Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
8
-
0
-
0
-
2
-
1
-
0
-
0
-
Rīdzinieki laukos
Zigmunds ir dzimis rīdzinieks, taču mīļākās bērnības atmiņas viņam saistās ar vasarām laukos, un arī pašam savu māju laukos gribējies: «Apprecējāmies, un abi ar sievu meklējām vietu, kas atbilstu mūsu vēlmēm: tuvu dabai un lai blakām nebūtu armijas un rūpniecības. Šī vieta bija tieši tāda. Arī klimats te ir stabilāks nekā citur Latvijā – ja ir ziema, tad ziema, ja vasara, tad vasara.»
Māju pašā Madonas rajona un Liezēres pagasta nomalē viņi nopirka 1989. gadā. Jāmaksā vēl bija krievu rubļos – astoņi tūkstoši, vairāk nekā par jaunu žiguli, visu tā laika vērtību mēru. Gaisā jau virmoja Atmodas vēsmas, un kolhoza Liezēre priekšsēdētājs Pēteris Krūgaļaužs – bez priekšsēdētāja svētības toreiz pie zemes vēl nevarēja tikt – mudināja ņemt līdzi arī 34 hektārus zemes un kļūt par Breša zemnieku. Zigmunds īsti negribēja – kam viņiem, rīdziniekiem, tik daudz zemes? –, tomēr piekrita.
Sākumā ģimenē bija divi pavisam mazi bērni, vēlāk jau trīs, un izrādījās, ka izvadāt bērnus uz tuvāko – Liezēres – skolu ir sarežģītāk nekā mācīties Rīgā. Tāpēc sieva ar bērniem pa nedēļu dzīvoja Rīgā, Zigmunds – laukos, bet piektdienu vakaros brauca ģimenei pakaļ un agri pirmdienu rītos veda atpakaļ. Likās, ka tas būs tikai uz laiku, tomēr izrādījās, ka ne. Protams, iemesli, kas cilvēkus tuvina vai izšķir, nekad nav tik vienkārši kā vienmājas vai divmāju dzīvošana, bet fakts paliek fakts – galu galā viņi izšķīrās. Tomēr izrādījies, ka sapņi un cerības ir piepildījušies. Tikai varbūt citādi, nekā bija domāts pirms trīsdesmit gadiem.
«Visu mūžu es ceļu māju»
Ārija Elksne to rakstījusi par sievietes mūžu. Bet arī Zigmunds par savējo var tā pilnīgi droši teikt. Pirms trīsdesmit gadiem viņš 1928. gadā celtos Jaunkaļņus ieraudzīja ar pussabrukušu jumtu – vienu pusi sedza šīferis, otrā cauri vecajām jumta skaidām lija lietus. Padomju laikā te bijusi ferma ar 18 govīm, un māja sadalīta trīs dzīvokļos – ar garu gaiteni pa vidu, lopu virtuvi. Pamazām un vēl arvien tā tiek būvēta un pārbūvēta. Zigmunds visu dara pats – pats kāpj jumtā, pats mūrē skursteni, pats flīzē, «ka kūp vien». Pa starpu paša mājas celšanai arī maizi pelnījis celtniecībā – gan Anglijā un Maltā, gan tepat Latvijā, ceļot guļbūves.
«Cik vien iespējams, gribēju saglabāt savas mājas senatnīgo vērtību. Tomēr arī mazliet modernizēt, lai būtu ērtāk dzīvot. Jo cilvēks jau ir diezgan slinks radījums – grib, lai viss notiktu viegli un vienkārši, pārāk nenopūloties.»
«Dabūju skaidu plēšamo ēveli, pats saplēsu apses skaidas, pats arī uzsitu jumtu. Taču ne vairs gluži tādu pašu kā senāk. Izveidoju jumta izbūves, lai bēniņus padarītu par apdzīvojamu otro stāvu, jo man tomēr ir trīs bērni, un viņi visi tepat tuvumā vien ir. Sapuvušos spāru galus restaurēju un nokrāsoju, lai izturīgāki. Manis liktais jumts nokalpojis jau gadus divdesmit un drīz būs atjaunojams, bet domāju, ka šoreiz es to nost neplēsīšu – klāšu pa virsu jaunu skaidu kārtu.
