Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Uz kreisās rokas mātes portretam vieta neatradās, jo tā jau bija pilnībā notetovēta. Tāpēc dēls viņai atvēlēja goda vietu uz labās rokas.
«Nezinu nevienu citu, kam uz rokas uztetovēts mātes portrets. Tā biju izdomājis, mammai apsolījis,» saka Nauris Mazurs. «Kreisā roka atgādina manas dzīves svarīgākos posmus. Pats pirmais tapa uzraksts Only the strong survive. Tas simbolizē laiku, kad sākās mana patstāvīgā dzīve, no Rēzeknes pārceļoties uz Rīgu: bija jātiek galā, jāizkuļas cauri dažādām problēmām, tāpēc vajadzēja sev atgādināt, ka izdzīvo stiprākais.
Uz labās rokas ir uzraksts Family. Where life begins & love never ends. Pirmais tetovējums uz šīs rokas bija mammas portrets, kas vairākus gadus tapa Alex Tatoo studijā Rēzeknē – kvalitāte ir tik laba, ka portretā ir pat mammas skatiens. Kad iesāku šo tetovējumu, savas ģimenes man vēl nebija. Parādīju tetovētājam izvēlēto mammas fotogrāfiju, un viņš jautāja: «Droši vien māsa, ja?» Sacīju, ka nē – mamma, es viņu ļoti mīlu, viņa ir vissvarīgākais cilvēks manā dzīvē.
Kad piedzima dēls Rodrigo, uztetovēju uz labās rokas viņa vārdu, dzimšanas datus un mūsu pirmo kopīgo fotogrāfiju. Drīz man būs otrs dēls, būs jāatrod vieta viņam.
Sievas attēla uz rokas nav un nebūs. Viņa to pilnībā respektē, atgādinot: nekādā gadījumā neiedomājies uztetovēt mani!
Ir nerakstīts likums: ne draudzeni, ne sievu netetovē. Dzīve ir dzīve, tāpēc sauksim lietas īstajos vārdos: vecāki un bērni vīrietim nevar mainīties, bet sieviete – var. Ir redzēti pārsvītroti tetovējumi, kas papildināti ar norādi: pārpratums vai stulbs gadījums. Es tā negribu.»
Izlīdzināt attiecības
Vecāki izšķīrās, kad vēl negāju skolā, bet mamma mani vienmēr mudināja tikties gan ar tēvu, gan viņa vecākiem, un esmu viņai par to pateicīgs.
Mums ar tēvu ir normālas attiecības, tiekamies, esam labi draugi. Man ir žēl tā, ko mēs abi ar tēvu kopā varējām piedzīvot, bet nepiedzīvojām, un to nekādā veidā nav iespējams labot.
Vīrietim jārēķinās: aizejot no ģimenes, kad dēls ir mazs, nav garantijas, ka nākotnē izveidosies patiesas tēva un dēla attiecības.
Bērnībā pie tēva ciemojos, bet mani audzināja tikai mamma. Tāpēc viņš saprot, ka var man kaut ko ieteikt, bet ne norādīt vai aizrādīt.
Attiecības ar tēvu mēs izlīdzinājām ļoti neparasti un bez vārdiem. Kad sāku dzīvot patstāvīgu dzīvi, tēvs man dāsni deva naudu. Viņš apzinājās, ka ir palaidis garām manu bērnību un saprata, cik tagad var būt noderīgs. Savukārt es izmantoju to, ka tēvs savā ziņā jūtas man parādā. Varēju iztērēt izklaidei prāvu naudas summu, jo zināju: ja man pēc pāris dienām nebūs, ko ēst, tēvs atkal man naudu iedos. Neko labu man tas nedeva, bet tobrīd mums abiem šāda sadarbība derēja.
