Mājiņa kā bišu šūniņa, lai dzīvotu tuvāk dabai

Kas tad radījis skaisto bišu šūnu?

Pirms stāstīt par mājiņu, pāris vārdos jāiepazīstina ar pašu Enriko. Viņš ir ļoti daudzpusīgs jauns cilvēks, kas aizraujas ar visu ko. Šķiet, vispamanāmākais no projektiem, kuros Enriko iesaistījies, ir 1836. 1836 kilometri ir Latvijas robežas garums, un projekta ideja – simtgades gadā ne tikai pa robežu apiet Latvijai apkārt, bet arī iezīmēt ceļu gar robežu, iedvesmojoties no Svētā Jēkaba ceļa Spānijā. Un arī ceļinieku pases šim ceļam būtu – līdzīgi kā Jēkaba ceļā. Enriko muzicē, un nesen pat izdevis savu dziesmu albumu Ir tādi cilvēki.

Kopā ar draugiem gribējis ražot arī apaļas mājas. Taču tas bija tehniski ļoti sarežģīti un dārgi, tāpēc no apaļo māju idejas atteikušies.

Taču apaļo māju projektam arī ir sava nozīme stāstā. Tieši no tā radās pirmā sadarbība ar Kalna svētību kopienas garīgo tēvu Andreju Mediņu. Svēto apustuļu kapelai, ko cēla Bruknā pēc Armēnijas Karsas katedrāles parauga, vajadzēja apaļu kupolu, un to arī uzcēla. Līdzās Bruknas muižai slejas arī Enriko un draugu ražotā apaļā telts. Tādas viņi gan pārdod, gan iznomā – lielākas un mazākas, noderīgas kāzām, koncertiem un citiem pasākumiem zem klajas debess.

Citi lasa

Ievas Virtuve

Kūkas

Vārītais krēms kūkām – klasiskais un šokolādes

Ziņu aģentūra LETA

Dailes teātris

Kādu algu saņems Dailes teātra valdes locekļi? Daudzi būs pārsteigti

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Telts karkasu veido dažādi metāla trijstūri, un, uz tiem raugoties, Enriko iešāvusies prātā doma: seši vienādmalu trijstūri taču veido regulāru sešstūri. Ja to noliktu uz zemes, celtu uz augšu sienas un virsū uzliktu plakanu jumtu, sanāktu lieliska māja – kā bišu šūna! Tādā viņš gribētu dzīvot!

Iepazīšanās ar Annu

Kad Enriko jau sapņoja par šūnu māju, viņš iepazinās ar Annu. Tālāk jau stāsta Anna: «Īsti nezināju, ko darīt pēc skolas (Anna mācās rozentāļos pēdējā kursā. – G. Š.), vasara bija brīva, un draudzene no Ģertrūdes baznīcas man piedāvāja spēlēt bērniem nometnē šeit, Bruknā. («Anna ir brīnišķīga ģitāriste,» piebilst Enriko.) Es ļoti spontāni piekritu. Jūlija sākumā atbraucām šurp.

12. jūlija vakarā, manā dzimšanas dienā, muižas lielajā  zālē salikām svecītes un muzicējām.

Bērnus jau sūtīja gulēt, kad zālē ieslīdēja cilvēks zilā kreklā un dzeltenos šortos. Apsēdās un arī uzspēlēja vienu dziesmu.

Atceros, tā bija Mazā bilžu rāmītī. Tad gan visiem bija jāiet gulēt. Mēs arī bijām noguruši, bet gulēt īsti negribējās. Enriko pienāca un jautāja, vai negribu aiziet uz baznīcu vai kur citur paspēlēt un parunāties. Baznīcā norunājām līdz diviem vai trijiem rītā, uzspēlējām un gājām gulēt. Katrs savā gultā. Nākamajā rītā Enriko atnāca ar svētceļnieku pasīti un pasniedza man to kā lielu dāvanu. Bet es pat nesapratu, kas tas ir.

Drīz vien bija pirmais gājiens no Staiceles līdz Mazsalacai. To mēs vēl negājām, rociņās turēdamies. Bet tajā Enriko man uzdāvināja akmens sirsniņu, un sākās mūsu tradīcija – katrā gājienā meklēt akmens sirsniņas.» Turpina Enriko: «Tagad no mana skatupunkta. Man piezvanīja mācītājs Krists Kalniņš – vajagot telpu, kur nometnē muzicēt gadījumā, ja līst lietus. Vai es varētu mazo kupolu atvest? Jā, varu. Uzbūvēju telti, jau ir tumšs, bet aizeju uz lielo zāli, kur jaunieši muzicē. Piesēžu, no sākuma klausos, pēc tam pieeju tuvāk.

