Rīga +17°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Kulba uz riteņiem ir unikāls Latvijā ražots produkts, kas manā īpašumā ir jau sen,» PDz stāsta savulaik populāro realitātes šovu Fabrika, Talantu fabrika un Fabrikas muzikālais teātris režisors Māris Ozoliņš.
Būda uz riteņiem sākotnēji bijusi piekabe viņa kafijas busiņam, kuru no Ozoliņa pirms kāda laika iegādājies šefpavārs Elmārs Tannis.
«Tas ir tūristu kemperis, ar kuru esmu izbraukājis visu Eiropu un beidzamā gada laikā apceļojis arī Latviju. Kamēr citi sapņo par lauku māju pie ezera, man tāda jau ir – kulbas formātā. Varu tajā nakšņot un pamosties Latvijas skaistākajās vietās. Mazliet pamainot tās iekārtojumu – virtuves vietā ierīkojot dīdžeja galdu –, esmu gatavs jauniem piedzīvojumiem,» paziņo Ozoliņš.
«Smejos – medmāsai, kas mani sapotēja pret Covid-19, laikam ļoti gribējās dejot. Jo tieši pēc vakcīnas man parādījās spēcīga disko blakne. Iespējams, pie vainas arī aizvadītais gads, kas man izvērtās mokošs. Man ļoti patīk komunicēt, tādēļ aicinājumu distancēties uztvēru sāpīgi.
Tik ļoti gribējās redzēt daudz priecīgu cilvēku, un es sapratu – to visbiežāk var dabūt gatavu labā diskotēkā.
Atcerējos vecos laikus, kad darbojos kā dīdžejs, un šī lieta mani restartējās,» atceras Māris. Dīdžeja iemaņas viņš ieguvis jau pirms 40 gadiem, un tagad šīs prasmes atsvaidzinājis.
«Savulaik spēlēju uz lentēm, tad parādījās plates, kas gan toreiz, gan tagad ir dārgs prieks. Ar lentēm mūsdienās neviens vairs nečakarējas, arī es esmu iegādājies dīdžejošanai mūsdienu tehnoloģiju pēdējo modeli, un tagad to apgūstu. Tas ir dīdžeja kontrolieris, kas pēc izskata atgādina divu plašu atskaņotāju. To pieslēdz pie datora, un dziesmu var apstrādāt, kā vien vēlies – raustīt, griezt, līmēt. Ir forši apgūt jaunas lietas,» priecājas Māris.
«Iespējams, kādreiz savu dīdžeja komplektu papildināšu ar plašu atskaņotāju. Tam piemīt burvība, kuru nekas nevar aizstāt. Šobrīd plates labprāt klausos mājās. Latvijā ir arī vairākas vietas, kur var gan papildināt plašu kolekciju, gan iegādāties labu atskaņotāju. Aizvien vairāk mākslinieku par goda lietu uzskata izdot vinila plati. Cilvēki grib noķert senās sajūtas, un plašu skanējums to ļauj izbaudīt.»
Dāvā dejas terapiju dzīvespriekam
«Savulaik biju viens no pirmajiem dīdžejiem Latvijā,» lepojas Ozoliņš. Pagājušā gadsimta 70. gados viņš spēlējis ar lentēm padomju Latvijas kolhozos un kultūras namos.
«Strādāju zvērsaimniecībā Gauja un paralēli spēlēju diskotēkas kultūras namā Draudzība. Pabraukāju arī pa Padomju Savienību. Ar diskoklubu Septiņi uzstājos arī Jakutijā. Ar Cēsu diskotēku Kolibri biju Kijevā, turklāt brīdī, kad netālu notika Černobiļas katastrofa. Kādas trīs reizes esmu uzstājies Maskavā kopā ar tā laika dīdžejiem Robertu Gobziņu un Ēriku Niedru. Kad noslēdzu dīdžeja karjeru, savu mūzikas lenšu kolekciju uzdāvināju kādam tolaik jaunam dīdžejam, kas pērn diemžēl devās viņsaulē.
Fakts, ka te viens, te otrs no mums šo pasauli sāk pamest, mani mudinājis ķerties pie dokumentālās filmas par Latvijas 70. gadu dīdžejiem veidošanas.
Tā vēstīs par to, kā tolaik darbojāmies un ko katrs dara tagad. Mēs tomēr bijām dīdžejošanas pionieri, turklāt mūsu ir daudz – Arvīds Babris, Ainars Mielavs, Arvīds Mūrnieks, Fredis, Armands Rušenieks, Uldis Ozoliņš…» Māris uzskaita.
«Vēl pirms diviem gadiem es neko tādu neuzdrošinātos teikt, bet nu bez lepnības un iedomības esmu gatavs piedāvāt savus pakalpojumus kā dīdžejs – gan mazām mājas ballītēm, gan lielākiem pasākumiem.
