Rīga +3°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Iesprostoti savas mītnes kvadratūrā, šobrīd savus pienākumus no mājām vienlaikus cenšas veikt kā daudzi vecāki, tā arī bērni. Fonā ir satraukums par pasaulē notiekošo. Lai veiksmīgāk risinātu šo situāciju, uzvedības formulu eksperte Līga Bērziņa iesaka vecākiem koncentrēties nevis uz palīdzēšanu bērnam attālinātajās mācībās, bet uz to, kā labāk organizēt bērna mācību vidi. Tas, cik veiksmīgi bērni tiks ar šo posmu galā, diezgan stipri ir atkarīgs arī no tā, kāda ir bijusi viņu līdzšinējā motivācija un pašdisciplīna.
Vissarežģītāk klāsies tiem bērniem, kuri grūti pielāgojas pārmaiņām un kuriem mācību procesā ir nepieciešamas autoritātes – prasīgi skolotāji, vecāki.
«Ir skolēni, kuriem grūti sevi motivēt strādāt, jo viņi pieraduši, ka kāds visu laiku stāv aiz muguras un baksta. Šie bērni mācās un strādā nevis sev, saviem mērķiem, bet lai patiktu skolotājiem, prasīgiem vecākiem. Viegli nebūs arī tiem, kuri paraduši vienkārši izvairīties no piepūles un grūtībām. Nereti tie ir bērni, kuru vecāki līdz šim izpildījuši visas viņu iegribas un kaprīzes. Savukārt visvieglāk šo laiku pārdzīvos tie skolēni, kuri ir pašdisciplinēti, zina, ko grib un kāpēc vispār mācās, mājās ievēro noteiktu dienas plānu, runā par savām emocijām un kuru vecāki spēj pieņemt savu bērnu emocijas un pateikt: jā, es tevi saprotu, ir krīze, un man arī ir drusku bail. Attālinātā mācīšanās patiesībā var sniegt daudz jaunu iespēju, faktiski šis ir unikāls dzīves posms, no kura bērni var iziet dzīvesgudrāki un ar jaunām pašorganizācijas prasmēm,» uzskata Līga Bērziņa.
Ir krīze, un kādu laiku mēs dzīvosim citādi
Vecākiem šobrīd ir jābūt pietiekami gudriem, lai ar savu piemēru novērstu bērnos trauksmi, jo ģimenē mēs visi cits citu spoguļojam. Ir vecāki, kuriem negribas sāpināt bērnus, tāpēc viņi turpina izlikties, ka nekas nav mainījies. Tādējādi bērni saņem divus pretējus vēstījumus – dzīve ir mainījusies, bet vecāki izliekas, ka viss ir lieliski. Sevišķi tas raksturīgi mammām, kas cenšas uzturēt iluzoro iepriekšējo kārtību. Bet tas nav iespējams, ir jāpasaka skaļi: ir krīze, un kādu laiku mēs dzīvosim citādi.
Kādas pārmaiņas mājās jāievieš
* Ievies vakara sapulcīti un rītdienas plānu – vakarā izrunājiet, kā katram ir gājis, vai ir izdevies paveikt iecerēto.
Krīzi var pārvarēt tikai ģimenē visi kopā.
Kopīgi izveidojiet plānu nākamajai dienai – kādus darbus katrs uzņemas. Ja mājās ir viens vai divi datori, noderēs grafiks, cikos un kādā kartībā strādā vecāki un kad pie datora var sēsties bērni, un tad pie šā plāna ir jāturas. Izplānojiet arī atpūtas laiku pēc mācībām, lai motivētu bērnus.
* Neuzņemies skolotāja lomu – tu neesi skolotāja, tu esi vecāks. Ja pēkšņi sāksi izturēties kā skolotāja, varbūt dažas dienas tev tas izdosies, bet vēlāk viss var pārvērsties īstā murgā. Tā nav tava loma! Vecāks šajā situācijā ir vairāk kouča lomā: atbalsta, parāda virzienu, bet tālāk – visu pats.
