Rīga +12°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ūdens cauri netecēja
Vēsturniece, pedagoģe Anda Zariņa un interjera dizainers Aigars Zariņš
AIGARS: «Ar topošo dzīvesbiedri vienojāmies, ka nevēlamies klasisko stīpiņu. Tā ir skaista, bet mums gribējās ko personīgāku. Ar vārdiem «Katram jādara, kas viņam sanāk labāk» sieva atļāva man veidot mūsu laulības gredzenu dizainu.
Apcerot tēmu par laulības riņķi kā mīlestības apliecinājumu, kā solījumu, kā atgādinājumu, ka vairs neesi viens, man galvā ieskanējās rindiņas: «Jauns ar jaunu tā gulēja, ūdens cauri netecēja.»
Cilvēki guļ kopā, viens otru silda miegā vai mīļo – tā ir tuvība un ciešums.
Atradu savu Mākslas akadēmijas laika skiču mapi, kas man kalpoja par tālāko pavedienu. Izlēmu, ka gatavošu divas gredzenu versijas, jo, ja ir vairāk, prāts apjūk un ir grūti izvēlēties.
Pirmā versija bija divas figūras – sieviete un vīrietis, kuri it kā izliekušies tiltiņā (tādus izpildījām skolas laikā fizkultūras stundās), saskaras ar rokām un pakaušiem, bet viņiem pa vidu – sarkans akmens, kas simbolizē mīlestību. Izvēlējos rubīnu ar interesantu nosaukumu – «Baloža asinis». To iegūst tikai Birmā jeb Mjanmā, tas ir ļoti ugunīgā nokrāsā un daudz retāks nekā pārējie rubīni.
Otra gredzena ideja – divi cilvēki guļ uz sāniem, puisis ir apkampis meiteni. Turklāt gredzenam ir nevis viena, bet divas stīpiņas. Gredzena vīrieša versijā meitene ir no sarkanā zelta, puisis no baltā. Bet sievietei – otrādi. Zīmējot sapratu, ka varu taču kompozīciju veidot, lai pāris ne tikai guļ un atpūšas, bet mīl viens otru ne tikai garīgi, bet arī fiziski. Gredzenā puiša roku var atkabināt no meitenes gurna, aplikt otrādi, un sanāk mums visiem labi pazīstamā poza 69, tikai sānu versijā, kas ir mazliet ērtāka un slinkāka.
Šīs abas gredzenu versijas – tātad četri gredzeni – arī tapa. Apskatot tos un izsverot visus par un pret (mana kundze mazliet šaubījās, vai tie nolasīsies kā laulības gredzeni un vai tomēr nebūs pārāk erotiski), izvēlējāmies otro versiju – pāris apskāvienā. Šos gredzenus mums izgatavoja Jāņa Mikāna zeltkaļu darbnīcā «Kalvis», un esam vienojušies ar juvelieri, ka viņš šo modeli tālāk netiražēs.
Arī otra gredzena ideju – ar rubīniem – ir īstenota, un mēs šos gredzenus nēsājam.
Tā kā mana bildinājuma dāvana saderinoties bija nevis klasiskais zelta gredzens ar briljantiem, bet emaljas rota ar iņ un jan simboliem, tad jau pēc laulību ceremonijas, kad devāmies izbraucienā ar laivu pa Daugavu, pasniedzu savai nu jau sievai arī tādu.»
Sakausēt vienā stāstā
Biroja administratore Aivita Muzikante un noliktavas administrators Andris Muzikants
AIVITA: «Kad pirms piecpadsmit gadiem precējāmies, mana mamma ieteica pirkt mazliet lielākus gredzenus, lai tie joprojām derētu arī tad, ja ar laiku pirksti kļūs druknāki. Nepaklausīju un nopirku tieši savam toreizējam izmēram atbilstošu, bet vīrs tiešām izvēlējās lielāku. Tas atspēlējās jau pavisam drīz – bijām atrakciju parkā, kur vīrs ar tādu lielu bumbu ripoja no kalna. Priecīgs izkāpa laukā, un – šausmas! – gredzena vairs nav! Gandrīz apraudājos: «Nu tā! Esam precējušies vien nedēļu, bet gredzens jau pazaudēts! Kāda tad būs mūsu kopdzīve?!» Par laimi, viss atrisinājās, jo Andris iekāpa atpakaļ bumbā un laulības riņķi atrada. Turpmāk situācijās un vietās, kur varētu gadīties gredzenu pazaudēt, viņš to īpaši pieskatīja vai ņēma nost.
