Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
«Ciemiņi – tā ir mūsu svētība, jo mēs nezinām, kādus eņģeļus pieņemam,» pirms mūsu sarunas nosaka ģimene tēvs un ielej kausā košera vīnu. Pieaugušie tiek katrs pie viena malka, bet bērni priecīgi paceļ glāzēs tumšsārtu vīnogu sulu. «Simbolisks sadraudzības kauss.» Brāļi visi vienā kamolā ritinās pa telpu, līdz nonāk pie klavierēm, nodrošinot sarunai skaļu fonu. Visi ir muzikāli, sportiski un apķērīgi, nes mājās pārsvarā tikai labas atzīmes. «Viņi cits citu ļoti sargā un atbalsta. Mājasdarbos vecākie palīdz jaunākajiem, cits citam atprasa, piemēram, reizrēķinu, solfedžo un pat liek atzīmes,» par brāļu spēku stāsta mamma Santa.
Simsons, nekāds multeņu Simpsons!
Jauno māmiņu pirmie dzemdību stāsti nereti ir pārsteidzoši. Topošie vecāki, noskaņojušies uz ārsta noteikto dzemdību datumu, pieredzējuši dzemdības neplānotā vietā un laikā. «Nebiju gatava ne psiholoģiski, ne fiziski, jo mums nebija līdzi nekā, viss bija palicis Aizputē, kur tolaik dzīvojām! Man liekas, reti kura tā kliedza kā es savās pirmajās dzemdībās. Tā vietā, lai kontrakciju laikā elpotu, es kliedzu Palīgā!» atceras Santa. Visi bērni piedzimuši veseli, tikai pirmajiem diviem ir astmatisks bronhīts ar lēkmēm, kura dēļ ģimene daudzreiz pārcēlusies un veikusi remontus alergēnu dēļ.
«Kad domājām, kā sauksim pirmo bērniņu, ņēmu Bībeli, šķīru, un pēkšņi vārds Simsons man šķita tik mīļš un jauks! Vispār nezināju, ka pastāv tāda multene par Simpsoniem!» mamma smejas. Var tikai brīnīties, kā augumā smalkā Santa tiek galā ar četriem rakariem, taču, izrādās, liktenis viņai ir devis priekšzināšanas un treniņu. Uzlabojot savas vācu valodas zināšanas, viņa gadu strādājusi par au-pair vācu ģimenē ar trim bērniem, pēc tam sekojis gads ASV, kur Santai bija jāpieskata trīs puikas!
Citi lasa
Ja kādam bērnam nav labi ar uzvedību, saprotu, ka tas ir uzmanības trūkums, tad cenšos vairāk pievērsties un teikt labus vārdus.
«Kad ir daudz bērnu, tas nav viegli. Tajā pašā laikā bērnu nevajag ielikt siltumnīcas režīmā, viņam jāļauj piedzīvot dažādas dzīves grūtības,» uzskata Santa.
Dzintars domā, ka labāk pašam sarāt savus bērnus nekā dzirdēt, ka viņus rāj cits. «Ja svešs cilvēks sāk audzināt manus bērnus, tas ir sāpīgāk.» Santa, audzinot bērnus, pamanījusi, ka jāseko līdzi, ko bērniem saka, jo, ko paši vecāki mazotnē dzirdējuši no saviem vecākiem, tas tagad nāk uz āru. «Kad to piefiksēju, pašai ir kauns, un eju pie bērniem atvainoties, ka tā nemaz negribēju teikt. Svarīgi arī piedot pašai sev, iet tālāk un censties to vairs neatkārtot.» Jautājot, kā četru dēlu vecāki tiek galā ar mūsdienu puišu slimību – datorspēlēm, Santas acīs pavīd izmisums.
«Tas ir šausmīgs spēks, kas viņus velk kā ar magnētu. Tā ir šā gadsimta sērga!» Dzintars teic, ka spēlītes viņi spēlē mammas telefonā vai datorā, bet viņš skatās, lai nav vardarbība. «Ja es aizliegšu, būs pretējais efekts.»
Audzināšanā talkā tiek ņemta Džeimsa Dobsona grāmata par zēnu audzināšanu.
«Vairāk sākam saprast bērnus. Zēni ir kā diena pret nakti salīdzinājumā ar meitenēm.»
