Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza Zinātniskās darbības vadītāja Rebeka Šķērstiņa stāsta, ka Latvijā sastopamas trīs čūskas – zalktis, odze un gludenā čūska: «Mums ir tikai viena indīgā čūska – odze, bet, protams, tikt sakostam nav jauki ne no viena dzīvnieka, arī tad, ja tas nav indīgs, tāpēc jāievēro piesardzība. Dažreiz arī čūskas ir grūti atšķirt, jo odzei ne vienmēr uz muguras ir izteiktais zigzags, pēc kā parasti viņu pazīst. Dažreiz odze var būt pilnīgi melna un to viegli sajaukt ar zalkti, kam raksturīgas dzeltenās austiņas. Trešā ir gludenā čūska, bet tā sastopama reti. Uzskata pat, ka šīs čūskas ir uz izmiršanas robežas. Viņām vajag īpaši siltu vietu, tāpēc šīs čūskas pārsvarā sastopamas tikai ap Slīteri, sausajos priežu mežos. Gludenās čūskas ir brūnganas ar punktiņiem, un šie punktiņi reizēm atgādina odzes zigzagu, kas arī var radīt pārpratumus. Gludenā čūska ir īpaša, jo ēd ķirzakas un citas čūskas, nedaudz arī visu pārējo kā citas viņas radinieces. Un tā ir mūsu vienīgā žņaudzējčūska! Protams, tas izklausās biedējoši, bet viņa var tikai iekost, līdzīgi kā zalktis, un neko vairāk. Aptīties ap kāju kā pitons teorētiski arī viņa var, bet viņai nav iemesla to darīt – gludenajai čūskai šī spēja ir tāpēc, lai aptītos ķirzakai un citai čūskai, un tas arī viss. Vēl reizēm cilvēki sabīstas, ieraugot glodeni un padomājot, ka tā ir čūska, bet glodene ir ķirzaka, kurai nav kāju un kura ir pilnīgi nekaitīga.»
Ja čūska ieklīst sētā
Visbiežāk mājās iemaldās zalkši, un tas notiek tāpēc, ka viņiem patīk dēt olas komposta kaudzēs, kur ir silti – viņi paši olas nesilda, bet to pūstot dara komposts. Zalkšus mājai pievilina arī mazie grauzēji, un tad viņi nāk ēst peles, kas īstenībā ir labi, ja mājas saimnieki vēlas samazināt grauzēju skaitu. Tāpat zalkšiem patīk, ja mājai apkārt ir mauriņš, dēļu terase, kāpnes, kas saulē uzsilst un uz kā tām patīk sildīties.
«Odzes mājā nāk retāk, bet arī viņām patīk siltās vietas, piemēram, tām tīk sildīties pie akmens sienas. Zināmā mērā cilvēks pats rada čūskām labvēlīgus apstākļus, ja viņu mājas teritorijā ir veci mūri, akmeņu krāvumi, jo tās ir fantastiskas vietas čūskām. Taču visam ir sava vieta, un arī zalktis pagalmā var nebūt nekāda liela brēka, ja vien nav mājdzīvnieka – kaķa vai suņa, kas var zalktim nodarīt pāri vai otrādi. Līdz ar to, ja mājā ir šādas vietas, jārēķinās, ka tās var patikt arī čūskām. Savukārt, ja čūskas visu laiku traucē un viņām teritorijā nav, ko ēst, tad viņu tur nebūs, jo arī mēs neejam tur, kur ir neērti un nav, ko ēst. Istabā zalkši ielien ļoti reti, bet mums ir bijis zvans par šādu gadījumu, tā ka tas nav neiespējami, īpaši, ja māja ir ļoti zema,» skaidro speciāliste.
Kā rīkoties?
- Ja tādu kaimiņu kā čūska negribas un cilvēks nav gatavs ar viņu sadzīvot, vispirms jāgādā, lai pats justos droši un nebūtu lielu baiļu un panikas. Kājās velk gumijas vai jebkādus garos zābakus, lai čūska nevar iekost kājā, ja tomēr pieiet ļoti tuvu un gribas viņu pārvietot. Vajadzētu uzvilkt džemperi ar garām piedurknēm un kādus biezākus cimdus, piemēram, biezos darba cimdus.
