Ja gribi vērsties pie intuīcijas, nav cita ceļa – vien sevi iepazīt. Tā ir prasme sevi novērot dažādās situācijās, izprast savas līdzšinējās pieredzes radīto iekšējo stāstu un mācīties atšķirt savas izjūtas un reakcijas.
Ne visi vienlīdz labi spēs uztrenēt savu intuīciju, jo tai ir saistība ar mūsu katra nervu sistēmas īpatnībām. Jo tā ir līdzsvarotāka, jo vairāk atvērta jaunai pieredzei un dažādu signālu uztveršanai. Tiem, kuri visu jauno uztver kā biedējošu, būs grūtāk paļauties arī uz savu iekšējo zināšanu. Savukārt cilvēki, kas stabilitāti rod racionālā domāšanā, nepievērš uzmanību cita veida informācijai. Taču mēs katrs varam censties šo sesto maņu attīstīt, izturoties pret to rotaļīgi, kā spēlējoties. Piemēram, braucot ar auto, iztikt bez Waze, kas teiks priekšā, pa kuru ceļu doties, un centies ieklausīties, ko saka tava iekšējā balss. Šādas it kā nebūtiskas ikdienas situācijas palīdz sākt sev uzticēties.
Lai intuīciju saklausītu, ir nepieciešams miers – regulāri brīži, kad paanalizēt, kas ir tie signāli, ko dienas laikā uztvēri.
Lai ieraudzītu kopsakarības, nepieciešami arī sevis vērošana ilgtermiņā, jo pasauli mēs katrs uztveram savā veidā – kādam ir jāmācās nolasīt sava ķermeņa sajūtas, cits var lasīt zīmes ārējā pasaulē.
Uzmanība un novērošana būs vajadzīga visiem. Jo, piemēram, kā gan tu zināsi, ka tas, kas nonācis tavā uzmanības laukā, ir jāuztver kā zīme? To tu sapratīsi tikai tad, ja būsi vērīgs un pakāpeniski uzkrājis pieredzi. Tas ļaus ieraudzīt, ka noteiktos brīžos kāda zīme var apliecināt kopainu.