Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Šāgada apņemšanās man bija kolosāla. Vairāk laika sev. Ha-ha. Trīsreiz ha-ha. Skatoties uz burvīgi ataugušo tumšo matu līniju (jā, es neesmu blonda un nekad neesmu bijusi), uz nagiem bez lakas (goda vārds, meitenes, apbrīnoju tās, kurām ir laiks iet pie manikīra ik pēc trijām nedēļām) un biksēm, kas nemaz nav jaunas, gandrīz apraudos. Kur mana apņemšanās? Kur? Tūlīt gads būs beidzies, vairs tikai pēdējais mēnesis atlicis. Un? Vai esmu veltījusi vairāk laika sev? Kur manas blondās matu šķipsnas, kur košie nadziņi un jaunā figūra? Kur izlasītie grāmatu kalni, apmeklētās teātra izrādes un mākslas galerijas? Kur agrie rīti meditācijai un vakara tēja, raidot debesīm paldies par kārtējo labi nodzīvoto dienu? Tā vietā ir mūžīgais vāveres ritenis – mājas, darbs, sastrēgumi, kādu zupu gatavot un e-klases pilnās uzdevumu ailītes. Tāpat neviens nav atcēlis launagkārbiņas, pulciņu izmaksas, baltās zeķbikses svētkiem un jaunus ziemas zābakus visiem. Labi, labi, uz zumbu es turpinu iet un garās pastaigas vakaros jau ir ikdiena. Es joprojām ik pārdienas peldu upē tāpēc, ka man patīk, un nelieku nevienu foto sociālajos tīklos, jo savu nervu glābšanai esmu no tiem aizgājusi. Cerams, uz visiem laikiem. Bet es joprojām par maz sevi samīļoju. Par maz veltu laika sev. Kā to mainīt?
Joņojot pa džinglbeļu pārņemto lielveikalu, kosmētikas veikala skatlogā pamanu to. Adventes kalendāru viņai. Spilgtu, košu, pārliecinošu. Cena nav no zemajām. Hm, nez kas tad tur tāds iekšā?
Bet iekšā ir viss, kas sievietei nepieciešams. Nu… nē, ne jau jauni zābaki un rokassoma, bet dažādu veidu sevis lutināšanas lietas gan. Sākot ar sejas masku (ārprāts, cik sen nav likta!) un beidzot ar smaržu paraudziņiem, aromātiskām svecēm un ko tik vēl ne. Un tā nu es stāvu kalendāra priekšā, un mūs šķir tikai stikls. Un pēkšņi es saprotu, ka šis gan ir liktenis. To, ko neesmu paguvusi visa gada laikā, vēl taču var pagūt atlikušajās četrās nedēļās līdz Ziemassvētkiem. Un kāpēc gan ne? Speros veikalā iekšā.
– Tā ir kolosāla izvēle, – saka pārdevēja. – Dāvana, ja?
Lūk, es pat vairs neizskatos pēc cilvēka, kurš kaut ko tik skaistu ir pelnījis pats.
– Nē. Tas man pašai.
– Ļoti labi! Sevi ir jāpalutina. Maisiņu vajag?
Jā, man vajag maisiņu. (Jo es no sirds ceru uz dažādiem paraudziņiem, kas parasti nāk līdzi pirkumam.) Laikam mēģinādama mazināt man radīto traumu, pārdevēja tiešām arī saber man pilnu maisiņu ar preču miniversijām. Krēmiņi, serumi. Dievinu!
– Mammu! Kam tas? – bērni ir šokā par lielo kasti.
– Tas ir man!
– Tev?
– Jā, tas ir adventes kalendārs mammai!
– Oho! Un kas tad mums tur ir? – nu jau arī vīrs šķiet ieinteresēts. – Tur ir sevis lutināšanas lietas. Un es tās grasos tiešām izmēģināt! Katru dienu! Un, ja man tur būs vannas bumba, tad es gulēšu vannā un netaisīšu jums vakariņas. Skaidrs? Jo mamma arī ir pelnījusi atpūtu!
Pēkšņi ģimene gatava mani atbalstīt un neiebilst nekam. Oho, kas par pavērsienu!
Diemžēl pirmajā lodziņā vannas bumbas gan nav. Toties ir acu maska. Nu, nav variantu, tā ir jāuzliek un mazliet jāpaguļ. Un visas nākamās dienas ir vienkārši burvīgas. Nagulaka? Nav variantu, ir jāuzkrāso. Sejas masāžas rīks? Lai būtu! Jāizmēģina. Pēkšņi ik vakaru viena stunda kļūst svēta. Es atveru savu adventes kalendāra lodziņu un ar baudu izmantoju tajā atrodamo lietu. Un pēkšņi izrādās, ka mandarīnus var nomizot bērni paši. Arī spageti uzvārīt vai zupu uzsildīt vispār nav nekādu problēmu. Kaķa kaste pilna? Nu, mamma tagad nevar, mammai sejas maska uzlikta. Jāpārbauda mājasdarbs? Tēti, panāc!
Meitenes, šis ir labākais, kas ar mani šogad ir noticis. Adventes kalendārs ar saviem mazajiem pārsteigumiem. Man ir pat jauna skropstu tuša, acu ēnas un sārtums vaigiem. Labi, ir arī lūpukrāsa. To es vēl nevaru saņemties uzlikt. Vienkārši palieku pie tā, ka lūpas krāsot negribas. Pieņemsim, ka tas ir un paliek uzdevums nākamajam gadam. Zvēru! Neticat? Paskatieties uz maniem zvērestā paceltajiem koši sarkanajiem nadziņiem!