*Menedžē nevis bērna laiku, bet enerģiju. Fakts, ka ir cīruļi un pūces, ir nenoliedzams. Un šis ir tas unikālais brīdis dzīvē, kad var atļauties to respektēt un attiecīgi ieviest izmaiņas dienas kārtībā. Ja labi zini, ka tavs bērns ir pūce un viņa smadzenes mostas ap pulksten 12, neliec viņam pievērsties mācībām jau no agra rīta – ar noteikumu, ka bērns vakaros iet laikus gulēt un viņa mobilais telefons uz nakti ir pie vecākiem. Šis rīta laiks ļoti noderēs vecākiem kvalitatīvam darbam, bet bērns pamodīsies izgulējies un gatavs mācībām. Šī ir iespēja ļaut bērnam pa dienu darīt to, kas viņam patīk, pievērsties hobijiem, klausīties mūziku, bet pēcpusdienā, kad viņa smadzenes spējīgas pieslēgties, bērns var mācīties.
* Mācību ilgums mājās var būt īsāks nekā skolā. Piemēram, sešas stundas skolā nav tas pats, kas sešas stundas mājās pie galda. Skolā ir dinamiskās pauzes, starpbrīži, pārvietošanās no aktivitātes uz aktivitāti. Līdz ar to nebūtu jābrīnās, ka skolēns mājās visu var izdarīt ātrāk, un nebūtu jābrīnās arī, ka mājās bērni nogurst ātrāk un pieprasa pauzes.
* Palīdzi mācībās, ja bērns izrāda interesi par šo palīdzību. Apvaicājies: varbūt tev vajag palīdzību? Ja nevajag – tātad nevajag. Atļauj viņam pašam kļūdīties. Ja skolotājai tiek nosūtīts nekvalitatīvs mājasdarbs, tad tā ir bērna atbildība, nevis tavējā.
* Māci risināt problēmas pašam. Daudzi vecāki ir neapmierināti, ka dažkārt pedagogi dod ļoti neskaidrus uzdevumus, tāpēc skolēnam var zust motivācija. Bet jums nav jāskaidrojas ar pedagogu – māciet bērnu uzdot autoritātēm precizējošus jautājumus. Jautājums ir par to, kādu vecāki redz savu bērnu. Vai kā cilvēku, kurš spēj atrisināt radušās problēmas, vai kā neveiksmīgu, nelaimīgu būtni krīzē, un viņš nu ir jāglābj un jāaizstāv? Vienmēr jāatceras, ka bērns veidos pats savu identitāti saskaņā ar vecāku izrādīto attieksmi. Ja bērns var uzrakstīt ziņu draugiem, var arī skolotājiem.
*Ja bērnam ir stress, darāmais jāsadala mazākos darbiņos. Ja uzdevums ir sarežģīts, pārrunājiet ar bērnu: kā mēs varētu šo visu sadalīt pa posmiem, pa soļiem? Kad bērns paveic posmu – paslavē. Tā pamazām darbiņš virzīsies uz priekšu, un bērnam būs gandarījums.
* Palīdzi iemācīties laika izjūtu. Ja bērns visu laiku pieprasa vecāku uzmanību, noliec uz galda tikšķošu pulksteni un sarunājiet – izaicinājums! «Vai spēsi 15 minūtes nenovēršoties strādāt pie uzdevuma?» Tad pauzīte, pēc tam atkal nākamās 15 minūtes.
* Ļauj izprast paša produktivitāti. Piemēram, saki, ka šim darbam tiek dota stunda, jo datoru pēc tam vajadzēs mammai. Ļauj bērnam saprast, cik daudz pa stundu viņš vispār var izdarīt, cik viņš ir produktīvs konkrētā laika nogrieznī. (..)
Raksta turpinājums un citi noderīgi materiāli – žurnālā IEVA.
