Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Savulaik terīne bija pats svarīgākais un visbagātīgāk dekorētais galda klājuma priekšmets gan svinībās un pieņemšanās, gan ikdienā. Vai nebūtu skaisti, ja kādu dienu terīne no jauna ieņemtu savu cieņpilno un likumīgo vietu uz mūsu galda?
Mazliet iz vēstures
Zupa vienmēr bijis ēdiens, ko pasniedza pirmo neatkarīgi no tā, sēdi pie ķēniņa vai zemnieka galda, tāpēc terīne bija goda trauks, kas atklāja ēdienreizi.
Terīnes uzvaras gājiens sākās laikā, kad tā sauktais Saules karalis Luijs XIV (1638–1715), absolūts Francijas modes noteicējs, diktēja ne tikai galminieku tērpšanās nosacījumus, bet arī viņu uzvedību, gaitu un galda kultūru. Tad terīne no praktiska servējamā trauka kļuva par greznāko formālo ēdienreižu piederumu. Ēdiena servēšanai izmantoja līdz pat sešām terīnēm, kur katrai no tām bija sava stingri noteikta vieta.
Terīņu rotājums raksturoja to saturu. Bija atsevišķas baltajām (mandeļu, zušu, sīpolu, rīsu, makaronu) zupām un brūnajām buljona zupām, kā arī terīnes jūras veltēm un dārzeņu sautējumiem.
Terīnes varēja būt dažādu formu, pat dzīvnieku un putnu veidolā: zaķi, zivis, vistas, gulbji, fazāni, arī ķirbji un artišoki. Pašas pirmās terīnes darināja no alvas un sudraba, tās varēja būt arī apzeltītas.
Terīnes bija ovālas, stāvēja uz četrām kājiņām, un to virsmu (ieskaitot vāku, paplāti un rokturus) rotātāja vai nu filigrāni augu motīvi, vai citas saimnieku priecējošas sadzīves ainas.
Zem terīnes parasti palika paplāti, kuru vēlākos gados cieši piestiprināja, taču tas traucēja terīni kārtīgi notīrīt un nopulēt, tāpēc no paplātes drīz vien atteicās. Vēlāk terīnes sāka darināt no fajansa un porcelāna. Visskaistākās terīnes, ar reljefu un krāšņiem ziedu, putnu un ainavu gleznojumiem, nāk no galvenajiem Eiropas porcelāna ražošanas centriem – Sevras (Francijā) un Meisenes (Vācijā) porcelāna manufaktūrām, kā arī Ķeizariskās porcelāna fabrikas Pēterburgā.
Gan zupām, gan sautējumiem
Arī raugoties no praktiskā viedokļa, terīne ir ceļama godā. Porcelāna trauks labi saglabā siltumu, kas ir īpaši svarīgi, ja galdu uzklāj pirms viesu ierašanās. Bet neatņemamā terīnes sastāvdaļa – vāks – palīdz uzturēt ēdienu siltu pat visu viesību laiku. Šā iemesla dēļ terīne ir vērtīgāka par, piemēram, bļodu, kurā ēdiens nav pasargāts no atdzišanas, bet drīzāk to veicina.
Mūsdienās terīni izmanto salīdzinoši reti, jo lielākoties ēdienu pasniedz gatavās porcijās, tomēr etiķete paredz, ka, klājot galdu vismaz sešām personām, tā noteikti jāizmanto.
Pierasts, ka terīni asociē ar zupām, taču tas nav vienīgais ēdiens, ko tajā var pasniegt. Viss, kas karsts un gatavs pasniegšanai, liekams šajā universālajā traukā un ceļams galdā.
Parasti zupas terīnei ir 3–4 litru tilpums, un tā labi piemērota aptuveni sešu cilvēku apkalpošanai. Taču pieejamas arī mazāka tilpuma terīnītes, kas paredzētas, piemēram, dārzeņu sautējuma pasniegšanai. To forma ir zemāka, plakanāka un tilpums mazāks – līdz 2,8 litriem.
Tā kā terīnei mūsdienās ir vairāk dekoratīva nozīme, tās izvēle atkarīga no pircēja gaumes un stila priekšstatiem – tā var būt lakoniska, bez rotājumiem, bet varbūt tieši otrādi – ļoti grezna. Zupas un sautējumu terīnes var pieskaņot trauku servīzei vai izvēlēties kā īpaši greznu aksesuāru, kas atšķiras no kopējā galda klājuma.
Terīne Latvijā
Latvijā plašāk zināmas ir Jakoba Jesena un Kuzņecova porcelāna fabrikās ražotās terīnes, kas varbūt kādam vēl saglabājušās ģimenes mantojumā. Redzētas arī īpašām servīzēm domātās terīnes, kuras apgleznotas pēc mākslinieka Viļa Vasariņa metiem 20. gadsimta 30. gados. Senās servīzes tagad ieguvušas īpašu statusu un kļuvušas par iekārojamiem kolekcionēšanas priekšmetiem, kas par lielu naudu tiek pārdotas izsolēs.
