Rīga +3°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lita Grīnberga:
- Pirmsskolas skolotāja, ar vīru Jāni saimnieko un atpūšas no pilsētas dzīves Smiltenes puses Brantos, mežmalas mājās Krasti.
- Īpašumā izveidota klasiska Vidzemes lauku ainava – kompakta guļbūve ar atjaunotu jumtu un iekoptu dārzu un pagalmu.
«Dārzā aug arī graudzāles, jo tās piedod gaisīguma efektu un kopšanas ziņā ir pieticīgas, neprasa lielas rūpes, tikai atzinīgus vārdus. Esmu sajūsmā par dabiskām ainavām, pļavām, kurās katrs zieds ir apbrīnas vērts,» uzsver saimniece. «Savas puķu dobes tā arī esmu veidojusi, lai tās iekļautos vidē un izskatītos dabiski un harmoniski.»
Viegli kopjama dārza pamatnoteikums ir gudra augu atlase – Lita izvēlas galvenokārt tos, kuri aug stingri uz saviem kātiem (tātad nav vajadzīgi balsti), pārziemo dobē un ir pieticīgi savās prasībās attiecībā uz mitrumu.
«Darbs ir Rīgā, un savas dobes apbrīnot dzīvajā varu brīvdienās. Tāpēc izvēlos puķes, kuras neprasa laistīšanu vai kaitēkļu apkarošanu. Augu izturībai izmantoju tik vien kā trūdējušus zirgu mēslus pavasarī, nātru vircu un zaļās ziepes vasarā. Mums te meža ielokā ir daudz putnu, varžu, krupīšu, mārītes, spāres, bites, un kopā ar puķēm tie dzīvo bezrūpīgā harmonijā. Mēs kā tādi ciemiņi atbraucam paskatīties, kā viņiem iet.»
Titulloma šeit atvēlēta akmeņdārzam, kas atrodas mājas priekšā. Tas arī ir viskrāšņākais, zied nepārtraukti. Pavasarī priecē ar sīpolpuķēm – tulpēm, kamasijām, tritēlijām, muskarēm, sangvinārijām, vēlāk šo telpu aizņem vasaras puķītes – alisītes, lobēlijas, kosmejas, puķu tabaka, nemēzijas, matiolas.
«Man patīk, ka dārzs ir piepildīts, nav tukšumu, pēc viena skaista auga nāk nākamais, un nezālēm tā arī nepietiek vietas, kā rezultātā jāravē pavisam maz. Kopskatā veidojas tāds kā nekārtīguma efekts, radot romantiku un vieglumu.» Akmeņdārzu visu dienu apspīd saule, un karstās, sausās vasaras brīvdienās tas jālaista, jo tur aug arī zemās rozītes un peonijas, ehinācijas, pulkstenītes, inkarvilejas, lini, plīvurpuķes un daudz zemsedzes augu.
Daudzi ievietoti zemē ieraktos drāšu sietu toveros (pirkti celtniecības preču veikalā Kurši). «Pie mums ir ļoti daudz ūdensžurku, ar tām, tāpat kā ar savvaļas dzīvniekiem, mēģinām sadzīvot. Strupastēm garšo ne tikai tulpes un lilijas, tās apgrauž ļoti daudz sakņu – arī dienziedēm, plīvurpuķēm, pat rozēm.»
Visvairāk laika prasa puķu podi un kastes – gan augsnes sagatavošana, gan stādīšana un laistīšana.
Un to ir daudz, jo Litai patīk mainīt kompozīcijas. «Ziemciešu dobē ieliekot trīs podus ar nemēzijām, tā izskatās uzreiz citādi. Podos pārsvarā audzēju viengadīgās puķes ar ilgu ziedēšanas laiku – lobēlijas, alises, kosmejas, rudzupuķes, puķu tabaku, gauras, matiolas kopā ar graudzālēm. Sausā vasarā pirms aizbraukšanas podus saleju vai arī pārnesu (precīzāk, pārvedu ar kravas ratiņiem, jo man ir betona podi) uz vietu, kur nav tiešo saules staru.
Vasaras puķītes pati izaudzēju no ievāktām vai nopirktām sēkliņām. Dārza veidošana viennozīmīgi ir eksperiments, kas ievelk sevī un nebeidzas. Arī es, tāpat kā visi puķumīļi, ik pa brīdim nodomāju, ka vajadzēs vēl pamēģināt, kā aug tā un vēl tā puķe, un tādas man vēl nav, tik skaista… Atkal būs pāris kvadrātmetru jāuzrok. Par laimi, vieta vēl ir!»
Lita neslēpj: «Jā, es sarunājos ar puķēm. Prombraucot vienmēr novēlu tām izturību. Domāju, tas palīdz. Atgriežoties laukos, vīrs nosmej – ej, ej, sasveicinies. Un tad es klīstu, baudu skatu, baudu smaržu un izplūstu dabā, līdz attopos, ka jāiet nomainīt apavus. Dārzs mainās ne tikai katru gadu, tas katras brīvdienas izskatās atšķirīgi.»
