Rīga +3°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts no žurnāla Ieva arhīva
Konsultē Solvita Vektere, psihoterapijas speciāliste, geštaltterapeite.
Bet priekš kam?
Kā atrast īsto un pazīmes, ka satikts īstais – kurš gan nav redzējis šīs receptes, kā kaldināt laimi, kas it kā atkarīga no tā, vai satiksi pareizo un īsto cilvēku – ābola otru pusīti un dvēseles radinieku, tā teikt. Ne mazums cilvēku spītīgi grib ticēt, ka kaut kur tas viens ideālais eksistē un atliek tikai būt īstajā vietā un laikā, lai jūsu ceļi krustotos.
Citi lasa
Diemžēl šķiršanās statistika liecina ko citu – tie, kuri sākotnēji šķiet ļoti īstie, beigās bieži viens otram nav bijuši gana īsti.
Kur ir problēma? Geštaltterapeite Solvita Vektere skaidro – cilvēks un dzīve kopumā ir nevis gala produkts, bet process. Mēs visu laiku maināmies, un nemitīgi mainās arī mūsu vajadzības.
«Psiholoģijā pastāv tāda vajadzību teorija. Jebkura mūsu darbība ir vērsta uz kādas mūsu vajadzības apmierināšanu. Tā ir vajadzība pēc drošības, mīlestības, cieņas, kā arī visas fizioloģiskās vajadzības, vajadzību pēc seksa ieskaitot. Un šīs vajadzības dzīves laikā mainās. Problēma tāda, ka patiesībā šīs savas vajadzības ne vienmēr labi apzināmies. Kad sieviete meklē īsto un vienīgo, iespējams, viņa nemaz neapzinās, kādu tieši vajadzību tobrīd grib apmierināt.
Piemēram, ir iedomājusies, ka grib satikt savu mūža vīrieti un radīt bērnu. Te man būtu visvienkāršākais jautājums: bet kādēļ? Izrādās, viņa tikko bijusi draudzenes kāzās un tur sajutusies skumji – citām ir, man nav, turklāt vēl tie apaļie 30 gadi… Tātad patiesībā tā ir stereotipiska domāšana, īstenībā viņai vairāk vajadzīgs nevis vīrietis, bet gan pašapziņas celšana, jo svarīgākais ir būt kā visiem, nevis vajadzība būt nopietnās attiecībās.»
Šī teorija par vajadzību apmierināšanu var lieti noderēt pašanalīzei, jo, neizprotot savas īstās vajadzības, var sākties nepatikšanas. Tas vienīgais un īstais vienkārši var trāpīties uz kādu no tām vajadzībām, kas sievietei tobrīd dzīvē ir aktuālas, skaidro geštaltterapeite. «Un tādā brīdī rodas šī sajūta – ir! Beidzot satiku tiešām īsto! Bet tas nenozīmē, ka šī vajadzība nemainīsies. Mēs visu laiku maināmies. Piemēram, pa ceļam uz kafejnīcu es biju pārliecināta, ka šai mūsu sarunai pasūtīšu kapučīno. Bet ienākot biju jau pārdomājusi un pasūtīju ko citu. Un tā dzīvē ir ar visu.
Mēs visu laiku maināmies, un tad ir jautājums: vai tad es kādā brīdī meloju, biju nepatiesa, kaut ko nesapratu?
Nē, jo tobrīd tas viss bija tiesa – kamēr nācu, tiešām gribēju kapučīno, bet, kad iegāju kafejnīcā un paskatījos piedāvājumā, sagribēju ko citu. Attiecībās ar vīriešiem būtībā ir tāpat. Kādā brīdī tu satiec tieši tam brīdim – konkrētiem apstākļiem, dzīves briedumam, fiziskajam stāvoklim un hormonu spēlītēm, vietai, interesei un vajadzībai – īsto un vienīgo, bet tas nenozīmē, ka pēc dažiem metriem (dažiem gadiem) tava vajadzība nemainīsies.» Brīdī, kad pie apvāršņa parādās sievietes vajadzībām un dzīves posmam atbilstošs vīrietis, rodas šī unikālā sajūta – viņš ir tas īstais un tā tagad būs uz mūžu. Jā, tobrīd viņš ir īstais un vienīgais, tikai nav zināms – cik ilgi!
Skumt pēc zaudētās paradīzes
Tātad visgrūtākais visā šajā stāstā ir sadaļa uz mūžu un vilšanās, ja pēc laika savstarpējā saskaņa zūd. Tad seko neizpratnes pilns jautājums – kāpēc neizdevās? «Labi, ja cilvēki saprot šo mehānismu un attiecības uzsāk ar tādu veselīgu attieksmi, apzinoties arī risku – jā, varbūt viņš ir tas īstais un vienīgais, tomēr es pieļauju domu, ka dzīve var mainīties,» skaidro Solvita Vektere un pastāsta par vēl kādu interesantu teoriju: «Eksistenciālajā psihoterapijā man ļoti simpātiska šķiet teorija par zudušo paradīzi. Nav lielas nozīmes, vai tai sākotnēji kājas aug no Bībeles vai kādas citas senākas mācības par šo kosmosu un tā brīnumiem, – galvenais ir ideja.
