Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pēkšņais vecums
«Tā nu ir, man ir skatuves jubileja, un esmu izturējusi visu šo laiku bez tā saucamās zilās lapas, bez neviena kavējuma darbā! Tagad gan esmu apstādināta. Tā strauji un nepierasti man iestājās vecums. Ar visu pandēmiju aizbraucu arī no teātra. Man tagad ir švakas kājas, un tāda es vairs nevaru iet uz skatuves. Tepat vien, kad vairs nav sniega un neslīd, riņķoju pa savu rajoniņu. Kamēr vien varu iziet ārā, pielāgojos situācijai… Nekādas veselības receptes gan man nav, tās jāprasa Olgai Dreģei,» atklāta ir aktrise Ilze Vazdika, kuru daudzi TV skatāji pazīst kā omulīgo un sirsnīgo pavāri Mildiņu no savulaik superpopulātā latviešu seriāla UgunsGrēks.
«Tagad arī mājās skatos visus seriālus, vēroju, kā mani kolēģi strādā. Man tīri labi patīk tie bandīti – seriāls Nemīlētie. Cītīgi skatos! Tur arī ir maza Mildiņa,» pasmaida aktrise. «Pa gabalu sekoju arī aktualitātēm Dailes teātrī. Malači visi, kā viņi tur darās! Cenšos būt optimiste, jo ir jau jāturas. Man ir savi cilvēki, ar kuriem sazvanos, kas palīdz atnest no veikala smagākus pirkumus… Kā būs, tā būs,» samiernieciski saka viņa.
Uz darbu kā uz hobiju
«Taču jaunībā gan turējos – ko tik visu nedarīju! Ikdienu man aizņēma sports – spēlēju basketbolu. No 15 gadu vecuma kopā ar Juri Strengu, Rasmu Garni un manu brāli Uldi Vazdiku Celtnieku klubā Oktobris, kur tagad Bruņinieku ielā ir Pestīšanas armija, darbojāmies dramaturģijas kolektīvā pie aktiera un režisora Roberta Ligera. Tas bija vēl pirms tam, kad viņš dibināja Rīgas Pantomīmu. Pagrabā bija mēģinājumi, augšā skatuve un ballītes. Kad vēl mācījos 11. klasē, startēju uz Dailes teātra studiju. Viss bija kopā – gan skolas beigšana, gan iestājeksāmeni. Tas bija vājprāts, bet izturēju!
Atceros – stāvēju baltā kleitā pie liela spoguļa un raudāju.
Mamma teica: «Ko tu tagad raudi? Priecājies!» Bet nu nervi laikam neturēja,» trako jaunības laiku atceras aktrise. «Tā es toreiz ņēmos, un man nekas nekaitēja. Dzīvoju, nemaz nejuzdama, ka eju uz darbu. Gāju kā uz izklaidi, un vai tad tā nav laime vienam cilvēkam?! Sūdzēties nevarēju – man bija lomas, esmu pārdzīvojusi sešus direktorus, un no teātra izmesta neesmu,» teic Ilze.
Jautrās Teātra dienas un pote kā Dalailamam
PDz ar aktrisi sarunājās tieši pirms Teātra dienas. «Šitie jaunie jau neko nezina, kā šajā dienā bija agrāk. Un bija pasakaini! Gājām pa ielām, reizēm bija tik auksts, ka ģērbāmies kažokos un devāmies uz Doma laukumu. Mēs uzstājāmies, bija arī basketbola mači, un kas tik viss vēl ne!
Tagad pasaulē ir katastrofa, un galvenais, ka tam neredz beigas… Tā ir traģēdija, kas patlaban notiek ar cilvēci.
Nupat dzirdēju, ka tie, kas izslimojuši, slimo jau pa otram lāgam. Potējas un atkal slimo, šausmīgi…» satraukta ir aktrise. Viņa regulāri seko līdzi visām ziņu pārraidēm, lai būtu lietas kursā par to, kas notiek Latvijā un pasaulē. «Ar ģimenes ārsta nosūtījumu pati tiku pie AstraZeneca potes, un maijā jāiet pēc otras. Man vienalga, kāda tā pote. Dzirdēju, ka pat Dalailama potējies ar to pašu, un vai tad es sliktāka par viņu?» optimismu nezaudē Ilze Vazdika.