Ieraugu Annu un saprotu, ka vajag kaut ko nospēlēt. Nospēlēju. Pulksten divpadsmitos ierodamies baznīcā. Kristus mums pa vidu, un mēs abi visādus dzīves stāstus viens otram stāstām. Dziesmiņas uzdziedam. Tad bija skaidrs, ka tur kaut kam ir jābūt, es tak jūtu. Pēc tam viss turpinājās ļoti skaisti – gan gājieni, gan pati Brukna, gan mani stāsti par sapņu mājiņu. Viņa taču varēja teikt arī: «Kam mums laukos mazu sešstūri, izbeidz, dzīvosim pilsētā, normālā dzīvoklī!» Bet viņa akceptēja ideju par dzīvi pie dabas un dzīvi sešstūru mājā. Bildinājumu izteicu ļoti drīz un Anna atbildēja: «Protams!»  Pēc gada sapratām, ka jāsper solis tālāk, 14. jūlijā šeit pat Bruknā salaulājāmies, un, lūk, kāzu mēneša jubilejā ēdam Annas cepto kūku.»

Apprecoties viņi abi ieguva jaunu – Enriko vectēva – uzvārdu. Tā sanācis, ka Enriko lielākoties audzis vectēva mājas, un bija šim solim – pieņemt vectēva uzvārdu – briedis jau kādu laiku.

Mīlestība un māja – reizē

Mīlestības un šūnas mājiņas celtniecības stāsti risinājās līdztekus. Sākumā Enriko domāja, ka namiņu varētu uzcelt. Taču draugs ieteica, ka varbūt vajadzētu aprunāties ar uzņēmumu, kas jau nodarbojas ar guļbūvju māju ražošanu. Tā Enriko satika Dores – uzņēmumu ar bišu stropa vārdu.

Un tas izgatavoja mājiņu ar četrus metrus garām sienām. Tā ir trīsdesmit sešus kvadrātmetrus liela, pat būvatļauja tādai nav vajadzīga, tikai pirmā līmeņa saskaņojums, kas ir daudz vienkāršāk iegūstams. Mājiņas pamatsastāvdaļas saražo rūpnīcā. Sienu paneļi ir jau gatavi: ar 20 centimetru siltinājuma kārtu, visas detaļas numurētas, iesaiņotas, tiek atvestas ar fūri, atliek māju tikai salikt – kā lielu lego.  Pirms māja tika atvesta, jau bija iebetonēti pamata punkti, un pirmais, ko dara, – uz tiem saliek perimetru, mājas pamatus. Nākamais darbs – pie pamata rāmja liek balstus un pie tiem ar ceļamkrānu saliek sienas. Sāk ar vienu, tad tālāk pa perimetru – atkal balsts, atkal siena.

Salikt māju trijās dienās iespējams tāpēc, ka visas sastāvdaļas ir izgatavotas perfekti. Pēc tam saliek vidējos, nesošos, balstus un griestu sijas. Pirmajā dienā jau var celt vainagu spāru svētkiem. Tad pārsedz griestus un grīdu un piepilda ar ekovati. Griesti reizē ir arī jumts ar divu grādu slīpumu uz malām. Protams, nav arī gluži tik vienkārši kā lipināt kopā bērnu spēļu klucīšus. Jo tā tomēr ir māja, kur jārūpējas gan par siltumu, gan hidroizolāciju un vēl daudzām lietām. Tomēr Enriko rezumē:

«Īsumā varu teikt, ka mājiņas būvēšana bija ar lielu prieka piesitienu. Labākais visā tajā ir fakts, ka pat cilvēks, kas neko tādu iepriekš nav darījis, ja vien ir vēlme, to var paveikt.