Virziens, kādu esmu izvēlējies spēlēt, ir eiforijas pilnā 70. gadu disko mūzika, ar ko pats uzaugu. Gribas izdancināt cilvēkus pie tās, un ar savu būdu uz riteņiem varu kompakti piebraukt jebkurā dārza ballītē. Nevienam nebūs jāuztraucas arī par manis izmitināšanu, jo varu nakšņot kulbā,» uzsver Ozoliņš.
Viņš neslēpj – vienmēr līdzi esot arī labas kvalitātes, atdzesēts dzirkstošais dzēriens.
«Uzskatu, ka eiforijas augstākais punkts ir dejošana pie labas mūzikas ar auksta, atspirdzinoša dzēriena glāzi rokā. Nav jādzer daudz, kā to darījām jaunībā. Tas jādara ar baudu. Pirmā glāze vienmēr ir pati garšīgākā, otrā – vairs ne tik ļoti. Man šķiet, pēdējā gada notikumu dēļ daudziem zudis dzīvesprieks. Dejošana varētu kļūt par labu terapiju, kas palīdzēs to atgūt. Nav svarīgi, cik vingri esam! Galvenais ir priecāties, jo priecīgs cilvēks ir skaists. Disko mūzika varētu apvienot gan vecos, gan jaunos. Būtu forši, ja visi atkal varētu dejot kopā tā, kā tas bija agrāk.»
Gatavs arī pasniegt austeres un kafiju
Ozoliņš dīdžeja servisu gatavs papildināt arī ar izsmalcinātu maltīti.
«Mums ģimenē ir profesionāli pavāri, varam uztaisīt ballīti ar smalku banketu turklāt. Mana meita un znots nodarbojas ar austerēm. Pats neesmu kaislīgs austeru baudītājs, bet znots man ir iemācījis tās ēst. Kad bija īpaši daudz pasūtījumu, viņi man ir pieslēguši savam biznesam – piestrādāju par austeru piegādātāju. Man patika, jo tā es iepazinu jaunus cilvēkus.
Pateicoties austerēm, esmu iekļuvis Latvijā bagātāko cilvēku mājās un saticis tos, kurus parasti redzam tikai uz žurnālu vākiem. Kā kurjers esmu saņēmis arī komplimentus, jo biju ļoti ātrs.
Tā kā labprāt komunicēju ar cilvēkiem, mācēju visu sarunāt arī ar īgniem austeru pircējiem brīžos, kad piektdienas sastrēgumu dēļ kavējās piegāde. Disko, šampanietis un austeres – tas varētu būt lielisks piedāvājums. Bonusā varētu nākt laba kafija, ko esmu tirgojis agrāk,» prāto Māris.
Granāta uz dīdžeja pults
Māris esot demokrātisks un elastīgs dīdžejs: «Neesmu tik iedomīgs un uzpūtīgs, lai paziņotu, ka kaut ko neesmu gatavs spēlēt. Ja prasīs uzspēlēt Labvēlīgo tipu vai Prāta vētru, neatteikšos. Privātās ballītēs mūziku, ko vēlas dzirdēt, tomēr izvēlas nolīdzējs. Lielas un publiskas diskotēkas dīdžejs var izvēlēties savu mūzikas novirzienu. Man gan ir bijusi pieredze ar tādiem, kas izrāda neapmierinātību, ja netiek spēlēts tas, ko grib tieši viņi. Studiju laikos spēlēju dažādos bāros.
Atminos, vienā Rīgas kafejnīcā atteicos uzlikt kādu dziesmu, un tas cilvēks man par to uzlika uz dīdžeja pults granātu. Paskatījos uz to un sniedzu granātu viņam atpakaļ, sakot: «Tas ir vecais modelis.»
Nobijos tikai tad, kad skaņotājs blakus iesaucās: «Tā taču bija īsta!» Toreiz viss beidzās labi, tomēr tiku pie aukstiem sviedriem…»
Vaicāts, kādēļ pametis TV šovu režisēšanu un vadīšanu, Māris teic: «Tas bija sen, kad taisīju televīzijā dažādus šovus. Šobrīd tik vecas sejas kā mana televīzijas ekrānos var redzēt tikai kādā britu vai Ziemeļvācijas kanālā.
Pie mums televīzijā valda jaunības kults. Mainījušās arī televīzijas prasības – tās kļuvušas zemākas, tāpat kā šoviem atvēlētie budžeti. Man ir augstas prasības gan pret kadru, gan sižetu, gan montāžu. Novēroju, ka tagad televīzijas šovos daudz kas tiek darīts pa ātro un lēto. Ja man kāda televīzija piedāvātu ko patiešām interesantu, iespējams, parakstītos, lai gan uzskatu – divreiz iekāpt vienā upē nevar.»