Taču ne visas terīnes novērtētas ar lielām naudas summām, un, paklejojot pa antikvariātiem vai senu mantu bodēm (Skandināvs, Retro bode, Otrā elpa, Latgalīte), iespējams atrast īstas pērles, kas maksā nepieklājīgi lēti – līdz pieciem eiro.
Ja arī tev mājās saglabājusies no vecmammas mantotā vai kādos svētkos dāvāta, bet neizmantota terīne, kāpēc to neizcelt dienas gaismā ģimenes svētkos, radot pārsteigumu un īpašu kopā sanākšanas sajūtu saviem mājiniekiem?!
Viņas izvēlas terīnes!
Regīna Devīte, aktrise:
«Man ļoti patīk terīnes, jo man tās ir aizgājušo un mierīgo laiku simbols. Mana vecmāmiņa bija izsūtīta uz Sibīriju, un no bijušās godības viņai bija palikuši daži trauki – kristāla paliktņi, uz kuriem uzlikt galda piederumus, lai tie nestāvētu uz galdauta, un, protams, terīnes.
Vecmāmiņas māja nodega, un viss aizgāja zudībā, bet gadus vēlāk man radās nostalģija par pagājušajiem laikiem.
Neesmu skaitījusi, bet man varētu būt aptuveni desmit terīnes. Jāatzīstas godīgi, tās visas nemaz neesmu izmantojusi, jo vēlme pēc skaisti uzklāta galda, pie kura sēžas visa ģimene, ir reti piepildāma.
Terīnes visbiežāk izmantoju vasarā lauku mājās. Tur ir liels galds, pie kura tad nu sēžas visi, kas ikdienas gaitās izklīduši. Manuprāt, mēs sevi mazliet aplaupām, svētkos liedzot svinīgu ģērbšanos un galda klāšanu, jo bieži vien tam fiziski nepietiek laika.
Es terīnes meklēju trauku veikalos. Ja ir vēlme, tur nereti iespējams nopirkt arī saskaņotu trauku komplektu. Ja gribas ko antīku, jāmeklē antikvariātos un lietoto preču veikalos.»
Diāna Auzāne, brīvmāksliniece:
«Savu pirmo terīni mantoju no vecmammas, bet tolaik man par to nebija nekādas intereses, tāpēc ieliku plauktā – lai stāv piemiņai. Kad vēlāk internetā nejauši ieraudzīju pārdošanā citu, šis trauks man beidzot iepatikās. Apdomāju terīnes funkcijas, pielietojumu un sapratu, ka gribu to. Pēc tam ieraudzīju vēl vienu, tad vēl, un pamazām
kopā sešas esmu salasījusi.
Izvēlos tikai Rīgas porcelāna fabrikas terīnes, jo diemžēl cilvēki nenovērtē, ka rūpnīcas vairs nav un nebūs, un tās ražojums agri vai vēlu kļūst par antikvāru priekšmetu. Taču pirms iegādes strikti izvērtēju, vai šī terīne man ir vajadzīga un vai patīk tik ļoti, lai to nopirktu.
Divas no sešām terīnēm lietoju ikdienā, pārējās uzskatu par antikvārām un nelietoju, jo žēl. Tagad cenšos pie terīnēm atrast pieskaņotus traukus un galda piederumus.
Man patīk, ka terīnei ir vāks un tā nav vienkārša bļoda, tāpēc izmantot var dažādi. Piemēram, kad izvāru zupu, no katla pārleju to terīnē un, ja nav apēsta, glabāju ledusskapī. Atbrīvojas kastrolis, turklāt ēdienu nav labi turēt metāla traukā.
Kad pagatavoju salātus, ir labi ielikt traukā ar vāku, lai neapkalst. Ļoti iecienīta terīne ir aukstās zupas laikā – vasarā. Esmu dzirdējusi, ka cilvēki terīnēs mēdz taisīt boli, likt pīrāgus un pat šašliku, jo iesmu gali labi iegulst kausam paredzētajā vāka caurumā.
Terīnes meklēju lietoto preču veikalā Otrā elpa, arī internetveikalā Retro bode reizēm parādās labi varianti un portālā ss.lv. Patīk arī Spīķeru krāmu tirgus. Centrāltirgū, pie zivju paviljona, ir neliels stūrītis, kur cilvēki tirgo savas vecās lietas. Reizi nedēļā aplūkoju visu šo vietu piedāvājumu. Man patīk pārsteiguma moments – ko atradīšu?
Cenas ir dažādas. Man ir terīne, ko iegādājos par diviem eiro, un cita, ko – par 15 eiro. Vidējā cena ir apmēram setiņi eiro, bet gadās, protams, arī par 30 un 50.»
Interesanti fakti
- Lielāko daļu 17. gadsimta franču sudraba terīņu sakausēja, lai nodrošinātu munīciju Luija XIV pēdējiem kara gadiem, un tagad sudraba terīnes var aplūkot tikai gleznās.
- Ir versija, ka terīnes nosaukums radies par godu Francijas kara varonim Maršalam Terīnam vai saistībā ar senvārdu terrine, kas aizgūts no franču valodas apzīmējuma «lielam, apaļam māla traukam».