Jo mums abiem patīk doma, ka no laulības gredzena nešķiras nekad, nekad.
Savējo tiešām atstāju pirkstā, lai ko darītu, – arī pirtī vai procedūrās, ēst gatavojot vai māju beržot.
Un vēl – mūsu gredzeni bija ar baltā zelta līniju pa vidu, kas sākumā bija spoža, bet ar laiku vīra gredzenam izdila. Šo visu ņemot vērā, pērn ziemā Andrim ierosināju: tā kā mums šogad būs piecpadsmitā kāzu jubileja, varbūt varam gredzenus atjaunot? Domāts, darīts! Aizgājām pie lieliska juveliera – Arvja Kotina – aprunāties, un viņš iedrošināja, ka mūsu ideja – jaunajos gredzenos iekausēt vecos – ir realizējama. Meistaram aiznesām arī citus savus vecos zeltus, ko Andris man bija dāvinājis, – saplīsušās ķēdītes, vientuļos auskariņus. Bet pats galvenais, ko es vēlējos, – kad sākām tikties, vīrs man dzimšanas dienā uzdāvināja gredzenu ar dimantiņiem. Tas iekšpusē pārplīsa, tāpēc diemžēl vairs nevarēju šo gredzenu nēsāt – tas knieba pirkstā. Palūdzu, lai dimantiņus no gredzena ieliek manā jaunajā laulības riņķī. Pusotra mēneša dzīvojām bez gredzeniem, bet, kad saņēmām jaunos, bijām ļoti priecīgi un aizkustināti. Sanāk, ka visu mūsu attiecību stāstu sakausējām mūsu jaunajos laulības gredzenos.
Joprojām atceros vīra tā laika bosa novēlējumu mums kāzās, un man tas tik ļoti patīk, ka es to novēlu arī citiem jaunajiem pāriem: «Lai tas, kas jums tagad ir pirkstā, nekad netraucē! Ne tiešā, ne pārnestā nozīmē.»»
Satikties idejā
Žurnāliste Agnese Drunka un mākslinieks Gints Roderts
AGNESE: «Precējāmies 2000. gadā. Togad precējās visi mūsu draugi pēc kārtas, un smejos, ka mums visiem, tā gada izlaidumam, tas ir, tā gada laulātajiem, bija viens gredzenu meistars. Tas ir mūsu kopīgais draugs, lieliskais Mārtiņš Berlands.
Vēl pat nebija domu par precēšanos, kad ceļojumā uz Tallinu, izrādījās, ka abi ar Gintu vienā veikaliņā dažādos laikos esam pamanījuši vienu to pašu gredzenu. Pļāpājot ieminējos, ka redzēju gredzenu, kas man ļoti patika, – sudraba stīpiņa, ko vidū satur zelta josla.
Man tas šķiet simboliski – divi cilvēki, katrs no savas puses, un viņus savieno laulība.
Gints atbildēja: «Es arī to gredzenu ievēroju!» Vēl pēc laiciņa mācītājs Aivars Annenieku baznīcā mūs uzsauca, un tas nozīmēja – pēc mēneša, 30. septembrī, ir jāprecas! Mums abiem ar Gintu iestājās neliela panika – kur lai ņem gredzenus?!
Atcerējāmies Tallinā nolūkotos gredzenus, un Gints savam studiju laika draugam Mārtiņam Berlandam izstāstīja ideju. Mārtiņš to ne tikai realizēja, bet arī pasniedza mums kā kāzu dāvanu. Gredzeni ir mūsu ideja, Mārtiņa izpildījums un vēl dāvana – sanāk tāds kopdarbs.
Kādu laiku domājām, uz kuras rokas gredzenu likt. Agrāk Latvijā bija pieņemts vilkt uz labās rokas, bet ārzemju filmās vienmēr liek uz kreisās. Pirms laulībām arī mācītājam pajautājām, vai ir kādi priekšraksti par to. Viņš atbildēja, ka nē, un tā mēs izlēmām likt uz kreisās rokas, un tur tie arī ir joprojām ir. Tiesa, pašlaik abi mūsu gredzeni ir uz manas kreisās rokas, jo pirms dažiem gadiem Gints boksā salauza pirkstu, un gredzenu uzvilkt ir sarežģīti un neērti. Tāpēc tagad abi ir pie manis, lai ir pie vietas. Vīra gredzens ir mazliet lielāks, tāpēc tas ir apakšā, manējais – virspusē, sargā, lai nenoslīd. Un man ļoti patīk – kad kaut ko daru, abi gredzeni bužinās, savā starpā grabinās, rīvējas.»
