Rīga +7°C 
Ko es biju sariebusi
Savai Laimei dzīvodama?
Ne pašai laba mūža,
Ne manām telītēm.
Nu skaidrs, ka mūsu tālās priekšteces, pirms gadiem četrsimt vai piecsimt tepat gar Daugavas vai Gaujas malu staigādamas, tāpat aizdomājās par to, kāpēc citām māsām vieglas dienas, bet vienai mūžs uz asaru avotiņa. Atšķirībā no astroloģijas un psihoterapijas skatījuma uz taisnīgo vai netaisnīgo likteni, mūsu mitoloģija mūža likšanu daudz fatālāk ielikusi dievību rokās. Tomēr atstājot vaļā lodziņus, kur mēģināt to sūro dienu kaut kā mainīt uz labu. Un tad vēl visam pa vidu bija viņpasaules pastniece dzeguze ar savu aizkūkošanu!
Vakara laime Kārta
Folkloriste un LU Filozofijas un socioloģijas institūta folkloras pētniece Aīda Rancāne latvisko likteņa izpratni saista ar austrumniecisko dao jēdzienu – kā neaprakstāmu spēku un dzīves plūdumu, kas katram cilvēkam un katrai dzīvai būtnei ir savs. «Tas ir pastāvīgi mainīgs, tā ir nepārtraukta kustība un arī tāda intuitīva dzīvošana, kad nevajag daudz iejaukties ar prātu, bet plūst pa dzīves straumi un tai atdoties.»
Tomēr folklora šajā jautājumā pilna ar divējādībām un pretrunām. No vienas puses, tika uzskatīts, ka liktenis ir kaut kas absolūts un augstāko spēku dots, no otras puses, to varēja mainīt un ietekmēt.
Pie mūža licējiem saukta gan Laima jeb Dēkla, gan Māra, kuras ziņā bija noslēpumainais radību process pirtiņā, gan brīžam Dievs un pat Veļu māte. Un vēl arī mazpazīstamā Kārta. Vai tās ir vienas Laimas sejas?
«Indoeiropiešu mitoloģijā ir trīs likteņa dievietes moiras. Latviešu folklorā – Laima, Dēkla un Kārta.
Citu tautu folklorā ir skaidrāk nodalīts, kas par ko atbild – viena lemj likteni pie dzimšanas, nākamā precībās, pēdējā jau bedībās,» stāsta Aīda. Latviešiem tik skaidra iedalījuma nav saglabājies, tomēr ir nojausma, ka Laima un Dēkla vairāk atbildīgas par likteņa pagriezieniem pie radībām un precībām, bet Kārta, iespējams, nokārtojusi mūžu jau pie tā beigām. Jo arī Kārta ir Laimas izpausme – salīdzinot ar rītu, pusdienu un nakti, tāda vakara laime.
Klasiskajā priekšstatā likteņa dieves ir vērpējas. Likteņa dieviete Laima vērpj dzīves pavedienu, tin, tin, līdz tas pārtrūkst – mūžs ir beidzies. Droši vien tāpēc latviešu sievietēm bija tādi klusi svinami vakari, piektvakari, sieviešu dievību vakari, kad sievas nevērpa, bet godināja Laimu un Māru.
Tā nu likteņa dievietes vērpj un vērpj – un pēkšņi dzītiņa satrūkst! Kāpēc, kas notika? Roka paslīdēja? Kāpēc viens nodzīvo līdz sirmam vecumam, bet citam pavediens pārtrūkst jau pavisam jaunam? «Tas ir tāds absolūtais likteņa lēmums,» atzīst folkloras pētniece. «Ir divas versijas par dzīves izbeigšanos: viena – ka iztek un beidzas dzīvības spēki, otra – ka vienkārši ierodas nāve un to pavedienu pārcērt. Bet priekšstati ir mainīgi un pārklājušies. Iespējams, nāve tad arī atnāk, kad dzīves spēks ir iztērējies. Tomēr ir nedabiskās nāves, kad dzīves spēks vēl nav iztērēts, bet notiek kāda apstākļu sakritība, un nāve ir klāt.» To, vai nāve var arī nokļūdīties un ar savu izkapti iecirst nepareizajam, mūsu senči gan bijīgi neesot uzdrošinājušies apstrīdēt. Kā augstākie spēki lēma, tā ir, un viss.
