Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
2
-
1
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Kas ir mediācija?
Mediācija ir īpaša domstarpību risināšanas metode: strīdā iesaistītās puses abpusējā sadarbībā cenšas panākt risinājumu ar neitrāla, profesionāla cilvēka jeb mediatora atbalstu.
Kā mediācija notiek? Sākumā katra puse pastāsta savu stāstu – savu situācijas redzējumu. Protams, abu pušu stāsti atšķiras, un tas ir likumsakarīgi – tāpēc jau cilvēki nāk meklēt risinājumu. Sarunā drīz vien pierādās, ka nav vienas taisnības – uz vienu un to pašu situāciju katrs skatās citādi. Mediators parāda atšķirības un iztulko strīda pretinieku redzējumu – palīdz vienai pusei saprast otru. Mediācijas gaitā puses izklāsta savas vēlmes – katra savu pozīciju par to, kā būtu risināms strīds, un katrai no pusēm, protams, šķiet, ka strīds risināms pilnīgi citādi. Mediatora uzdevums ir ar īpašām konfliktu risināšanas metodēm izkustināt pozīcijas – aizdomāties par abu pušu patiesajām interesēm un tad meklēt abiem pieņemamu variantu.
Lai kļūtu par sertificētu mediatoru, jāievēro zināmi nosacījumi – cilvēkam jābūt vismaz 25 gadus vecam, ar augstāko izglītību un nevainojamu reputāciju, valsts valoda jāprot augstākajā līmenī un pēc mediatoru kursiem jāsaņem mediatora sertifikāts, ko pēc īpaša pārbaudījuma izsniedz Sertificētu mediatoru padome.
Arī Latvijā ģimenes strīdu risināšanai arvien biežāk iesaka izmantot mediāciju. Tās gaitā ar profesionāļa atbalstu pat negantākajās attiecībās nonākušie pāri var izšķirties cilvēcīgi: tā, lai ievērotu visu pušu – gan vīra, gan sievas, gan bērnu – emocionālās, psiholoģiskās un arī materiālās intereses. Par to, cik veiksmīgi mediācija palīdz ģimenes strīdos, stāsta sertificēta mediatore, biedrības Mediācijas padome valdes priekšsēdētāja Laima Zelmene.
– Izklausās ļoti ērti: plēšamies kā suns ar kaķi, tāpēc laulību izšķirt neizdodas, bet aizejam pie mediatora, un viss ir kārtībā! Vai tiešām tik vienkārši?
– Dažkārt, kad tiesa vai advokāts ieteikuši doties uz mediāciju, pāris atnāk ar domu, ka mediators viņu vietā visu sakārtos. Tā nenotiek! Jau pirmajā sarunā tiek strikti noteikts: jūs esat šeit, lai paši risinātu savu situāciju, bet mediators tikai palīdzēs – viņš zina, kā vadīt komunikāciju, lai abas puses sadzirdētu un saprastu viena otru, un zina arī, kas un kad jādara, lai konfliktu atšķetinātu. Tomēr meditācijas galarezultāts ir paša pāra atbildība.
– Ar ko sākt?
– Pirmais solis – abiem ir jāatnāk uz meditāciju, jo tajā risinājumu iespējams atrast tikai tad, ja iesaistās abas konfliktējošās puses.
– Bet ja viens no pāra principā grib konfliktu, nevis tā atrisinājumu?
– Dažreiz tiešām viens saka – nē, man nemaz nevajag mierīgu atrisinājumu, es varu tiesāties gadu gadiem, man nav svarīgs ne laiks, ne nauda, bet es panākšu to, ko gribu. Citreiz kādam nemaz nav svarīgi uzvarēt, jo viņa konfliktēšanas mērķis ir otru pamocīt. Šie cilvēki atklāti atzīst, ka nekādu mediāciju viņi negrib – ir atnākuši tikai tādēļ, lai nerunātu pretī tiesai un labi izskatītos: man teica atnākt un, lūdzu, te nu es esmu! Tā meditācija nevar izdoties.
– Ko teikt cilvēkam, kas neslēpj: es nepiekrītu šķirties, jo gribu ieriebt, un punkts!