Protams, var nolīgt meistarus, kas visu izdarīs. Bet var arī uzaicināt vienu konsultantu un palīgu ar pieredzi būvlietās – man ir tāds draugs – un daudz ko izdarīt pašu spēkiem.» Jumta segums ir ruberoīds. Jumts kalpo arī kā terase otrajā stāvā, no kuras palūkoties uz plašāku apkārtni. Dienā, kad pie Enriko un Annas ciemojamies, uz tās vēl uzkāpt nevar. Taču drīz arī šī lieta tiks nokārtota, ārpusē ierīkojot kāpnes. Pagaidām arī uz sirsniņmāju jāskrien laukā, bet top arī vannasistaba namiņa iekšpusē. Plānā šī telpa ir otrā lielākā – augšējā labajā stūrī. Šūnas augšējā spicumā – skapja telpa. Pirmo pārbaudi ar aukstumu namiņš izturējis jau pagājušajā ziemā, un Enriko saka, jo Jotul krāsniņa to spēj piesildīt līdz plus 20 grādiem arī tad, kad ārā mīnus 20. Ļoti ekonomiska, vienai reizei pietiek ar trim četrām briketēm, nedēļai – ar maisiņu.

Šobrīd daži brikešu maisi glabājas skapja telpā. Bet malkai varētu atvēlēt arī vietu zem terases, kas pagaidām ir brīva, tikai nebēdnieces kazas tur dažkārt salien. No iekšpuses un ārpuses māja apšūta ar dēļiem, un tie apstrādāti ar Iecavā ražotu beici uz eļļas bāzes. Toņu nosaukumi ir skaisti – terasei Alnis, fasādei Bumbieris un iekšpusei Jasmīns. «Viņi tur spēlējas ar nosaukumiem,» smej Enriko. Lai gan šī nav viņu vienīgā dzīvesvieta, diviem jauniem un mīlestības pārņemtiem cilvēkiem, kādi ir Enriko un Anna, ar to pagaidām varētu pietikt arī pastāvīgai dzīvošanai.

Optimists Enriko saka, ka tad, ja viņiem pievienotos vēl kāds – mazāks – cilvēks un ģimene paplašinātos, cieši līdzās mājiņai varētu novietot vēl otru tādu pašu. Vai pat divas. Šūnas citu pie citas varētu izmantot kā mājas moduļus un telpu iekšējo plānojumu mainīt. Tiesa gan, tad jau kvadrātmetru skaits būtu tāds, ka vajadzētu būvatļauju.  Drīzāk gan varētu teikt, ka bišu šūna būtu lieliska – izskatīga un ne astronomiski dārga – brīvdienu māja.

Nākotnes sapņi

Enriko uzskata, ka viņam ir pasakaini paveicies. Viens sapnis ir piepildījies. Par pleca pielikšanu sapņa realizācijā viņš īpaši vēlas pateikties diviem cilvēkiem, kas palīdzējuši, atbalstījuši un iedvesmojuši. Priesterim Andrejam Mediņam un uzņēmējam Gintam Dandzbergam. Zeme, uz kuras namiņš uzcelts, pieder Bruknas Kalna svētību kopienai. Tā ir skaista vieta. Vienā pusē bērzu birztaliņa, otrā – skats uz Bruknas muižu un baznīcu.

Līdzās izrakts dīķis, kur viņi abi ar Annu kopš aprīļa ik dienu peldējušies, un dīķa vidū – mīlestības saliņa. Anna ir māksliniece, Jaņa Rozentāla mākslas skolas pēdējā kursa studente. Kailās muguras viņas gleznā, ko, ja rūpīgi ieskatīsies, ieraudzīsi šai pašā lappusē, ir viņu abu, kailo peldētāju, Annas un Enriko. Lai gan vieta, protams, ir kā radīta divvientulībai un romantikai, viņi sapņo tālāk. Ka te varētu slieties vēl kāda bišu šūna un pulcēties citi līdzīgi domājoši cilvēki. «Nepaturēt šo vietu sev, neuzcelt sev apkārt žodziņu – tā ir mūsu galvenā filozofija,» uzsver Enriko. «Mūsdienās internets sniedz tik plašas iespējas, principā var strādāt kaut Austrālijā vai Antarktīdā. Īsumā – var strādāt no jebkurienes, un es gribētu savus darbus darīt pie dabas. Mums nevajag būt Rīgā. Taču – ja vajag Rīgu, tā tepat ir, stundas brauciena attālumā. Mēs arī saprotam, ka dzīvot pie dabas un visu pirkt veikalā nav forši. Tāpēc pat nopirkām siltumnīcu, taču 1836 dēļ tā šogad palika neizsaiņota. Bet nākamgad – noteikti.»

Bet par to žodziņu tomēr derētu padomāt – kad tiks uzceltas kāpnes uz jumta terasi, ja nebūs žodziņa, kazas pa tām kāps uz jumta terasi… Un, ak, ko kazu asie nadziņi spēj nodarīt ruberoīda segumam…