Indoeiropiešu folklorā ir arī priekšstats par likteni kā lozi, kuru vienkārši izvelk. Laimes rats griežas, un, kāda loze izkritīs, ar tādu jābūt mierā.
Kad lēmēji sakašķējas
Pie likteņa lemšanas tika arī Dievs, ar kuru Laima reizēm konsultējās un apspriedās, bet reizēm pat strīdējās. Reizēm abi likteņlēmēji centās būt taisnīgi –
Laime gāja par pagalmu,
Ar Dieviņu runādama:
Tai meitai mazs pūriņš,
Tai vajag viegla mūža.
Bet reizēm ņēma un sakašķējās, un bail pat minēt, kādus amerikāņu kalniņus savā mūžā piedzīvojusi šīs dainas sacerētāja:
Manubēd Dievs ar Laimu
Iet lielā ienaidā:
Dievs man lika vieglu mūžu,
Laima liedz raudādama.
Folkloras pētniece teic, ka pie latviskajiem likteņa lēmējiem gājis tāpat kā mūsdienu cilvēku sabiedrībā: tiek izteikti dažādi viedokļi, un tad beigās viens saka galavārdu. Dažviet citur Eiropā lēmēji bijuši pat veseli divpadsmit. Gandrīz kā fejas pasakā par Ērkšķrozīti.
Savs vārds pie likteņiem bija sakāms pat Veļu mātei kā Māras izpausmei. «Viņas ziņā bija tā likteņa tiesa, kas saistīta ar senču pasauli. Jo no tās mēs saņemam likteni, kuru nosaka ne tikai dievi, bet arī māte, dzimta, senči,» stāsta Aīda.
Mums liktenis un mūžs asociējas ar šo pasauli. Bet, lai arī tieši pateikts tas nekur neesot, var nojaust, ka senajiem latviešiem mūža nogalē pienācis laiks likteņa dievietei Kārtai.
«Kārta nokārto mūžu, cilvēks it kā atskaitās – kā tu to mūžu esi nodzīvojis.
Un ar nāvi jau nekas nebeidzas. Kaut kādā veidā jau tu arī pēc nāves turpināsi ietekmēt dzīvus palikušos,» stāsta Aīda. Latviešiem labi saglabājies senču kults, un veļu mielošana arī saistīta ar dzimtas turpināšanu – tā ir kā labvēlības izlūgšanās. Un dzimtas aizgājušie nonāk pie spriedējiem, kas var iespaidot dzimtas turpinātāju likteņus.
Bēdu zem akmeņa!
Lai visu vēl vairāk sarežģītu, Laimai ir melnā dubultniece Nelaime. Abas ir pārinieces – kā diena un nakts. Laime un Nelaime iet pa vienu laipu, un cilvēkam jāprot sarunāt, ar kuru kopā palikt uz šīs laipas – tēlaini izsakoties, iegrūst Nelaimi ūdenī, lai paliktu divatā ar Laimu. Varbūt tieši par to stāsta arī Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama.
Aīda uz to skatās filozofiski – kā uz stāstu par cilvēka izvēlēm un ieklausīšanos sevī: «Tas ir uzskats, ka tava dzīve būs laimīga un veiksmīga, ja tu atradīsi savu daļu un savu laimi, kas tevī ir ielikta, un darīsi to, kas tev lemts. Tu visu laiku nonāc izvēļu priekšā, un jau pieminētais dao nozīmē, ka tu paļaujies un plūsti. Bet, ja sāc ļoti censties kaut ko mainīt ar prātu, tad, iespējams, nāk kāds solis, kas liek no tās laipas novelties.»