- Drošākais ir paņemt caurspīdīgu spaini vai kasti, kas ir mājās, uzlikt to virsū čūskai un tad ar vāku vai kādu plakanu virsmu dabūt viņu kastē vai spainī (čūsku lielākā spainī vai kastē var ieslaucīt arī ar slotu vai birsti). Caurspīdīgā labāk tāpēc, ka tā var redzēt, ko čūska dara, kā kustas, un tad viņu pārvietot uz citu vietu. Būs jāiet diezgan tālu, lai čūska neatgrieztos, – čūskai nav labas virziena izjūtas, tāpēc 20–30 minūšu gājiens būs pilnīgi pietiekams, lai viņa meklētu jaunu apmešanās vietu. Reizēm čūskas paņemšanai iesaka metodi ar kociņu, kas pietur viņas galvu, un ņem aiz astes, bet to darīt ir jāmāk, jo šādi ir diezgan viegli nodarīt pāri čūskai vai sev un viņa viegli var izslīdēt. Tāpēc labāka un drošāka ir kastes vai spaiņa metode.
- Ja cilvēkam ir ļoti bail un viņš izlemj nedarīt neko ar domu, ka čūska varbūt pati aizies projām, var nogaidīt un samierināties ar jauno kaimiņu – čūska tur būs tik ilgi, cik ilgi viņai būs labi. Var gadīties, ka viņa tikai ceļo cauri mājai un nākamajā dienā čūskas vairs nebūs. Ja tur nebūs ne ēdiena, ne tīkamas vietas, kur paslēpties, ir liela iespēja, ka viņa vienkārši dosies tālāk. Taču cilvēkiem parasti ir tendence čūsku meklēt, ja reiz viņa sētā ir redzēta un viņi zina, ka tā tur bija, un tas var iedzīt lielākās bailēs. Tā ka jāvērtē, kā pašam ir komfortabli. Turklāt čūska jau ne tikai sildās saulē, bet var arī nolīst dziļāk, savā drošajā vietā, un tad viņu atrod, piemēram, krāmējot akmeņus vai malku. Tāpat vien sētas vidū čūsku redzēs reti, varbūt tikai tad, kad viņa jau slīd projām. Un, ja tā, tad var paļauties uz to, ka viņa vai nu aizies pati, vai stārķis palīdzēs. Savukārt vasaras beigās vai rudenī čūskas meklē ziemošanas vietu, tāpēc pastāv iespēja, ka viņas pārvietojas diezgan aktīvi.
- Ejot ogot un sēņot, mežā var paņemt garāku zaru un pārbaudīt biezokņus, vai, kad liecas pie melleņu ceriem, tos pabakstīt ar zaru. Jo čūska noteikti pakustēsies pretī un viņu uzreiz varēs pamanīt. Bet galvenais, ejot mežā, ir piemērots apģērbs un kājās gari zābaki, kas pasargās ne tikai no čūskām, bet arī ērcēm.
Ņem vērā! Ja sētā ieklīdusi čūska, zvanīt zooloģiskajam dārzam vai glābējiem nav tā labākā doma, ja vien pēkšņi tā nav kāda eksotiska čūska, kad ir tiešām augsta bīstamība. Parasti ar šo situāciju galā jātiek pašam.
Kož tikai aizstāvoties
Lai arī cik lielas bailes un satraukums cilvēkam var būt, ieraugot čūsku, jāsaprot, ka tā pati virsū nemetīsies, – čūska kož tikai tad, ja jūtas apdraudēta. «Ja zalkti ņem rokās vai baida, viņš vispirms palaiž sliktu smaku – aizsargājoties viņš var apkakāties. Dažreiz viņš tēlo, ka lec virsū un kož, bet viņš to dara ar aizvērtu muti. Jo arī čūska paļaujas uz to, ka visiem ir bail no čūskām. Bet tie, kam nav bail, tie nāk viņu ēst. Līdz ar to, ja nav ne nagu, ne kāju, jāaizsargājas ar to, kas ir. Taču čūska vienmēr mēģina nekost, jo labi zina – ja viņa nolauzīs zobu, tas būs diezgan slikti. Nevienai čūskai nav pašmērķis skriet pakaļ cilvēkam un kost. Ja cilvēks atkāpjas, čūska nekad neseko. Košana ir pēdējā lieta, ko viņa var izdarīt, lai aizsargātos, un viņa to dara tikai tad, kad jūtas apdraudēta, piemēram, ja cilvēks viņai uzkāpj virsū. Latvijas čūskas cilvēku galīgi neuzskata par kaut ko ēdamu, un arī odzes pašas neuzbrūk, bet iekož tikai tad, kad aizstāvas. Raugoties no čūskas perspektīvas, mēs esam milzīgi, ar smagiem soļiem stampājam pāri, līdz ar to čūskai nav izredžu uzvarēt, un viņa var tikai pabiedēt to, kas nāk virsū,» skaidro Rebeka Šķērstiņa.