Apšuvumu veidoju tādu, kāds tas bijis vēsturiski – līdz palodzēm apšuvuma dēlīši likti stateniski, augstāk horizontāli. Bet uz statenisko dēlīšu augšgaliem, kur agrāk arī bija dēlītis, lai lietus ūdens netek iekšā un nebojā sienu, es uzklāju skārdu, jo tas tomēr ir daudz izturīgāks materiāls. Un no ārpuses māju nokrāsoju ar labu un dārgu Vivacolor fasādes krāsu uz ūdens bāzes.
Gribēju, lai istabās ir vairāk gaismas un dienas vidū nav jādedzina elektrība, bet pakešu logus gan negribēju. Tāpēc Balvu pusē atradu vecāka gadagājuma meistarus – nu jau viens no viņiem aizsaulē –, kas izgatavoja parastus koka logus ar tradicionālu rūtojumu, tikai lielākus. Lai mazāk jākurina, ārsienas gan no ārpuses, gan iekšpuses nosiltināju un ierīkoju siltās grīdas gan pirmajā, gan otrajā stāvā. Otrajā stāvā gan nav bijis vajadzības tās pieslēgt, jo ir gana silti tāpat.»
Skatot no ārpuses uz iekšu, sienas pīrāgs ir tāds: apšuvuma dēļi, gaisa kārta, vēja barjera no plēves, vēl viena gaisa kārta, putuplasts, atkal gaiss, vecā guļbūves siena, atkal gaisa kārta, atkal putuplasts, atkal gaiss un rīģipsis. Savukārt iekšsienām vecais apmetums vietām noņemts, atstājot tikai skalu rūtojuma pēdas.
Sienu baļķi notīrīti, bet plaisās iesprausti zari, kur uzkārt zāļu tējas un citas noderīgas un brīnumainas lietas.
Lielāko daļu pirmā stāva grīdas – gan priekšnamā, gan virtuves zonā, gan lielajā istabā, kas tapusi, nojaucot robežas un sienas starp vairākām telpām –, sedz flīzes. Zem tām ir kā nu kurā vietā – vietām vecā klona, citur ķieģeļu grīda, un ūdens caurules tieši virs tās bez papildu siltumizolācijas apakšā. Saimnieks uzskata: tā kā siltumam ir raksturīgi celties uz augšu, zemes dzīles viņam apkurināt nenāksies. Caurules grīdā silst, kurinot plīti virtuvē. Zigmunds, kā parasti, smej: «Cepu pankūkas, un visa māja silta!» Apkārt mežu un koku tik daudz, ka malkas viņam netrūkst.
Lai gan Zigmunds nav ļoti gara auguma vīrs, tomēr pa vecajām durvīm varējis iziet tikai tad, kad bija ļoti noguris un sagumis. Kad nāca priecīgu prātu un stalti izslējies, vienmēr atsita galvu pret durvju aplodas augšu, un visa labā noskaņa vējā. Tāpēc, kur durvis, apvienojot telpas, nav likvidētas, tās nācās likt augstākas.
Cita stila galdnieks
Zigmunda pirmā profesija, kas apgūta kādreiz slavenajā 17. profesionāli tehniskajā (mēbeļnieku) vidusskolā, ir stila mēbeļu galdnieks. Tāpēc viņš tik daudz ko prot pagatavot pats, un viņa mājā ir pavisam maz rūpnieciski ražotu mēbeļu. Bet paša gatavotās ir pavisam cita stila nekā tās, ko mācīja darināt skolā.
Katram zaram, katram dēlītim, katrai kritalai viņš prot iepūst jaunu dzīvību, un tas piedzimst no jauna – par krēslu, galdu, karoti, šķīvi, cirvja kātu vai kaut ko, kam vārds vēl nav izgudrots. Skatoties, kā koks dzīvo šajās mājās, pat pārņem sirdsapziņas pārmetumi par visiem uz ugunskuru aiznestajiem zariem.
Ja arī tu dzīvo tuvu dabai
- Nemet projām vecos materiālus! Cik vien iespējams, izmanto tos, atrodot katram jaunu pielietojumu. Notīri vecos ķieģeļus – pats esmu to darījis, nedēļām beržot ar drāšu birsti – un iemūrē citā vietā. Ja kādu nevajadzīgu, apmestu sienu nojauc, varbūt citur ķieģeļi var noderēt dekoratīvam mūrītim? Katrs vecais dēļa gals vispār ir nenovērtējams un var pārtapt par jaunu soliņu vai plauktiņu.