No medus podiem līdz kāzām
Ģimenes tētis Dzintars ir mesiāniskā jūdaisma draudzes vadītājs: «Mēs neesam ebreji, bet latvieši jeb «svešinieki, kuri pievienojušies ebreju saknēm». Priecājos, ka esmu atradis patiesību, un man šis ceļš sākās kopā ar sievu, kad abi bijām baptistu draudzē.» Arī Santa jūt, ka ir atradusi savu īsto vietu un pārliecību, rodot atbildes uz viņu interesējošiem jautājumiem. «Ja man pirms daudziem gadiem kāds būtu teicis, ka pievērsīšos šai pārliecībai, es nebūtu ticējusi,» viņa smejas.
Viņu satikšanās stāsts ir diezgan netipisks, jo Dzintars apzināti sācis meklēt sievu.
Pienāca laiks, kad mums teica – jums, vīri, ir jāiesējas!
«Jums jau iet pāri 30, jūs nevarat vienkārši tāpat pavadīt savu dzīvi – vajadzīga ģimene, jārada pēcnācēji, liecinieki. Tad es lūdzu Dievu, lai pie manis atnāk sieva. Apzināti meklēju kādu no baptistu draudzes, gāju uz randiņiem, taču neviena man neiepatikās. Toreiz strādāju pie bitenieka, kur ievēroju kādu meiteni, kas tīri jo tīri izmazgāja medus traukus!» viņš smejoties stāsta. Vienīgais, kas Dzintaram licis šaubīties par izvēli, bijis Santas smalkais augums un vieglais svars – šķitis, ka tikai miesās stipra sieviete var dzemdēt bērnus. «Tad Svētajos Rakstos izlasīju, ka Dievs saka – padodies man, ļaujies! Un, tiklīdz to pateicu skaļi, sāka vairoties un attīstīties mūsu jūtas.» Apprecējušies, kad Santai bija 26, bet Dzintaram 30 gadu. «Mūsu laulībām tika likti lieli šķēršļi, lielas vētras notika gan draudzēs, gan ģimenē. Tas bija milzīgs pārbaudījums, jo tolaik arī pārgājām uz citu draudzi. Tomēr mēs izvēlējāmies viens otru un gājām savu ceļu,» piebilst Santa.
Jaunā pāra kāzās tika veikts tradicionālais ebreju pagremdes rituāls.
«Mēs vēlējāmies iegremdēties, lai iegūtu aizsardzību savai dzīvei, jo sapratām, ka vispirms mums ir garīgi jāsakārto attiecības, tas ir pamats. Pēc kāzām bija lielāka pieķeršanās sajūta viens otram. Iepazinām viens otru labāk, arī dzimumsakaros līdz šim nebijām stājušies, bijām izdresēti šajā ziņā,» Dzintars atklāti stāsta.
Ziemassvētki citā laikā
Pumpu ģimenē bērniem tiek mācītas ne tikai Toras tradīcijas, bet tikpat lielā mērā vispārīgas tikumiskās vērtības. «Sekojam līdzi, kā viņi runā. Saku, ka lamuvārdi neizskaistina valodu. Mācām cieņu pret vecākiem. Kad ņēmām pie sevis slimo vectēvu, galvenokārt gribējām, lai bērni redz, ka par tuviniekiem ir jārūpējas. Ka viņi nedrīkst būt cietsirdīgi. Bērni arī bija vectēva bērēs, viņiem ir jābūt klāt un jāredz, kāda ir dzīve. Mācām parūpēties citam par citu. Piemēram, paskatīties, lai nenokavē autobusu, vai aizstāvēt, ja kādu apceļ.»
Ebreju tradīcijas un paražas labi sadzīvo ar bērnu ikdienu skolā, kaut gan reizēm gadās kaut kas nepatīkamāks.
«Bērni reiz neaizgāja uz skolas ansambļa Ziemassvētku pasākumu baznīcā (jo tie nav ebreju svētki), kaut gan pirms tam bija mācījušies dziesmas, un par to pēc tam saņēma zemāku vērtējumu,» atceras Santa. «Mēs arī neēdam cūkgaļu, ko cilvēcīgi izrunājam gan skolā, gan bērnudārzā.» Piemēram, nedēļā, kad Pumpu ģimene neēd raudzētu maizi, visi tiek brīdināti: «Vienreiz gan bija gadījums, ka bērnudārza personāls mani nepamanīja, bet es dzirdēju, ka mazajam Jonatanam saka: «Ēd maizīti, mammas tagad nav, tagad tu vari ēst.» Protams, nevajag būt naivam, lai ticētu, ka tā nevar būt…» Santa skumīgi atzīst.
