies, kas tas par savādu buržuju ietērpu. Sūtījumi no Zviedrijas Jurim palīdzēja arī pabeigt augstskolu: tēvs sūtīja vērtīgas mākslas grāmatas, un dēls tās nesa uz antikvariātu, nopelnot labu naudu.
Sešdesmitajos gados jau vēstules un sūtījumus varēja saņemt biežāk. Bet tēvu pašu pēc kara Juris saticis tikai vienreiz – 1970. gadā veselu mēnesi ciemojies Zviedrijā, kur netālu no Stokholmas Alfrēds Dziļums mitinājās mazā dzīvoklītī. Tēvs pa dienu gāja uz darbu latviešu bibliotēkā, bet Juris sēdēja dzīvoklī un lasīja tēva grāmatas. Sarakstīts un izdots to bija daudz – romāni un stāstu krājumi. Pa kuru laiku? Rakstnieks taču vienmēr bija strādājis arī maizes darbu. Bet viņš turpināja zagt stundas rakstīšanai, kā laukos iesācis: cēlās trijos, līdz septiņiem astoņiem rakstīja, tad devās uz darbu, un jau astoņos vakarā – pie miera.
Kad Juris atgriezās no Zviedrijas, viņš pat sagatavoja špikeri, ko stāstīs, ja tiks izsaukts uz pratināšanu Valsts drošības komitejā. Komitejā vairāk nekā stundu sēdējis un rakstījis atskaiti. Bet laikam nekā īpaši vērtīga rakstītajā nebija. Piemēram, uz Daugavas Vanagu sapulci tēvs Juri līdzi neņēma, bet kuram gan interesēja, kā viņš vientulībā lasīja grāmatas?
Lai gan jau Vācijā Dziļumam bija izveidojusies jauna ģimene – ar aktrisi Irmu Vārpu – un piedzimusi meita Kristīne, viņš rakstīja vēstules arī pirmajai sievai. Mirdza tās glabājusi, taču galu galā sadedzinājusi, neatstājot svešiem lasītājiem. Viņa Rietumos nodzīvoja līdz mūža galam 1993. gadā. Rakstnieka mūžs noslēdzās daudz agrāk – sešdesmit deviņu gadu vecumā viņa sirds apstājās, laivā makšķerējot ezerā Vermlandē, kur bija viņa vasaras namiņš.
Dēli Māris un Juris pie tēva portreta viņa simtās jubilejas atceres pasākumā Ķekavā.