Ja nu tomēr čūska iekož, sevišķi zalktis, sajūta būs līdzīga bites dzēlienam. Lai gan visbiežāk cilvēka organisma reakcija ir minimāla, tā ir individuāla un var būt dažādi, īpaši, ja cilvēkam ir alerģija, piemēram, no kukaiņiem. Ja simtprocentīgi nav pārliecības, kāda čūska iekodusi, drošāk ir pieņemt, ka iekodusi odze, un sazināties ar mediķiem, kas ieteiks labāko rīcību un pastāstīs, kā novērot ķermeņa reakciju uz kodumu. Rebeka Šķērstiņa zina teikt, ka no zalkša koduma nopietnai reakcijai nevajadzētu būt, bet neatkarīgi no tā, kas iekodis, brūci vajadzētu dezinficēt, notīrīt un novērot. Odze ir indīga, bet iekožot arī lielā daļā gadījumu tā nebūs inde, taču uz to nevar paļauties – labāk domāt sliktāko, tajā pašā laikā cenšoties saglabāt mieru un piezvanot mediķiem, kas ieteiks labāko rīcību.
Kad satiekas čūska un mājas mīlulis
Kāda būs suņa vai kaķa reakcija, sastopot čūsku, atkarīgs no tā, cik medīgs viņš ir. Savvaļas kaķiem čūskas ir viens no populārākajiem barības avotiem, un arī mājas kaķi, tāpat kā suņi, bieži vien čūskas nokož vai vismaz spēlējas ar tām. Taču jāatceras, ka mājas mīlulis cīnās ar mūsu valsts dabisko dzīvnieku, kuram šeit ir jābūt, tāpēc abām pusēm būs drošāk, ja šī cīņa nenotiks un čūska varēs doties savu ceļu, bet mājas mīlulim nebūs piepampusi seja.
Sadzīvot un cienīt
Mēdz teikt, ka īstam vīrietim savā dzīvē ir jāiestāda koks, jāuzbūvē māja, jānosit čūska un jāizaudzina dēls. Taču, kā uzsver zooloģiskā dārza pārstāve, nosist čūsku ir ļoti nepareiza rīcība un šis teiciens ir metafora, ne norāde, ka tas tiešām jāizdara.
«Čūskas ir dabiska mūsu dabas daļa, tāpat kā sliekas, vardes un sikspārņi, kas mums reizēm arī šķiet neglīti, un arī viņiem ir tiesības būt un dzīvot. Viņi ir mūsu kaimiņi, kas daudz ko savā veidā uztur kārtībā. Ja odze apēd peli, tas lauku mājas saimniekiem var būt liels prieks, jo čūska palīdz kontrolēt grauzēju skaitu. Cilvēki bieži baidās no čūskām, bet baidās no tā, ko nepazīst, un būt līdzās rāpuļiem mums nav pierasts. Bet reāla iemesla milzīgām bailēm no čūskām nav, lai gan piesardzība jāievēro. Mums jāmācās visiem kopā sadzīvot un nebaidīties. Parasti, ieraugot čūsku, cilvēks ļoti nobīstas un uztraucas, un tad rodas dažādas neloģiskas un ātras darbības. Lai gan vajadzētu mierīgi ieelpot un izelpot, un izdomāt, kā rīkoties, lai nenodarītu pāri ne sev, ne čūskai. Jo cilvēks būs zinošāks un informētāks, jo mierīgāka būs sastapšanās,» uzsver Rebeka Šķērstiņa.
