Eksotiskās jukas. Kā kopt, kā ieziemot, un kad juka beidzot uzziedēs?

Bioloģe Mārīte Neperte, kas ilgus gadus strādā Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā, zina teikt, ka jukas savvaļā sastopamas plašos Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas apgabalos, tātad pielāgojušās tikpat lielai klimatisko un ekoloģisko apstākļu dažādībai. Tās aug gan akmeņainos tuksnešos un zemienēs, gan prērijās un zālājos, gan kalnu reģionos, gaišās meža zemēs, piekrastes smiltīs. Protams, sugu un paveidu ir daudz – ap piecdesmit –, bet Latvijā dārzos var audzēt šķiedras jeb diegveida juku (Yucca filamentosa) un zilgano juku (Yucca glauca).

Ar ko abas atšķiras? Šķiedras jukai zilgani zaļo lapu malas tiešām klātas ar tādiem kā baltiem, smalkiem, saskrullētiem diedziņiem. Augs veido bezstublāja lapu ceru, pie labas veselības tas ir aptuveni 60 centimetru augsts un mazliet atgādina alveju, kas no puķupoda pārcēlusies uz dārzu. Ziedi šķiedras jukai ir dzeltenīgi balti, nokareni, līdz 8 centimetriem gari, ar tīkamu smaržu, tie izkārtojas uz 1,5–2 metrus augsta šķēpa. Biologi saka – esot viena no salcietīgākajām jukām, kas var izturēt īslaicīgu temperatūras pazemināšanos līdz mīnus 20 grādiem. Spēcīga, dziļa sakņu sistēma.

Savukārt zilganajai jukai salīdzinājumā ar šķiedras juku lapas ir nedaudz zilākas. Zilgano toni dod vaska kārtiņa, kas klāj ādainās, cietās, 2 centimetrus platās lapas. Tās veido bezstublāja, līdz 70 centimetru augstu lapu ceru. Un vēl kas citāds – šai jukai lapu gali ir asi. Ziedi – zaļganbalti, nokareni, parasti zvanveida. Ziednesis īsāks, ap metru, ziedkopa šaura, maz sazarota.

Nākamā lapa