«Bet attieksme kopumā ir ļoti laba, un puikām ir draugi, viņi saprot mūsu tradīcijas, jo draugi paliek draugi,» Dzintars ir optimistisks. «Lai arī mūsu Jaungads nesakrīt ar valsts, mēs tik un tā noskatāmies salūtu. Mums ir gavēnis noteiktā laikā, un tad sakām bērniem, ka mēs, pieaugušie, gavēsim. Bērni pilnībā negavē, tomēr cenšamies paskaidrot, kas šajā dienā notiek pēc Toras un kādas ir tradīcijas.»
Uzdodot vecākiem jautājumu par zēnu apgraizīšanu, kas arī ir viena no ebreju tradīcijām, Santa un Dzintars nemaz nejūtas neērti un atbild atklāti: «Pēc grāmatas ir tā, ka astoņas dienas pēc bērna piedzimšanas var sākt domāt par apgraizīšanu.
Bet mums kaut kā ir sanācis tā, kā sanācis, un neviens no mūsu puišiem nav apgraizīts.
Kāds ārsts teica, ka apgraizīja jau tīri praktisku iemeslu dēļ, lai, tuksnesī dzīvojot, smiltis netraucē un neveido iekaisumus un nopietnākas kaites,» stāsta Santa. Dzintars ir filozofiskāks: «Rabīnam prasījām, un viņš atbildēja apustuļa vārdiem, ka ne tas ir jūds, kurš apgraizīts. Vispirms jāsāk gribēt saprast rakstus, un viss pārējais jau ir pakārtots. Ja to neizdaru, vai esmu sliktāks Dieva priekšā?»
Starp ivritu un kokli
Vai ikdienā tiek runāts ar bērniem par Dievu? «Ļoti priecājos, ka tad, kad mums ir kāds smags pārbaudījums, bērni var redzēt mūsu attieksmi un kā mēs rodam izeju no situācijas. Mēs vienmēr arī lūdzam Dievu un ceram, ka viss atrisināsies. Tā viņi mācās par Dievu. Kad ir grūtības, saku bērniem, ka nevajag zūdīties, jo viss jau būs labi,» atbild Santa. Kad bērniem gaidāma kāda ieskaite, reizēm viņi vēlas, lai vecāki palūdz par viņiem Dievu, lai viss izdotos. «Mums ir lūgšanu vakari, kur bērni atnāk, reizēm viņi tikai pasēž, reizēm pateicas Dievam par veselību vai labām sekmēm. Mēs tā īpaši nepieprasām,» stāsta tētis Dzintars.
Filozofējot, kā mainītos vecāku attieksme, ja kāds no bērniem paziņotu, ka vairs nebūs viņu ticības brālis, Dzintars un Santa atbild, ka tas viņiem būtu liels pārbaudījums. «Man šķiet, ka mēs būsim iedevuši bērnam visu to bagāžu, pamatu, ko varējām,» domā Dzintars. «Ja cilvēks ir izvēlējies savu ceļu, kā viņš jūtas laimīgs, protams, vairs daudz neietekmēsim. No otras puses, laikam būtu bēdīgi. Mīlēt jau mēs savus bērnus nepārstātu. Tas jau līdzīgi kā ar profesijas izvēli. Uzspiest neko nevar,» pēc ilgas domāšanas atbild Santa.
Ebreju rakstību – ivritu – bērni iemācoties dabiski, mācību grāmatu atšķirot tikai retu reizi.
«Viņi kaut kā paši tiek galā – izspēlē ebreju dziesmas no dziesmu grāmatas, un tā arī iemācās,» stāsta tētis. Bērni mudīgi atskrien un cits caur citu sauc, cik dziesmu prot. Skaitlis neticami liels – 82! Santa ir lepna, ka bērni arī rūpējas par muzikālo pavadījumu draudzē. «Simsons spēlē klavieres, Ārons – ģitāru. Jonatans sācis apgūt sitamos instrumentus pie mūziķa Andra Ērgļa, bet Dans padziļināti apgūst akadēmisko kokli.» Raibu raibie talanti!
Pēc sarunas mamma izdala visiem puišiem apaļas cepurītes un Dzintars noceļ no plaukta milzīgu tradicionālo ragu un pūš. Santa pēc tam piebilst: «Esmu sapratusi, ka biju ļoti stipra, spējot iziet cauri visām grūtībām, un esmu joprojām. Mīlestība spēj gāzt kalnus!»
Raksts publicēts žurnālā MANS MAZAIS 2017. gada janvārī.
Populārākie raksti