Bet skaistais Ej, laimīte, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās ir latviskā lūgšanas forma, kas to visu ieliek skaistā rāmītī. Vispirms pa laipu Laima, tad es.
«Laimai veltītās lūgšanas savā tēlainībā nereti ļoti līdzinājās buramvārdiem,» tā skaistajā Imanta Freiberga sakārtotajā tautasdziesmu izlasē Laima. Mūža licējiņa raksta Vaira Vīķe-Freiberga. Viegla un gaiša mūža vizualizācijai talkā nāca gan baltas vilnas grozs, gan apinīša vieglums un liepas kuplums.
Tikai ne augumiņu nevēkļam!
Lielā mūža lemšana notiek trīsreiz – trīs lielās dzīves krustceles, kurās daudz kas mainās, ir piedzimšana, kāzas un bēres. «Tie ir posmi, kad cilvēks nomirst vecajai dzīvei un pārtop, piedzimst jaunajai. Izmainās viss. Pēc precībām mainās sociālais statuss – meitene maina dzīves vietu, maina vecākus. Viņa vairs nevar atgriezties vecāku mājās, vismaz kādu laiku, un var atnākt ciemos tikai putna – dzeguzes – veidā. Viņai sākas pilnīgi cita dzīve,» stāsta Aīda. «Folklorā precības vienmēr uztvertas divējādi. No vienas puses, visi grib apprecēties, jo tā ir dzimtas turpināšana un dzīves nepieciešamība. No otras puse, visos gadījumos tā ir pāreja no laimīgās dzīves uz sūro, grūto. Tāpēc kāzās ir tās raudulīgās dziesmas – te staigāji dziedādama, bet tur viss būs smagāk un drūmāk.»
Svarīgi taču bija viss! Gan jaunās mājas, gan jaunie vecāki, gan vīrietis, kuram blakus tālākās dienas un naktis pavadīt.
Liec, Laimiņa, man mūžiņu,
Liec da vienu labumiņu,
Nedod manu augumiņu
Nevēkļami maldināt.
Tālab šiem trim notikumiem radīti rituāli mūža lēmēju pielabināšanai un laba likteņa sakārtošanai – visi radību, krustabu un kāzu svētku scenāriji. Tam, kas notika, bija sava jēga. Bija visādi maģiski paņēmieni, lai būtu viegls mūžs, lai līgava briestu un pildītos kā pūralāde… Bet ziedošana un maksāšana bija kā enerģijas apmaiņa.
«Ziedošana ir viens no veidiem, kā komunicēt ar dievībām un sakrālo pasauli, tāpēc, bērnam piedzimstot, kaut kas tika upurēts.
Lietuviešu antropoloģe Marija Gimbutiene rakstīja, ka tajā vietā, kur piedzima bērns, likteņa dievībai tika ziedota vista vai aita.
Rituāls bija arī dzimtas un kopienas kopīga mielasta gatavošana un svinēšana. Visi sanāk kopā ar saviem likteņiem un savām daļām, tad veido šo ēdienu, to sadala, mielojas un aiznes mājiniekiem, tā daloties ar enerģiju un dzīvības spēku. Un tas var to dzīves ceļu mazliet pamainīt, darīt vieglāku,» teic folkloriste.
Skaidrs, ka par vissvarīgāko uzskatīja jaunā cilvēciņa piedzimšanas brīdi, tāpēc pie dzimšanas un krustabās rūpīgi tika veikti dažādi rituāli, kas veido labvēlīgu likteni.
Gaiša, gaiša uguns deg
Tumšajā kaktiņā –
Tur Laimiņa mūžu raksta
Mazajam bērniņam.