Tā pauž, ka mēs, cilvēki, kādreiz esam dzīvojuši tādā sākotnēji laimīgā pasaulē, kur nav bijis nodevības, sāpju, kur mums viss nācis viegli – kā paradīzē. Un tad cilvēks izdarījis kaut ko, un viņam viss šis vairs nebija pieejams. Tāpēc tagad mēs dzīvojam šādi. Kā es to skaidroju – šī zudušās paradīzes sajūta ir tās zemapziņas ilgas, kas mums visiem piemīt – atrast to drošo vietu, kurā mēs viens otram mūžīgi piederēsim un veidosim to savu paradīzi. Cilvēkā mīt šīs ilgas. Tas ir līdzīgi kā perinatālajā psihoterapijā – arī te ir tā zudušās paradīzes sajūta. Katrs cilvēks kādreiz bijis vienots ar māti viņas vēderā un tad, kad piedzimst, joprojām ilgojas ar kādu saplūst tikpat cieši – atkal būt viens vesels!» Tikt atpakaļ mammas vēderā neizdosies, tāpēc varam asociēt šo sajūtu ar partneri – ir izteiktas ilgas meklēt to īpašo otru, saplūst ar viņu un atkal izjust šo pilnīgo kopību.
Māksla konfliktēt un loterija
Un tomēr – ir taču cilvēki, kuri spēj palikt kopā visu dzīvi. Satiekas skolas solā, nodzīvo mūžu kopā un bieži vien arī nomirst pavisam drīz viens pēc otra. Tātad viņi tiešām ir bijuši viens otram tie īstie un vienīgie? Jā, tādu nav daudz, bet nenoliedzami – šādi pāri eksistē. Solvita Vektere uzskata, ka tā ir sava veida dzīves loterija – gluži kā loze, kuru izvelkam, nezinot tās saturu.
«Mīlestība jau arī ir tāda kā loterija – tu satiec patīkamu cilvēku, jums ir laba saskaņa, arī seksuāla, viss ir brīnišķīgi, bet tas, kas notiks pēc tam, ir nejaušība. Nu, paskatīsimies, ko tā Laimes māte mums te maisiņā ir iedevusi! Jo vairāk par to domāju, jo ilgāk strādāju ar pāriem, jo vairāk pārliecinos, ka tā tiešām ir. Var uzskatīt, ka loterijā esat izvilkuši laimīgo lozi, ja jums abiem sakrīt veids, kā atrisināt konfliktus un krīzes, – tādiem pāriem izdodas palikt kopā ilgi.» Tātad atrast īsto un vienīgo patiesībā nozīmē nevis atrast cilvēku, ar kuru kopā dūdot kā divām dūjām, bet cilvēku, ar kuru kopā var darīt netīro darbu. Tas nozīmē gatavību risināt konfliktus, krīzes brīdī kaut ko reāli darīt, lai saglābtu attiecības, nevis izvēlēties vieglāko ceļu, paziņojot: viņš man nav īstais, un mēs šķiramies!
«Cilvēks ir process. Daudziem ir priekšstats par sevi – es taču esmu kaut kas tāds stabils, pabeigts, es sevi saprotu! Bet es teikšu: ne vella! Pēc pieciem gadiem tu jau esi cits cilvēks, un tāpēc pāri tik bieži saka, ka nepazīst vairs šo otru cilvēku, viņš esot pilnībā mainījies. Tā ir taisnība – viņš tiešām ir mainījies, un arī tu pati esi manījusies. Un tad ir jautājums – kā tev ir ar to cilvēku, kas ir tagad? Ko tu viņā mīli tagad? Tāpēc nevajag zaudēt interesi vienam par otru, kaut vai vienmēr pavaicājot: kas tev tagad patīk, kas tagad garšo, ko tu gribētu tagad?
Apskaidrība prasa laiku
Patiesībā idejai par vienīgo un īsto vīrieši pieķeras tikpat stipri kā sievietes, ja ne vēl stiprāk, uzskata geštaltterapeite. Iespējams, aiz tā slēpjas spēcīga pašaizsardzība un nespēja kādu pielaist sev klāt. Tāpēc arī rodas prasības, kas ir teju neizpildāmas. «Vīriešiem vispār bieži ir tādas pasakas galvā! Par to, kādai ir jābūt tai vienai ideālajai sievietei un viņa bērnu mātei! Tā ir tāda narcistiskā stila aizsardzība – gan vīriešiem, gan sievietēm. Baidoties pielaist otru sev tuvu klāt, cilvēks izvirza ļoti augstas prasības. Lai pats nejustos kā niecība, ir vajadzība noniecināt citus. Tie ir diezgan nelaimīgi cilvēki, jo viņi nav apmierināti arī paši ar sevi, bet nepārstāj gaidīt šo kaut kādu brīnumaino partneri. Šādi vīrieši nereti izvēlas ļoti skaistas, bet emocionāli aukstas sievietes. Kādu laiku tas pat apmierina, jo šāda sieviete nelien dvēselē, bet tās ilgas pēc zudušās paradīzes jau tik un tā paliek. Un tad vīrietis meklē vēl ideālāku.»