Tēva trūkums bērnībā man devis arī labumu. Negribu, lai mani bērni piedzīvo to, ko piedzīvoju es. Vīrieši, kam bērnībā trūcis tēva, grib būt ļoti labi tēvi, jo viņiem ir šī rūgtā mācība. Jo lielāks aug mans dēls, jo vairāk apzinos: ja mana bērnība būtu bijusi rožaina, man būtu grūtāk pateikt nē savam egoismam par labu ģimenes vajadzībām un labumam.
Patēvu nevajag
Vienmēr esmu respektējis mammas attiecības, esmu ļāvis viņai dzīvot, un viņa ir ļāvusi dzīvot man. Mammas attiecības man nekad nav traucējušas: tā ir viņas, nevis mana dzīve. Mamma tagad ir precējusies ar vīrieti, kas ir par mani četrus gadus vecāks. Ja viņai ir ērti un labi, kāda man darīšana!
Kad es vēl augu, desmit gadu mamma bija kopā ar savu skatuves partneri Normundu, bet nekad neuzstāja, lai mēs abi veidojam tēva un dēla attiecības. Kad mani draugi Normundu sauca par patēvu, devu pretī: nav viņš man nekāds patēvs! Man nepatīk šis vārds, nekad neesmu to lietojis. Turklāt man nevajag patēvu, jo man ir tēvs – dzīvs un vesels. Ar Normundu bijām un joprojām esam draugi, lai arī viņš ar manu mammu izšķīrās.
Mana mamma riskēja, pusaudža gados dodama man pārāk lielu brīvību.
Brīdī, kad pusaudzis sāk pārkāpt robežas, būtu noderējis tēva stingrais vārds: tu nedrīksti, un viss! Ko mamma var izdarīt pusaudzim dēlam? Neko! Nopērt nevar un kaut ko aizliegt arī nevar. Atceros, kā reiz ar draugiem sabojājām Normunda aparatūru. Viņš mēģināja aizrādīt, bet es atbildēju: tu neesi mans tēvs, un tu man neko nepavēlēsi! Tā nedrīkstēja būt. Ja puikam pusaudža gados nav nekādas klausīšanas, viņš var aiziet neceļos. Varu būt tikai pateicīgs, ka tā nenotika ar mani.
Salauzta sirds
Veselīgas attiecības ar sievieti vīrietis var izveidot, kad viņam salauzta sirds neveiksmīgās attiecībās. Pirms satiku sievu, man bija sešus gadus ilgas attiecības. To izjukšanā vainoju sievieti un visu pasauli, tikai ne pats sevi. Pirmajās attiecībās vīrietis mēdz noslēpt par daudz un pateikt par daudz, un tikai tad, kad salauzta sirds, spēj izšķirt, kad ir jārunā, bet kad jāklusē. Cilvēks sevi tā pa godīgo sāk analizēt tikai tad, kad viņam sāp. Tagad zinu, kur biju vainīgs, ar kurām mana rakstura īpašībām ir neiespējami sadzīvot, un iemācījos par to runāt. Mana sieva zina par mani visu.
Esmu pateicīgs, ka viņa šo manu atklātību spēj novērtēt – zina, kurām situācijām labāk apiet ar līkumu, lai neradītu konfliktu tur, kur no tā var izvairīties.
Cilvēks cilvēku iepazīst strīdos – samierinoties, izlīgstot, atrodot kompromisu.
Veiksmīgu attiecību pamatā ir patiesums. Man riebjas liekuļošana. Man riebjas pāri, kuri sabiedrības acīs spēlē teātri un tēlo ideālo saskaņu, bet tad pēkšķi izšķiras, un visi brīnās: kā tad tā?
Izlutināšanas ieguvums
Apzinos vairākas sava rakstura iezīmes, kuru iemesls noteikti ir izlutināšana. Mani lutināja ne tik daudz mamma, cik vecvecāki. Kopš bērnības man viss ir bijis. Kas notiek, aizbraucot pie mammas? Kad viņa jautā, vai nomizot man ābolīti, aiz pieraduma saku: jā, mamma, nomizo! Kad vārītiem kartupeļiem trūkst sāls, mamma aizskrien uz virtuvi, atnes sāli un paber uz kartupeļiem manā šķīvī! Bet es taču būtu varējis pats aiziet, atnest un pabērt!