Daļa no likteņa mazulim pūriņā jau bija ielikta, bet savu daļu deva arī dzimta un kopiena – izvēlējās vārdu, dīdīja pādi, deva dāvanas. Un jau pirms radībām rūpējās par sakrālo vietu pirti, ko uzskata par Laimas vai Māras mājvietu. Meitai vienmēr bija jātur tīra pirts taka, lai Laimai kāja neaizķertos aiz netīrumiem un viņa nepakristu. Bija ticējums, ka pa nakti staigā Laima, un tāpēc arī māja bija jātur tīra. Un kur nu vēl slavenās pirtīžas, kas bija kā viens liels rituāls, kur nozīme bija visam, pat tam, kādā ūdenī bērniņš mazgāts:
Tā, māmiņa, tava vaina,
Ka es ļaužu valodās –
Kam mazgāji mani mazu
Neskaidrā ūdenī?
Aizmirstie Laidenes svētki
Sievišķajām dievībām tika svinēti arī īpaši svētki, piemēram, Laidene, kas esot saistīta ar Laimu. Kurš šodien zina laideni? Bet reiz tie bija svētki pēc Pēteriem, ap tagadējo 2. jūliju. Senāk, iespējams, saistīti ar Mēness cikliem, piemēram, svinēti Pilnā Mēnesī pēc Jāņiem. Laidene bija sieviešu diena, ziedu laika beigas. Kurināja ugunis, dziedāja un dejoja, ziedoja sieru un vasku, un meitas pina liepu vainagus un svieda liepā, zīlējot, vai tajā gadā apprecēsies.
Savukārt Lietuvā folkloristu ieraksti stāsta, ka tur bijuši īpaši Laimas akmeņi – pusotra metra gari akmens stabi, kuriem apkārt aprakts grāvītis. Tur sievietes sava sievietes likteņa labvēlīgai izlūgšanai ziedojušas linus, audumus, priekšautus, ziedus.
Un kur tad tā aizkūkotāja dzeguze? Kā viens putns zina manu likteni un atlikušos dzīves gadus? «Putns vispār mitoloģijā ir dievu zinātājs. Bet dzeguzei vēl turklāt ir tāds neparasts dzīvesveids – viņa pazūd un, kad izperē bērnus, pārvēršas par vanagu. Tāpēc mītiskajā apziņā viņa ir
putns no citas pasaules, kuram piemīt spēja ceļot no viņsaules uz šosauli, tādēļ tā spēj pareģot. Tāpēc dzeguzei prasa – cik ilgi es dzīvošu? Vai – kad iziešu pie vīra?
Lietuvieši asociē, ka arī pati Laima mēdz pārvērsties par dzeguzi. Bet tā māsa, kas aizprecēta projām, arī vecāku ģimenei ir mirusi un var atnākt tikai kā zīme vai vēstnesis no viņsaules – tad viņa atlido uz vecāku māju kā dzeguze un tur kūko,» stāsta Aīda.
Dusmas uz dieviem!
Man’ Laimiņa notecēja
No kalniņa lejiņē;
Nobāl mani sārkan’ vaigi
Līdz ar rožu vaiņedziņu.
Un kā ar taisnīgumu? Tā loģiski mūsdienu izpratnē domājot, labi darbi nozīmē, ka varu savu likteni veidot labāku, slikti darbi – sliktāku. «Tā ir katra paša izvēle. Bet visa folklora jau sastāv no morāles, kā dzīvot, – ne sunīša kājām spert. Kam vispār ir jābūt, lai izvēlētos neievērot šos likumus un tradīciju?» spriež Aīda Rancāne.
Brigaderes pasaka par Maiju un Paiju jau arī sakņojas tautas pasakās par bārenīti, un tās filozofija ir darīt labu un vairot labo. «Bet nav tik vienkārši,» aizrāda folkloras pētniece. «Tas tā primitīvi – darīšu labu, būs labi, darīšu sliktu – slikti. Bet gadās taču, ka cilvēks dara labu, bet nav veiksmīgs un bagāts. Tas nozīmē, ka svarīgi apjaust sevi, savu daļu. Vajag darīt labo, bet vēl arī to darīt saskaņā ar sevi.»
Ja bijis ļoti smags mūžs, vai ir cerības uz taisnīgumu pēc nāves?
