Rīga +11°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sākšu ar to, ka pēc izglītības un arī nekādi citādi neesmu saistīta ar dārzu – iepriekš nekad mūžā nebiju ar to nodarbojusies, ja neskaita, ka mums ir lauki Latgalē, Aglonā, no kurienes nāku un kur visai bieži ar vīru dodamies brīvdienās. Ikdienā esmu atbildīga par bilancēm un rēķiniem vīram piederošajā veikalā, strādāju ar galvu. Pirms aptuveni piecpadsmit gadiem tajā pašā mājā, kur atrodas vīra uzņēmums, iegādājāmies dzīvokli, un tas sakrita ar laiku, kad mūsu meita visai ātri apprecējās un pameta ģimenes ligzdiņu. Man parādījās vairāk laika, ko veltīt sev, un pievilcīga šķita doma, vasarā atnākot mājās no darba, nevis sēdēt uz dīvāna un skatīties televizoru, bet darīt kaut ko fiziski aktīvu un būt tuvāk dabai. Tā radās ideja izveidot dārziņu ēkas iekšpagalmā…
Trīsstūra saliņa
Mūsu pagalms ir noslēgts no visām pusēm, un mana iekoptā dārza daļa veido trīsstūri, kas citādi iepriekš nebija izmantojams, arī automašīnu novietnei šādas formas zemesgabals nederēja. Patiesību sakot, kad pirmoreiz iedūru šajā zemē lāpstu, apkārt pletās nātres. Pavisam senos laikos šeit bijis zirgu stallis, no tā saglabājusies ķieģeļu siena. Vēl vienu sienu veido vecā šķūņa daļa, kas tagad noaugusi ar mežvīniem, ko kāds bija iestādījis jau pirms manis. Atbildes, kāpēc tieši rozes, man nav… Vienkārši sāku stādīt vienā maliņā, gar ķieģeļu sienu, tad pamazām raku arvien tālāk un tālāk…
Citi lasa
Rozes un citi kaimiņi
Stādu ziņā neesmu pārāk izvēlīga, rozes esmu pirkusi visur – pat Maksimā, bieži vien arī centrāltirgū. Tagad, kad gadu gaitā sastādīts jau raibu raibais klāsts, vairāk izvērtēju, kā manā dārziņā vēl nav, kādas krāsas trūkst. Beidzamajā laikā visbiežāk stādus iegādājos stādaudzētavā Rožlejas, kas atrodas pa ceļam no mūsu laukiem, – tur ir kvalitatīvi stādi un plaša izvēle. Taču, ja man jautātu, kā sauc katru dārzā redzamo rozi, – tik smalki gan pastāstīt nevarētu, jo rožu grāmatvedības man nav. Vien nojaušu, ka to varētu būt ap 200. Ļauju dārzam dzīvot savu dzīvi. Un jāteic, ka tas diezgan labi arī izdodas – tā kā dārzs ir sienu un dzīvojamo māju ieskauts, tam nenodara skādi laikapstākļu untumi. Retu reizi kāda roze ir nosalusi, taču pārāk par to nebēdājos – pavasarī vienkārši iestādu vietā citu. Reti arī nācies rozes pārstādīt – vien tad, ja nezināšanas dēļ klājeniski augošu rozi esmu iestādījusi fonā kādai augstākai kaimiņienei.
Nu jau rožu stādījumi papildināti ar lavandām – tās man ļoti patīk! –, vasarās iestādu kādu vasaras puķi, ir arī īrisi. Reizēm kaimiņi iedod kaut ko, kas pašiem vairs nav vajadzīgs, un tad atrodu vietu arī tam. Dārzā aug arī reiz kaimiņu iedota eglīte.
Kopšanas arsenāls
Par izcili auglīgu augsni šeit nevar būt ne runas – kad sāku kaut ko darīt, zem velēnas atklājās akmeņi, ķieģeļi, arī atkritumu krāvumi… Protams, tas bija izaicinājums – kaut nedaudz no tā visa atbrīvot augsni, jo rozēm, kā zināms, vajadzīgas dziļas bedres. Tās es roku pati. Būvniecības un dārzkopības preču veikalos ik sezonu nopērku pāris lielo maisu melnzemes (tiesa, tā vairāk atgādina putekļus, bet pilsētā neko labāku iegūt nevaru cerēt), pāris reizes sezonā pabaroju rozes ar pavasara vai vasaras mēslojumu, bet sausā laikā ar šļūteni kārtīgi salaistu. Miniatūrai pļaujmašīnai, laistīšanas tehnikai un citiem darbarīkiem man kāpņu telpā pieejams būcenītis, kur agrāk savu darba aprīkojumu turēja sētniece. Dārza darbus cenšos uztvert ar vieglumu un šo to dobēs padarīt katru darbadienas vakaru. Savukārt brīvdienas kopā ar vīru pavadām izbraukumos pie dabas un laivojot. Rozes mani netur un neierobežo. Tās gaida.