- Pirms nes uz ugunskuru vēja nolauztu zaru, novērtē! Tie var pārtapt skaistās un noderīgās lietās. Sevišķi taupi vērtīgos, cietos kokus – ošus un ozolus – tie ir pelnījuši citādu likteni, nevis tikt sadedzinātiem.
- Skaties, ko tu vari pagatavot pats, nevis nopirkt veikalā. Tēja aug turpat aiz sliekšņa, atliek tikai pieliekties un salasīt. Āboli, bumbieri un plūmes un pat ķirbji un kabači, aizdarot ar medu vai cukuru, ir sažāvējami gardos un veselīgos našķos visai ziemai. Salasi un sasaldē meža ogas.
- Vasarā neej laukā bez dārza šķērēm, lai vienmēr var vismaz sagriezt zarus pirtsslotām.
«Apsēdies pie klavierēm un ļaujies,» saka Zigmunds. Viņš nav mācījies mūziku, bet spēlējot var aizmirst pat kļavu sīrupu, kas vārās uz plīts, līdz īstenībā atsauc tikai arvien saldāka smarža.
Kurš gan varētu pateikt, ka šai sapostajai mājai ir jau deviņdesmit gadu un reiz tā bijusi uz sabrukšanas sliekšņa?
Te viss darīts ne tikai pamatīgi, bet arī skaisti. Atjaunotās spāres nokrāsotas – gan glītāk, gan izturīgāk.
Pastkastīte iebraucamā ceļa galā reizē ir arī mājas vārda zīme. Dēli Zigmunds noskatījis, ciemojoties pie paziņām, kur tam bijis necils uzdevums – kalpot par laipiņu remonta laikā. Galu galā saņēmis dāvanā un devis tam jaunu dzīvi.
Malkas šķūni guļbūves formā Zigmunds cēlis no kritušām eglēm – dažām jau bija iemetusies trupe – un no mizotiem nomaļiem.
Sīkrūšu lodziņš kā sendienās, tikai daudz lielāks – lai iekšpusē dienas laikā nav jādedz elektrība.
Soliņu priekšnamam Zigmunds darinājis no ozola zariem, ko ārpusē jau skārusi puve. Noberzti un notīrīti, tie kļuvuši vēl skaistāki nekā jaunie un veselie. Tāpat kā atsegtās un notīrītās guļbaļķu un ķieģeļu sienas.
«Lai gaist ilūzijas un piepildās sapņi. Z.»
Veco baļķu plaisas var aizšpaktelēt, bet var tām ļaut dzīvot, izmantojot lietderīgi un reizē skaisti.
Vilkābeles zara gabaliņš ar ērkšķi ir kā dabiska spraudīte. Atrodi baļķī caurumiņu un piespraud, ko vajag!
Cepot pankūkas uz virtuves plīts, silst gan ūdens, gan grīda. Bet pat izlietnes galdiņu saimnieks ir darinājis no koka.
Pagājušās vasaras zāļu un zaru paklāji noder pirtī – paklāšanai uz lāvas. Bet, kamēr vēl nav devušies uz pirti, tie ir neparasts mājas rotājums. Zaļš gobelēns, turklāt ar liepu un vībotņu smaržu. Turklāt visai praktisks – aizsedz telpu zem kāpnēm, kur glabājas visādi saimniecībā noderīgi sīkumi.
Vecie griestu dēļi – pa vienam noņemti, notīrīti un uzlikti atpakaļ.
Melnais koks ir apdedzināts ugunskurā vai ar gāzes degli un nopucēts ar drāšu birsti – tā tas top arī izturīgāks.
Ar nolauzto kļavu bijis ilgi jārunājas, pat jādraud sazāģēt malkā, līdz tā piekritusi kļūt par stabilu kāju lidojošam galdam.
Gulta kā nevienam – nevis ar zelta (kā Zigmundam Skujiņam), bet ar priedes koka kājām.
Darbarīku Zigmundam ir vesels kambaris, bet šie ir tie mīļākie un biežāk lietotie – mazais cirvītis ar paša darinātu stipru gobas kātu, slīmests koku mizošanai, lielāki un mazāki kaltiņi.
Katrā kokā kaut kas mīt. Gan praktiskās karotes, gan milzu drošības adata, kas jāpalaiž brīvībā priekam vien.