Cik gan ilgs laiks paiet, kamēr cilvēks pamazām sāk saprast pats savas vajadzības un to, pēc kā tad viņš patiesībā ilgojas un ko gaida no otra? «Nav tādas noteiktas vecuma robežas, tas ir ļoti individuāli un saistīts ar iekšējo izaugsmi,» uzsver Solvita Vektere.
«Nenobriedušas personības pazīme ir arī daudzām tik raksturīgā idealizēšana, gaidot princi-glābēju, kurš izpestīs no augstā torņa.
Ja sieviete mēdz sevi pieķert pie domas – ai, vienalga, kas notiek, nāks taču kāds un mani izglābs –, tad atkal ne vella! Patiesībā tu neesi gatava, jo tava vajadzība ir tikt glābtai. Bet tavs glābējs kādā brīdī sajutīsies tik ļoti noguris, tik nelaimīgs, ka gribēs šķirties no tevis. Te ir arī svarīgi, cik veselīgi cilvēks ir pabeidzis atdalīšanos no saviem vecākiem un vai vispār ir kļuvis patstāvīgs un spēj uzņemties atbildību par lēmumu pieņemšanu un sekām.»
Divas polaritātes
Un tomēr – dzīvē ir svarīgi atstāt vietu arī neparedzamajam. Cilvēku lielā mērā veido arī ārējie apstākļi un notikumi, kurus mēs patiešām nevaram ne kontrolēt, ne paredzēt. Un gudrība ir spēt apzināties savas iekšējās vajadzības un arī mācēt saskatīt, ko piespēlē šī ārējā vide. «Ir divas polaritātes – vienā galā ir princese, kurai var būt tiklab 15, kā 40 un vairāk gadu, viņa gaida, kad nāks tas izredzētais un dzīve sāks notikt.
Otrā galā ir kontrolētāja. Sieviete, kas uzskata, ka kontrolēt iespējams visu – vajag tikai pareizi domāt, ēst, dzert no pareizajām krūzītēm, pareizi ģērbties, iet uz pareizajiem klubiem, detaļās smalki vizualizēt to iedomāto partneri, un tad noteikti izdosies satikt to savu īsto un vienīgo.
Mūsdienās ir izteikti daudz sieviešu, kurām patīk lietot frāzi es tagad strādāju ar sevi. Tad es prasu: ko tas nozīmē? Nu, viņa lasot, ejot uz fitnesa zāli, pie kosmetologa, uz meditācijām, uz jogu utt. Tā ir tipiska kontrolētāja, viņa ir pārliecināta: ja labi izpildīšu šo mājasdarbu, tad tikšu apbalvota ar princi. Bet tā stipri tiek sašaurināts lauks, neļaujot dzīvē ienākt neparedzamajam. Paskatieties kaut vai romantiskās filmas – tās bieži ir tieši par to, ka sieviete vai vīrietis vairs neko negrib un vispār nemeklē, dzīvo pats par sevi un visu par sevi skaidri zina. Bet tad, piemēram, iet pa ielu un iekāpj suņa kakā, un šo suni saites galā tur kāds nepazīstams cilvēks. Seko dusmīga saruna, bet vēlāk atklājas, ka pretī ir tīri sakarīgs cilvēks. Sākas draudzība, un beigās izrādās – viņš ir īstais! Vārdu sakot – nejaušībai ir jāļauj notikt!»
Patiesība ir abām polaritātēm kaut kur pa vidu – dažreiz nedaudz uz vienu, dažreiz uz otru pusi, jo dažkārt dzīvē vajag nogaidīt, bet citreiz lietas ir jāņem savās rokās. «Bet tā ir izvēle – dzīvot, ļauties, plūst. Patiesībā Holivuda atpūšas, salīdzinot ar to, kas patiešām notiek reālajā dzīvē – tad, kad cilvēks beidzot ļauj dzīvei plūst. Neatkarīgi no tā, vai šobrīd ir tas īstais vai nav, dzīve jau tāpat rit. Ja nebūs īstais, būs ne tik īstais, bet kaut kas jau notiks. Un sabiedrība arvien vairāk pieņem domu, ka sieviete var būt fiziski un finansiāli neatkarīga, dzīvot savu dzīvi un izdarīt savas izvēles. Un tā tiešām ir sievietes izvēle – būt ar kādu kopā vai ne.»