Tādu tiešu norāžu par to, ka nāks kāda atmaksa, nav. «Ir dziesmas par to, ka viņsaulē viss ir ļoti labi. Kā Garajā pupā – kur Dievs kungiem lika smilgas sēt, arājiem rudzus, miežus. Kungi dara bezjēdzīgu darbu, sēj smilgas, no kurām nekāda labuma nebūs,» teic Aīda.
Ne mazums sakrājies dziesmu ar žēlabām par grūto likteni –
Es savai Laimiņai
Raudādama žēlojos,
Kam tā mani jaunu lika
Tik lielās bēdiņās.
Ne žēlabām vien. Dažkārt sirds bijusi tik pilna, ka gribas stāties pretī dievībām.
Es redzēju sav’ Laimiņu
Līdz pusīti ūdenī.
Kaut tā visa noslīkusi
Aiz manām asarām!
vai
Kad es savu Dēkli, Laimu
Ceļmalā satikšos,
Tad es kraušu pilnu nastu
Sīkus mazus akmentiņus,
Lai viņai grūti nest
Kā man grūti mūžiņā,
Kā man grūti mūžiņā
Par visām māsiņām.
Kā ieviņai noziedēt
No latvju zīmēm tieši un konkrēti par laimīgu mūžu gādā Laimas skujiņa jeb Laimas slotiņa. Tā ir arī bezgalības zīme, jo var turpināties un turpināties – tāpat kā Māras līklocis. Taču katra zīme kaut ko dod labākam mūžam – auglību, bagātību, harmoniju, sakārtotību. Sakārtotība senajiem latviešiem bija ļoti svarīgs jēdziens. «Kārtīgā mājā arī dzīve labāka,» teic Aīda. «Protams, darba tikums un strādīgums tiek augstu vērtēti un nosaka bagātību, laimi un izdošanos. Krievu folklorā ir priekšstats – ja tu esi nabadzīgs vai tev neveicas, tātad neesi atradis savu daļu, viena no likteņa dievības nosaukumiem ir Daļa. Tāpēc jādodas to meklēt. Bieži vien tiek atrasts, ka tā kaut kur slinko un guļ. Tad jāvienojas ar viņu, ka tā beigs slinkot un nāks palīgā.»
Mums arī ir savi laimes meklētāji, kaut vai no tautas pasakām izaugušais Sprīdītis, kurš beigu beigās pēc gariem un dēku pilniem klejojumiem laimi atrod pats savās mājās. «Tā ir sevis izzināšana un atrašana, lai varētu darīt tieši to, kas tev lemts. Tad tu arī būsi laimīgs,» piebilst Aīda.
Ko senajiem latviešiem nozīmēja labs mūžs? «Iespēju dzīvot pēc tēvutēvu likumiem un tradīcijām.
Radīt pēcnācējus, nenodarīt pāri citiem, tajā skaitā dabai. Un mūžu skaisti nodzīvot līdz galam – arī pašu miršanu, tāpat kā radības, visi vēlas vieglu un skaistu,» atzīst folkloras pētniece.
Kā tautasdziesmā:
Liec, Laimiņa, man mūžiņu
Ieviņā, liepiņā.
Liec man augti kā liepai,
Kā ievai noziedēt.
Kā dzīvot, ja gribi labu mūžu
-Dzīvo dabiski, ieklausoties sevī.
-Lai kārtība un harmonija visapkārt.
-Ievēro senču likumus – tēvu tēvu laipas mestas, bērnu bērni laipotāji.
Laimas dziesmas
Citi ļaudis tā sacīja:
Tev Laimīte noslīkusi.
Es redzēju sav’ Laimīti,
Zelta laipu laipojot.
Mana Dēkla, Kārta, Laima
Iet pa ceļu runādamas.
Gana labi norunāj’šas:
Maizītē man dzīvot.
Izpinos garos matus,
Eimu Laimes pirtiņā,
Lai Laimiņa ielaipo
Pa matiņu galiņiem.
Liec, Laimiņa, man mūžiņu,
Kādu pate gribēdama.
Ja liec labu, tad liec ilgu;
Ja ne labu, tad liec īsu.
