Pīsim vainadziņu!

Šo vainagu var nopīt katrs, kas prot pīt bizi.

Vajadzēs:
* šķēres vai nazi;
* ap 30 cm garu auklas gabaliņu, vislabāk - lina vai kokvilnas.

Darba gaita
Plūc zāles - gar takas malu vai brienot dziļāk pļavā. Labas ir visas - zināmās un nezināmās, izņemot aizsargājamās. Ja līdzi ir šķērītes vai nazis, zāles griež. Ja plūc ar rokām, cenšas nokniebt vai nolauzt, bet nevajag raut ar saknēm. Var saplūkt lielu klēpi, tad apsēsties un pīt vainagu, bet var pīt jau ejot. Mazākie pienes zāles, lielākie vai mamma - ja viņa šim uzdevumam izvirzīta - tūdaļ iepin vainagā.


1. Sāk pīt ar trim zāļu kušķīšiem. Tos var sasiet, lai neizjūk. No kātiem nobrauka liekās lapas, lai vainags neiznāk pārāk resns un smags.

2. Ik reizi, piepinot kārtējo bizes "šķipsnu", zem tās pieliek pa jaunam ziedu un zāļu kušķītim. Katrā kušķītī liek zāles ar stingrākiem kātiem (piemēram, smilgas) un ar mīkstākiem  stublājiem. Kātus atstāj dažādā garumā: ja būs tikai īsi kātiņi, puķes kritīs ārā no vainaga; ja būs daudz garu, vainags iznāks smags. Pinumu pievelk, cik stingri vien var, lai vīstot un žūstot neizirst.

3. Kad bize ir pietiekami gara, lai sniegtos apkārt vainaga valkātājas galvai un vēl paliek maza rezervīte, lai nav jāsien pie paša spicā sākuma, vēl pāris reižu stingri sapin kailos kātus, jaunas puķes vairs klāt neliekot.

4. Stingri nosien galu ar aukliņu.

5. Ja līdzi ir šķērītes, apcērp liekos kātus, kas spraucas laukā no bizes, - lai neduras galvā. Sasien galu ar sākumu un liek galvā.

Nu meita vainagā var gavilēt!

Foto: IEVA ANDERSONE no žurnāla "Mans Mazais" arhīva