Lai mainītos, sevi jāanalizē un jāatzīstas tajā, kāds esi.
Diemžēl dažkārt no sievas gaidu tādu pašu rīcību kā no mammas: ja kartupeļiem trūkst sāls, man šķiet, ka viņai, tāpat kā mammai, tas jāatnes un jāpaber!
Analizēju sevi, redzu, cik ļoti esmu pieradis pie šāda modeļa, un cenšos mainīties.
Un vienlaikus – tieši izlutināšana bija iemesls arī tam, ka es, uzsākdams patstāvīgu dzīvi, neaizgāju neceļos. Biju pārāk izlutināts un egoists, lai dzīvotu slikti. Man vajag komfortu, tāpēc celšos, iešu, strādāšu, bet nedzīvošu miskastē un nestaigāšu šāds tāds.
Slapjie taustiņi
Spēku saņemties brīdī, kad gribas dzīvot vieglāk, man noteikti deva bērnības rūdījums mūzikā. Mācījos Rēzeknes 5. vidusskolas klasē ar mūzikas novirzienu, mamma man četrus gadus bija klases audzinātāja. Līdz piektajai klasei biju solists mātes vadītajā popgrupā, dziedāju zēnu korī, man bija jāspēlē klavieres un tikai tad gāju spēlēt basketbolu, kas man pa īstam patika.
Skolā stundu spēlēju klavieres pie klavierskolotājas, bet pēc tam stundu mājās.
Vasarā čomi brauca uz ezeru, bet es spēlēju slapjus klavieru taustiņus – bira asaras, bet man bija savs darbs jāizdara.
Pianists no manis neiznāca, bet es iemācījos milzīgu neatlaidību: ja mērķis noteikts, ej uz to, kamēr aiziesi. Ja kaut kas nesanāk, strādā vēl vairāk, līdz sanāk.
Ingas dēls
Manu mammu, dziedātāju Ingu, Latgalē ļoti labi zina, savā ziņā nesu mammas slavu: «O, Ingas dēls!» Man patīk, ka mana mamma tik labi izskatās – esam kā vienaudži un reizēm saņemam komplimentus, ka māte izskatās jaunāka par dēlu.
Esmu lepns, ka pirms 12 gadiem, 2009. gadā, mana mamma 44 gadu vecumā bija žurnāla KLUBS modele. Tā bija skaista fotosesija, apbrīnoju mammu par viņas drosmi!
Kad sociālajos tīklos ielieku attēlu kopā ar mammu, saņemu jautājumus: tev jauna draudzene? Atbildu: nē, tā taču mana mamma! Viņi nobrīnās: da labi…
Mamma arī domā jauni, un mūsu attiecības vienmēr ir bijušas čomiskas. Kad man bija 16 gadu, mamma jautāja padomus par savām attiecībām, redzot viņu satrauktu, teicu: «Stāsti, mamma, kas uz sirds!»
Ar mammas uztetovēto portretu parādu, ka ar viņu lepojos. Tetovējumu neslēpju, neviens man acīs nav teicis neko sliktu. Puiši apjautājas: vai māte jaunības gados? Saku, nē – te, šajā attēlā viņai sen nav ne 20, ne 30 gadu. Visi brīnās! Ja es izlemtu viņu tetovēt, kad mammai būtu 80 gadu, ņemtu viņas tā brīža foto – ar sirmiem matiem un grumbām. Uz manas rokas mamma ir ne tāpēc, ka viņa labi izskatās, bet tāpēc, ka viņa ir mana mamma. Viņa novecos uz manas rokas kopā ar mani.»
