GRŪTNIECES DIENASGRĀMATA. 9.–12. nedēļa

Šaubu sēkla

Mana labākā draudzene ziņu par trešo bērniņu uztver vētraini: kāpēc?! Ko tu domā? Tev jau ir dēls un meita, ko tu vēl gribi? Kas notiks ar tavu veselību? Kas ar bērnu? Jums būs jāmeklē jauns dzīvoklis! Daudzbērnu ģimenēm ir lieli labklājības riski! Jūs bijāt tik foršs komplektiņš! Apsoli man, ka ceturto bērnu neapsverat. Un tādā garā. Lai arī daudzi no šiem jautājumiem šaudās arī manā galvā, es tomēr mazliet apvainojos.

Saprotu, ka draugi ir pieraduši teikt visu, ko domā, un pārsvarā tas ir labi, bet šajā reizē drausmīgākais, ka šāda reakcija iesēj šausmas arī manā galvā: tiešām, ko mēs darām?!

Vai maz vieglajā auto var ielikt trīs sēdeklīšus? Dzīvoklis ir pašaurs jau mums četriem, kas būs tālāk? Savas bažas izstāstu vīram, un viņš pieņem lēmumu – no šī brīža draudzene drīkst mani uzrunāt tikai ar pozitīvām, ar bērnu un saimnieciskiem jautājumiem nesaistītām tēmām. Tomēr, lai paši justos drošāk, nolemjam uzmest sarakstu, kas no lielajām lietām būs jāmaina vai jāiegādājas, mazulim ienākot ģimenē. (Darām to jau tagad, lai nepieciešamības gadījumā spētu atlikt pietiekami daudz naudas.) Secinām, ka no pirkumiem neko īpaši daudz nevajadzēs, – rati, vanna, visādas aitādas kabatas, segas, slings un tamlīdzīgas lietas, kas apēd naudu, mums jau ir. Tas priecē. Ne tik spīdoša ir situācija ar mājokli. Saprotam, ka esošais dzīvoklis nav ilgtermiņa variants. Saprotu arī to, ka esmu par to priecīga – ir laiks, kad dzīvē jāmainās daudz kam.

Spēcīgi, ritmiski, skaļi

Tuvojas nākamā vizīte pie ārsta, pirms tās kārtējo reizi nododu analīzes. Viss ir lieliski. Daktere nosūta uz sonogrāfiju, līdzi iedodot ģenētisko, patoloģisko lapu. Man pār kauliem pāriet skudriņas. Dakteri šo pārbaudi sauc par pirmā trimestra skrīningu. Ar vienu no lielajiem bērniem šī ģenētiski patoloģiskā analīze uzrādīja paaugstinātu risku vienā no rādītājiem, daktere pastāstīja gan par amniocentēzi, gan ultrasonogrāfisko pārbaudi, kas varētu izslēgt mūsu bažas. Abiem variantiem ir gan pluss, gan mīnuss: amniocentēze ir bīstama bērnam, toties veicama uzreiz un dod nekļūdīgu atbildi. Ultrasonogrāfiskā metode ir droša bērnam, bet, lai to veiktu, jāgaida, līdz mazulis būs paaudzies. Toreiz izvēlējāmies otro, bērnam drošo variantu, paredzot sevi divas nedēļas ilgām mokām, nepārtraukti domājot par sarkandzeltenzaļo briesmīgo analīžu atbilžu lapu. Es visu atceros kā šodien! Sameklējām draugu un paziņu ieteikto pašu labāko ģenētiķi Rīgā un darbadienas vidū ar vīru devāmies uz klīniku. Dakteris, vīrs labākajos gados ar biezām, sirmām ūsām, bija nopietns: «Bērni ir?» – «Ir, meitiņa,» es atbildēju, pavisam nobijusies. «Apsveicu, jums gaidāms puika. Pilnīgi vesels, savam vecumam labi attīstīts puika.» No klīnikas izgājām laimīgi, turot rokās kādas trīs A4 lapas ar ģenētiskā izmeklējuma atbildi, kas sastāvēja gandrīz tikai no ciparu rindām. Nekad savā dzīvē tik ļoti neesmu mīlējusi ciparu rindas kā tajā brīdī. Ciparus, kas vēstīja, ka mums būs puika. Nevis vienkārši kaut kāds puika, bet pilnīgi vesels un savam vecumam labi attīstīts! Šoreiz sonogrāfija norit mierīgi. Šajā kabinetā vienmēr ir pieklusināta gaisma, aizvilktas žalūzijas, vienīgā skaņa – datora dūkšana, ko pārtrauc brīdis, kad daktere ieslēdz skaļruņus, lai dzirdētu mazuļa sirdspukstus. Kad tas notiek, bērna sirsniņa parasti pieklaudzina visu telpu. Izliekos, ka esmu pilnīgi pozitīvi noskaņota, apgarota un laimīga, kaut īstenībā mana sirds dauzās kā negudra, – iepriekšējā reizē pagājušā gada rudenī, kad biju šajā pašā telpā uz šo pašu procedūru, ziņas bija ļoti, ļoti bēdīgas. Toreiz sava mazuļa sirdspukstus tā arī nesadzirdēju. Tie neatskanēja. Atceros tikai to, kā, krītot uz slimnīcas kušetes pārklāja, dārdēja manas asaras... Daktere ieslēdz skaļruni. Telpu pieklaudzina ritmiska skaņa. Mana bērniņa sirds. Tā dauzās spēcīgi, skaļi, droši. Manu asaru straumīte kļūst arvien lielāka – liekas, pašas sirds pārsprāgs. Slēdziens pēc sonogrāfijas – bērniņš vesels, atbilst savām nedēļām.

Citi lasa

Ievas Virtuve

Kūkas

Vārītais krēms kūkām – klasiskais un šokolādes

Aiva Kanepone

Kino

Juris Žagars: Milzīgā māja, ko gadiem esmu būvējis, palikusi tukša

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Sindijas ieteikums

Lai kāda būtu jūsu vai jums zināmu cilvēku iepriekšējā pieredze, bērniņu gaidot, centieties atcerēties, ka šī reize ir šī reize! Neļaujiet šaubām vai bailēm saindēt prātu! Katra grūtniecība ir kā ceļojums uz neiepazītu valsti – lai cik izplānots tas būtu, nevar un nevajag paredzēt pilnīgi visus priekus un uztraukumus. Vienkārši izdzīvojiet to.

Trīs fakti par 9.–12. grūtniecības nedēļu

• Mainās sievietes ķermenis – vēdera lejasdaļa kļūst tvirtāka, stingrāka, grūtāk vēderu ievilkt. Var mainīties arī krūtis – kļūst lielākas, krūšgali tumšāki, labāk redzams vēnu tīklojums.
• Sāk darboties bērniņa smadzenes, veidoties kāju un roku pirksti, plaušas, acis, ausis, augšlūpa un deguns. Viņš strauji aug un 12. nedēļā ir apmēram 7 centimetrus garš.
• Pirmajā skrīningā iegūtos datus (no ultrasonogrāfijas un analīzēm) apstrādā ar speciālu datorprogrammu, kurā nosaka, vai pastāv kādas ģenētiskas patoloģijas risks. Ja risks izrādās augsts, jāapmeklē ģenētiķis, kurš var noteikt papildu analīzes, arī amniocentēzi. Tā gan ir grūtnieces izvēle.

Materiāls publicēts žurnālā MANS MAZAIS 2018. gada janvārī