Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas intensīvās terapijas reanimatologs Pēteris Kļava turpat divdesmit gadus pētījis klīniskās nāves fenomenu, studējis zinātnieku, kvantu fiziķu pētījumus, kas notiek ar dvēseli pēc nāves, reinkarnācijas ideju. Viņš ir bijis blakus bērniem pirmsnāves brīdī, sērās stiprinājis viņu vecākus.
«Klīniskās nāves brīdī notiek milzīga apziņas paplašināšanās, reanimētie cilvēki ir ieguvuši jaunas zināšanas par eksistenci, apzinās, ka astrālajai pasaulei ir daudz dimensiju, ka dzīvība ir mūžīga,» intervijā žurnālam Ievas Stasti atklāj Kļava. «Atgriezušies savā ķermenī, cilvēki saprot, ka viss ir viens un jebkura dzīva būtne esi tu pats. Daudzi kļūst empātiski pret dabu, vēlas saudzēt, žēlot visu dzīvo uz zemes,» turpina ārsts.
«Klīniskās nāves laikā nāk atklāsme, ka cilvēka būtība ir dievišķa, bet viņš nav radības kronis.
Pārsteidzoši, ka sievietēm, kas devušās prom dzemdībās vai ķeizargrieziena laikā, nav nožēlas par dzīvi, viņas nevēlas atgriezties pie bērniem un vīriem. Aptuveni 60–70 procentu sieviešu pēc tam izšķiras, jo ar partneriem vairs nav kopīgu sarunu, interešu.»
Kļava stāsta, ka klīnisko nāvi piedzīvojušie apzinās, ka nevis dzīve, bet pats cilvēks ir dzīves jēga, cilvēki aptver, ka nav nekā svarīgāka par līdzjūtību, piedošanu, rokas padošanu ciešanās. Nāvi pieredzējušie apgalvo, ka šīs cilvēciskās vērtības ir svarīgākas nekā akadēmiskie sasniegumi. Tiesa, klīniskā nāve var nest ne tikai pozitīvas iezīmes personībā, bet nāk ar savu nastu. «Ir pētīts, kāda ir šo cilvēku turpmākā dzīve. Viena daļa slīgst depresijā, mēnešiem ilgi nevar iziet uz ielas šajā primitīvajā, ļaunajā cilvēkveidīgo dzīvnieku pasaulē. 3–6 procentiem grūti atgūties no šoka,» apgalvo ārsts.
Visu rakstu lasi šeit!
Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨











































