– Tad mediators mudina cilvēku izprast savas slēptās vajadzības – kāpēc viņš dara tā, kā dara? Kādu interešu vadīts viņš pret otru tā izturas? Ko grib panākt ar ieriebšanu? Vai apjauš, kā tēta un mammas naidīgās attiecības ietekmē bērnus? Viņiem ir svarīgs laimīgs tētis un laimīga mamma arī tad, ja vecāki dzīvo vai dzīvos atsevišķi. Ja vecāki spēj sadarboties, bērni viņu šķiršanos pārdzīvo daudz vieglāk.
Veselīga vecāku šķiršanās ļauj palikt labiem vecākiem un arī bērniem dod drošību: jā, tētis un mamma šķiras viens no otra, bet nešķiras no mums – mūs mīl un mīlēs, un tas nekad nemainīsies.
– Vai visus izdodas pārliecināt, ka konfliktu tomēr vērts atrisināt pašiem?
– Mediācija palīdz pat situācijās, kas sākotnēji izskatās bezcerīgas. Ir pat apzīmējums mediācijas maģija. Gadās arī, protams, ka konfliktu atrisināt tomēr neizdodas. Tā var notikt, ja kādam no pāra viss ir pilnīgi vienalga. Ir absolūti egoisti, kas domā tikai par sevi, un ir arī infantili cilvēki, kas nemaz negrib un neprot ne domāt, ne pieņemt lēmumus.
– Tātad situācija veca kā pasaule: vīrietis un sieviete šķiras, bet ir tik sanaidojušies, ka nevar vienoties par šķiršanās nosacījumiem, un tāpēc nemaz nevar izšķirties. Kā mediācija var palīdzēt?
– Kamēr cilvēki nav izrunājuši un līdz kaulam sapratuši, kāpēc viņi šķiras, nekāda šķiršanās lietišķajā līmenī jeb ar prātu nevar notikt. Ja sakārtotas emocijas, cilvēki var izšķirties tā, lai nepaliktu ienaidnieki – lai nebūtu sāpju, aizvainojuma, un ar laiku būtu spēks un enerģija veidot jaunas attiecības.
Tas iespējams tikai tad, ja pāris izšķiras ar sirdi, nevis tikai, kā saka, uz papīra.
– Vai pāra vēlme šķirties ir zīme, ka šī laulība bijusi kļūme: abi ir kļūdījušies partnera izvēlē?
– Neviens nav kļūdījies. Attiecībās gan vīrietis, gan sieviete meklē partneri, kas viņu papildina tā, lai jaunizveidotais pāris ir vienots veselums. Tomēr attiecības nav dāvana, un neviens negarantē, ka pāris visu mūžu sadzīvos tik labi kā rozā briļļu periodā. Var pienākt brīdis, kad vienam vai abiem sāk šķist: nē, šis cilvēks mani nepapildina, viņš man ir svešs, un kā es ar tādu vispār varēju apprecēties!?
Šādu attiecību krīzi agri vai vēlu piedzīvo gandrīz katrs pāris.
Vieniem izdodas to atrisināt un palikt kopā, bet citiem vienīgais risinājums izrādās šķiršanās.
– Pāra neatrisinātās emocijas šķiroties visbiežāk izpaužas divējādi: strīdos par bērniem vai strīdos par mantu. It kā ļoti lietišķi jautājumi, bet viņi nespēj vienoties.
– Cilvēki par kaut ko nevar lietišķi vienoties, jo vienā vai abos ir aizvainojums – kaut kas tāds, ko viņi nevar otram piedot. Kamēr strīds nav atrisināts emocionālajā jeb sirds līmenī, arī lietišķajā līmenī risinājuma nebūs. Formula ir ļoti vienkārša: es jūtos slikti, un kāds pie tā ir vainīgs, bet – ja kāds ir vainīgs, tad viņam par to jāatbild!
Mediācija palīdz saprast, kāpēc katrs ir rīkojies tā, kā rīkojies, un ar izpratni pieņemt, ka neviens nekur nav vainīgs.
Mediācija nav viegls process. Ir jāatceras kaut kas sen aizmirsts – arī bijušās jūtas. Cilvēki mediācijā mēdz raudāt, dusmoties, izlādēt emocijas, un tas viss ir normāli.
– Mediators pasaka kuram taisnība un kuram ne?
