Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
8
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
1
-
Vasara nu ir galā
«Sporta zāle ir mana svētnīca, kurā, pārvarot spēju šķietamās robežas, dziedēju miesu un garu, izcīnu uzvaras pār iekšējiem dēmoniem, tādējādi neļaujot piezagties mūsdienās izplatītajām mentālās veselības kaitēm,» PDz atzīst Roberts Blass. Viņš pirms četriem gadiem, kad bija sasniegts 94 kg svars, nometa 30 kg, un kopš tā laika reportieris, trenējoties četras piecas reizes nedēļā sporta zālē, apzināti muskuļu masu audzē klāt. Gadiem ilgi viņš apmeklē vienu konkrētu sporta zāli, kas patlaban tiek rekonstruēta, tādēļ Blass devās uz citu zāli, kur ir citi trenažieri. «Tā bija ceturtdienas pievakare, pirms Jāņiem. Kārtējā kāju diena – mani mīļākie treniņi. Bet jaunā vidē un pie trenažiera, kura modelis man ir ne līdz galam iepazīts,» stāsta Roberts.
Viņa treniņš ar blīkšķi, krakšķi un skaļiem lamuvārdiem beidzās vingrinājuma pēdējā piegājienā. «Biju jau piecēlies no pēdējā pietupiena, atlika vien nofiksēt bloķējošo sviru un trausties ārā no trenažiera. Bet sviru nenorāvu līdz galam. To neapzinoties, atslābinājos… Un sakrautais smagums saspieda mani kā knisli.
220 kilogramu smagumu savāca manas labās kājas potīte.
Redzot, kā potīte izgriežas, uzreiz sapratu – šī vasara man ir galā,» atminas Roberts un filozofiski piebilst: «Vienmēr taču esmu šausminājies, cik gan tizli var būt jaunie censoņi, kas greizi izmanto trenažierus. Šajā reizē pats izpaudos visā savā tizluma krāšņumā!»
Ātros izsauc, izmantojot viltību
Viņš mēģinājis piecelties kājās, taču sapratis – uz labās kājas atbalstīties vairs nespēj. «Iebļāvos no sāpēm, lai gan tās nebija tik lielas. Tas vienkārši bija šoks, ka tas patiešām notiek ar mani,» teic Roberts, kas trenažieru zālē vienmēr piedomājis par savu drošību un vingrinājumus centies izpildīt tehniski pareizi. Redzot notikušo, apkārt saskrējis bariņš ar treniņa biedriem. «Viņi mani uz rokām aiznesa līdz drošākai vietai un izsauca neatliekamo medicīnisko palīdzību. Par to puišiem saku lielu paldies. Kā vēlāk uzzināju, izmantota arī maza viltība. Pirmajā reizē, zvanot ātrajiem, tika teikts, ka man pakaļ kāds atbrauks ne ātrāk kā pēc pusotras stundas. Kad viņi zvanījuši otrreiz, mazliet samānoties, ka man trūkst elpas. Ātrie ieradās momentā,» teic Roberts.
Jāņus pavada pie televizora
Reportieri nogādāja Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. «Šī bija mana pirmā pieredze gan ar nonākšanu slimnīcā, gan transportēšanu ātrās medicīniskās palīdzības auto. Līdz šim man patika uzsvērt – nekad neko neesmu lauzis. Pierunāju,» nosmej Blass. Par braucienu viņam ir tikai pozitīvas atmiņas.
«Man iedeva gan pretsāpju zāles, lai nejūtu Rīgas bedres, gan arī forši pajokoja, lai tīri cilvēcīgi uzmundrinātu,» – tā reportieris.
Slimnīcā atklājies, ka potīte ir lauzta. Uzreiz bija skaidrs, ka jāveic operācija un Jāņi diemžēl būs jāpavada stacionārā, nevarēs doties līgot pie sievas radiem Latgalē. Svētkos Roberts pa televizoru noskatījies visas klasiskās Jāņu laika latviešu filmas. «Iepazinos arī ar cilvēkiem no malu malām. Sveiciens gan Aigariņam no Rēzeknes, gan Mārtiņam no Kuldīgas. Sākumā palātā bijām divi, vēlāk jau četri. Jāņu dienā Uzņemšanas nodaļa jau bija pilna ar traumētiem līgotājiem. Latvieši laikam neprot svinēt,» secina Blass.
Slavē slimnīcas ēdienu
Īpašu pārsteigumu viņam sagādājušas slimnīcas piedāvātās maltītes. «Tur tik labi baro! Svētkos bija pat Jāņu siers. Gribu pateikt paldies sanitārei, kura Līgodienā bija aizskrējusi uz pļavu, salasījusi jāņuzāles un salikusi tās skaisti vāzē. Tas deva noskaņu,» teic Blass. Pagājušajā trešdienā ārsti beidzot atļāvuši doties mājās. «Turpmākās sešas nedēļas man jāpavada miera režīmā, pārvietojoties ar kruķiem. Tos sieva jau ir sagādājusi,» saka Roberts un atvainojas TV kolēģiem, kurus mazliet palicis zem sitiena, izkrītot no aprites atvaļinājuma laikā.
Par spīti traumai Roberts ir apņēmības pilns turpināt sportot. «Tagad sporta kluba abonementu esmu iesaldējis, bet pēc trim līdz pieciem mēnešiem es būšu atpakaļ,» uzsver Roberts.
