Uzņēmēja Olga Kotova – atklāts stāsts par kalnos piedzīvoto brīnumu

Apstākļi bija skarbi. Trīsvietīgā teltī dzīvojām četri cilvēki – trīs puiši un es. Šādos apstākļos vajadzīga ne tikai fiziskā izturība, bet arī emocionālā inteliģence, lai otram dusmās neuzrūktu, jo arī viņam ir smagi. Faktiski kalnos notiek ļoti liels iekšējs darbs ar sevi, turklāt paātrinātā režīmā.

Beidzot pienāca brīdis, kad ekspedīcija tuvojās noslēgumam, turklāt palīdzējām izglābt kādu puisi no citas komandas, novedām lejā no kalna, jo viņam bija svarīgi pēc iespējas ātrāk nokļūt siltumā. Lai paspētu uz plānoto lidmašīnas nolaišanos, beidzamās dienas bijām gājuši divdesmit stundas gandrīz nonstopā.

Mugursoma man bija noberzusi ādu līdz asinīm, pretsāpju zāles beigušās, vārdu sakot, biju uz spēku izsīkuma robežas.

Citi lasa

Santa.lv

Prognoze

Bukmeikeri prognozē vai «Straume» dabūs pirmo «Zelta globusu» Latvijas kino vēsturē

Gita Vīksne

Attiecības

«Viņa vienkārši aizgāja…» Kāpēc basketbolistu Kristapu Valteru pametusi trešā sieva?

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Četros no rīta atnācām līdz ledājam, ap sešiem varēja gaidīt lidmašīnu. Un tur ir likums – kas pirmais iekāpj, pirmais aizlido, tieši tāpēc arī gājām visu nakti, lai būtu pirmie.

…Izskatās, ka laiks sāk bojāties, tas ir satraucoši, jo tādā gadījumā mums pakaļ nelidotu, tomēr pēc mirkļa atviegloti nopūšamies – lidmašīna tuvojas ielejai. Kopā esam astoņi pasažieri, ieskaitot saslimušo alpīnistu, mums ir paredzēta astoņvietīga lidmašīna, bet – tās vietā atlido piecvietīga. Vēl trakāk – tā var paņemt tikai četrus cilvēkus, jo vēl ir bagāža. Mums saka: «Jums ir 30 sekundes, lai sakāptu, pēc tam ceļamies augšā.» Un mēs saprotam, ka, protams, pirmā vieta ir saslimušajam, paliek trīs vietas, bet mēs esam četri. Dažās sekundēs galvā izjoņo visi iespējamie drūmie scenāriji.

Nav skaidrs, kad varētu būt nākamā lidmašīna, jo laika prognoze ilgi uz priekšu nesola neko labu… Visi mēs aizlidot nevaram. Kādam jāpaliek.

Tā nu paliekam visi četri, sakāpj citi. Lidmašīna aizlido, drūmām sejām atkal ceļam telti, mēģinām kaut kā dabūt ūdeni, sasildīties…

Pienāk nakts, visi mēģina gulēt. Un tad es klusībā pieceļos un sāku skaitīt lūgšanas un mantras. Kādas nu protu. Jo nekas cits jau neatliek.

Nākamajā dienā no rīta nekas nav mainījies. Debesis bija tikpat zemas un tumšas. Un tad burtiski uz pāris stundām tās pēkšņi ņem un pašķiras! Pilnīgi zilas debesis! Ar šīm pāris stundām pietiek, lai paspētu atlidot cita lidmašīna un mūs paņemt. Kad lidojam projām, gaišā plaisa debesīs sāk vilkties ciet un ielejā atkal sagulst necaurredzama migla.

Kā šādās reizēs saka – domājiet, ko gribat, bet tieši tā tas bija.