– Nē, mediators ir neitrāls un tikai vada konflikta risināšanas gaitu. Tomēr situācijās, kad strīdā iesaistīti bērni, neitralitātes nosacījums nav tik absolūts – mediators drīkst ieviest mediācijā bērna intereses, nevis tikai ļaut izpausties abu vecāku egoismam. Ja pārim ir bērni, mediators noteikti jautās: kā jūtas bērns un kā viņš justos, ja vecāki savu strīdu risinātu citādi.
– Bet ja mamma tiešām grib, lai šķiroties bērni paliek pie viņas, un arī tētis tiešām grib to pašu?
– Cīnoties tikai ar pozīciju pret pozīciju – es gribu tā, bet viņš grib tā –, cīņu izcīnīt nav iespējams. Ir jārok dziļāk – vajadzību un interešu līmenī. Kāpēc es tā gribu? Ko man tas dos – kāds būs ieguvums? Tāpat kā bērni, arī manta nav tikai manta, nauda nav tikai nauda. Gadās, ka kāds saka: lai tur vai kas, es šo māju attiesāšu, citādi nekādus šķiršanās papīrus neparakstīšu! Strīda pamatā varētu būt dažādi iemesli, bet jebkurā gadījumā mediācijā ir stāsts nevis par to, ka kāds šo māju grib, bet gan – kāpēc viņš to grib. Izprotot vajadzības, pāri var atrast ļoti radošus konflikta risinājumus.
– Vai ir pāri, kas nespēj mierīgi izšķirties, bet mediācijā salabst un pat neizšķiras?
– Jā, bet tā gadās reti. Kāds gados jauns pāris ar mazu bērniņu bija dzīvojuši pie vieniem vecākiem, pie otriem, un abu vecāki bija kritiski: vīra vecāki kritizēja sievu, bet sievas vecāki – vīru. Galu galā pāris sāka dzīvot atsevišķi katrs pie saviem vecākiem. Mediācijā viņi abi saprata, ka lēmumus par savu dzīvi pieņem nevis viņi paši, bet gan vecāki, un tas arī ir visu savstarpējo nesaskaņu galvenais iemesls. Jau pēc otrās mediācijas sesijas pāris izlēma, ka viņi nemaz negrib šķirties, tikai grib dzīvot atsevišķi no vecākiem un lemt par savu dzīvi paši.
– Vai gadās, ka pāri viens pret otru mediācijā izturas tiešām skarbi?
– Dažkārt konfliktu risināšana izvēršas spraigi. Piemēram, dusmīgā sieviete met vīrietim ar krūzīti.
– Bet šie cilvēki taču reiz ir viens otru mīlējuši!
– Lai mediācijai būtu rezultāts, jāsalauž sajūta, ka vienmēr esat bijuši ienaidnieki. Reiz taču bija kaut kas, kāpēc viens otrā iemīlējāties un veidojāt ģimeni!
Jānosauc, piemēram, trīs lietas, kas savulaik otrā piesaistīja. Un pāri atceras šīs izjūtas. Saka par otru: labs cilvēks, laba sirds, zelta rokas vai arī – skaista, čakla. Mediācijā nav jāatgriežas iemīlēšanās izjūtā, bet jāizraisa emocijas, jo tikai tā konfliktu var atrisināt.
– Vai pārim pēc šķiršanās jāpaliek draugiem?
– Ne vienmēr. Bet, ja pārim ir bērni, viņu dēļ jāspēj saglabāt tādas attiecības, lai spētu mierīgi pieņemt vajadzīgos lēmumus. Vecāki, lai arī šķīrušies, ir un paliek komanda.
– Kas jums rada lielāko prieku ģimenes mediācijā?
– Redzēt izmaiņas: tie, kas iepriekš nerunāja, sāk sarunāties, bet tie, kas pirms tam nesmaidīja, sāk smaidīt. Nav tā, ka ar katru sesijas reizi viss tikai uzlabojas. Mediācijai ir viļņveida dinamika: ir labāk, tad sliktāk, tad atkal labāk. Bet tas viss darbojas tikai tad, ja pāris nav atnācis ķeksīša dēļ, bet patiešām grib strādāt un konfliktu atrisināt, nevis tikai ieriebt otram, viņu par kaut ko sodot.
– Varbūt atriebība ir ļoti, ļoti salda?
– Varbūt. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka, atriebjoties otram, cilvēks tikpat vai vēl vairāk nodara pāri pats sev, ar negatīvajām emocijām graujot savu imunitāti un veselību. Tiem, kas sevī tur atriebību, jāatceras, ka fiziskā veselība ir atkarīga no cilvēka psihiskā stāvokļa.
– Gribat teikt, ka atriebība var rūgti atmaksāties?
– Jā. Atriebjoties un ieriebjot cilvēks soda pats sevi un var iedzīvoties, teiksim, insultā vai infarktā. Gadās, ka viens no pāra saka: es gribu, lai tu piedod, ka toreiz tā izdarīju. Bet otrs iespītējas: nē, es tev nekad nepiedošu!
Padomājiet: kam piedošana vajadzīga vairāk? Tas, kurš palūdzis piedošanu, ir brīvs. Savukārt tam, kurš nepiedod, būs ar šo sajūtu jādzīvo.
Kuram būs sliktāk – brīvajam vai tam, kurš dzīvos ar dusmām un aizvainojumu? Vai tiešām vērts tā riskēt ar veselību, nēsājot sevī šo smagumu?
– Vai sievietes spēj piedot?
– Tieši sievietes nespēj piedot ilgāk. Vīrieši pēc šķiršanās parasti ātrāk sev atrod jaunu partneri, savukārt sievietēm ir grūtāk pieņemt, ka situācija mainījusies – pāra vairs nav. Sievietē var pat būt sajūta: viņš ieraudzīs, cik man ir slikti, un tāpēc atgriezīsies…
– Kā tikt ar šīm emocijām galā?
– Jāizprot attiecību dinamika. Ļoti reti pāri vienlaikus pieņem šķiršanos. Parasti viens no attiecībām jau ir prom, bet otrs vēl joprojām jūtas pārī un kaut ko gaida – ka notiks brīnums, un viss būs, kā agrāk. Bet brīnums nenotiek… Mediatora uzdevums šādā brīdī ir palīdzēt pieņemt jauno realitāti – ka mīlestības vairs nav un nebūs un nu ir jādzīvo citādi.
Šī situācija jāpieņem un jāatlaiž, un tikai tad var tā pa īstam dzīvot tālāk.
Četri spītīgi uzskati. Ko ar tiem darīt?
- Es viņam neļaušu tikties ar bērniem, un tā viņam arī vajag!
Lūk, kāds stāsts. Pāris bija šķīris laulību jau piecus gadus, bet nevarēja vienoties par saskarsmes tiesībām ar bērnu. Tētis ļoti gribēja iesaistīties dēla audzināšana, bet mamma tikties neļāva. Mediācijā noskaidrojās: lai arī pagājuši daudzi gadi, sieviete vēl nav pieņēmusi, ka viņa ar bērna tēvu vairs nav pāris, un aizvainojums diktēja pieņemt skarbus lēmumus. Liedzot tikšanos ar bērnu, sieviete sodīja savu bijušo partneri.
Šāda situācija patiesībā ir tipiska – pāri bieži šķiroties soda viens otru ar bērniem vai naudu. Gadās, ka jautājumam, vai gribi otru sodīt, atbilde ir ļoti tieša: jā, patiesībā es gribētu, lai viņš vispār nedzīvo šajā pasaulē! Sievietēm, kas jūtas līdzīgi, vajadzētu sev pajautāt: kāpēc es viņu gribu sodīt? Vai un cik lielā mērā tas man palīdzēs? Vai es ar savu vēlmi sodīt nezaudēju savu laiku un enerģiju? Kā šajā situācijā jūtas bērni? Vai, sodot vīrieti, es vienlaikus nesodu arī bērnus? - Viņš ir slikts tēvs, un manam bērnam tādu tēvu nevajag!
Ir jāizvairās no vispārinājumiem par to, ka kāds ir tikai slikts un nepareizs. Jāpajautā sev: kas liek man domāt, ka viņš ir slikts tēvs? Mediācijā šāda apgalvojuma vietā jānosauc piemērs, un tad tas jāanalizē. Sieviete, piemēram, saka: viņš vispār nerūpējas par bērnu, jo mazo nekad laikā neizņem no bērnudārza! Tad mediators var jautāt, vai ir bijusi situācija, kad tēvs bērnu no dārziņa tomēr ir paņēmis laikā? Izrādās – protams! Un, ja tā labi padomā, ir bijuši vien daži gadījumi, kad tētis kāda iemesla dēļ ir nokavējies, bet mamma par to ir bezgala nikna, tāpēc viņai šķiet, ka bērns tiek aizmirsts vienmēr. Konkretizējot vispārinājumus, cilvēks pats sev pierāda, ka tie ir nepareizi, un tad jau jāatzīst ka velns, kā saka, nemaz nav tik melns, kā to mālē. - Nemūžam nepiekritīšu bērna dzīvošanai pie tēta, jo kaut kam tādam piekrīt tikai sliktas mātes.
Savulaik bija pašsaprotami, ka, vecākiem šķiroties, bērni paliek dzīvot pie mammas, bet šodien arī tēvi grib uzņemties rūpes par saviem bērniem. Sievietes allaž ir gribējušas, lai vīrieši ir atbildīgāki, bet, kad tētis grib rūpēties pat bērnu tikpat daudz, cik mamma, sievietei sāk likties, ka viņai kaut tas tiek atņemts. Mammām bieži šķiet: ja es pati neaudzināšu savu bērnu, uz mani rādīs ar pirkstiem, bet, ja arī nerādīs, es tik un tā jutīšos kā slikta māte.
Tad nu jāsāk šķetināt: kāpēc tu domā, ka būsi slikta mamma? Vai tiksies ar bērnu? Jā! Mīlēsi? Jā! Vedīsi uz pulciņiem? Jā! Tad kāpēc slikta? Mediācija rada šaubas par sākotnējo kā akmenī iekalto pozīciju, piemēram, par to, kas ir laba un kas slikta mamma. Galu galā, tad kāpēc neizvēlēties šo iespēju – lai bērns ikdienā dzīvo pie tēta? - Es esmu tēvs un pieprasu tikšanos ar savu bērnu – man ir tādas tiesības!
Zelta padoms: ieklausīties, ko grib bērns. Ja viņš grib tikties ar tēvu, to nevajadzētu liegt, ja negrib tikties – tas viņam nav jāuzspiež. Dažkārt, kad sieviete izveido jaunas attiecības, viņas partneris ieņem tēva lomu, un bērnam nešķiet, ka viņam kaut kā trūkst. Reizēm bērna bioloģiskais tēvs, būdams greizsirdīgs par bijušās sievas jaunajām attiecībām, pieprasa, lai bērns dzīvo pie viņa.
Tikmēr bērns savu tēvu nav redzējis tik sen, ka viņu pat vairs neatceras, bet tēvs uzrodas un paziņo, ka grib atjaunot attiecības ar bērnu. Nu bērnam ir faktiskais tēvs – vīrietis, kas par viņu gādā gadiem, – un arī bioloģiskais tēvs jeb, sauksim lietas īstajos vārdos, svešs onkulis: labdien, es esmu tavs papucītis! Un tad vēl izrādās, ka šis svešais onkulis ne tuvu neatbilst bērna priekšstatam par to, kādam būtu jābūt tētim! Vai tiešām šādā situācijā ir vērts piespiest tikties?
Ģimenes strīdos – bezmaksas mediācija
Tieslietu ministrija sadarbībā ar Sertificētu mediatoru padomi šogad īsteno projektu Bezmaksas mediācija ģimenes strīdos, lai atbalstītu ģimenes strīdos un domstarpībās, kas skar bērnu intereses, – par saskarsmi, bērna pastāvīgo dzīvesvietu, uzturlīdzekļu apmēru un/vai maksāšanas kārtību, vecāku attiecībām un savstarpējo komunikāciju, bērnu audzināšanu, laulības šķiršanu u. c. Projektā bez maksas nodrošina pirmās piecas mediācijas sesijas, katru stundas garumā.
Lai pieteiktos bezmaksas mediācijai, jāvēršas pie sava izvēlētā un projektā iesaistītā sertificētā mediatora, kuru var atrast Sertificētu mediatoru padomes mājaslapā www.sertificetimediatori.lv vai Sertificētu mediatoru padomē [email protected], tālr. 28050777.
! Tiesā uzsākta strīda gadījumā informāciju par mediācijas iespējām var jautāt arī tiesā.
