Rīga +3°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tas notika pirms dažiem gadiem Ziemassvētku laikā. Es stāvēju lielveikalā pie plaukta, nomākts un nikns no stundām ilgās staigāšanas pa tukšo. Somā atradās vien dažas dāvanas, taču apdāvināmo saraksts vēl nebija pat pusē.
Un tad pār mani nāca atklāsme: «F***! Es taču pērku pēdējos krāmus! Kam tas ir vajadzīgs?» Atskārsmei sekoja viegluma sajūta – it kā es būtu nometis no pleciem apgrūtinošu nešļavu.
Kopš tā laika Ziemassvētku konsumisma murgs man iet secen, un es aicinu arī man neko nedāvināt. Tā vietā saviem tuvajiem uzrakstu kartiņu. Tie, kas rīkojas līdzīgi, zinās, cik grūti reizēm ir izdomāt konkrētajam cilvēkam domātu veltījumu, kas neaprobežojas nodrāztajā Priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno gadu!
Citi lasa
Vairāk dāvanu, vairāk seksa
Pie mokošajām pārdomām par to, ko īsti dāvināt tuvāku un tālāku radu pulkam, pagājušajos Ziemassvētkos nonācis arī antropologs Klāvs Sedlenieks. Domājis, domājis, līdz atradis risinājumu – dāvanas jāmeistaro pašam. «Man bija tik drausmīgs atvieglojums,» stāsta Sedlenieks, kurš pētījis dāvināšanas izcelsmi un vēsturi. «Man vairs nebija jānopūlas ar to, ka tas būs kaut kas bezpersonisks, kaut kāds nieks.»
Dāvināšana nav šā vai dažu pēdējo gadsimtu izgudrojums ‑ savstarpējai apmaiņai ar dažādām lietām ir fundamentāla nozīme, un ne tikai cilvēku sabiedrībā vien. Sedlenieks piemin kādu pētījumu par šimpanzēm. Analizējot to, kā šimpanžu tēviņi dalās ar mātītēm pārtikā, zinātnieki atklājuši – jo vairāk ēdmaņas sagādā šimpanzis savai mīļotajai, jo vairāk seksa viņš saņem. «Jo tu esi dāsnāks, jo tev vairāk mātītes pievērš uzmanību,» izskaidro Sedlenieks. «No evolūcijas viedokļa tas ir svarīgi, jo tu atstāj vairāk pēcnācēju.»
Piemērs ar šimpanzēm atklāj skaudro patiesību – dāvanas mēs pasniedzam, gaidot kaut ko saņemt pretī. Lai gan Rietumu dāvināšanas ideoloģija mēģina šo procesu pasniegt kā nesavtīgu, franču antropologs Marsels Moss ir citās domās. Traktātā Eseja par dāvanu Moss nonāk pie secinājuma, ka tādas «brīvās dāvanas» vispār nemaz nepastāv. «Visas dāvanas vairāk vai mazāk ir kontrakts,» Mosa atziņas izskaidro Sedlenieks.
«Viņš secināja, ka visās sabiedrībās pastāv trīs galvenie pienākumi: pienākums dāvināt, pienākums dāvanu saņemt un pienākums dot pretdāvanu.»
Gluži kā šimpanžu sabiedrībā, arī pie mums, cilvēkiem, saskaņā ar Mosa uzskatiem dāvināšana ir vistipiskākā apmaiņa, kuras rezultātā vai nu dāvinātājs sagaida ko pretī, vai arī dāvanas saņēmējs nonāk parādnieka lomā. Pat tik «nevainīgs» žests kā labdarība nav nekāda absolūtā nesavtība, jo dāvinātājs tik un tā kaut ko iegūst, piemēram, pateicības vārdus vai atzinību no sabiedrības. «Es gribu tevi iepriecināt, jo es zinu, ka tu man kaut ko dosi pretī, kad būsi iepriecināts ‑ tā ir dāvanu teorijas pamattēze,» teic Sedlenieks.
«Dāvināšana patiesībā ir sociālu saikņu veidošana starp cilvēkiem. Es tev kaut ko uzdāvinu. No vienas tu man esi parādnieks, no otras – tas, ka tu pieņem dāvanu, nozīmē arī to, ka tu pieņem sociālās attiecības ar mani,» turpina antropologs. Tā kā saņēmējam ir pienākums pieņemt dāvanu, viņam ir ļoti grūti pateikt «nē». Vēl vairāk – saskaņā ar Mosa teoriju dāvanas noraidījums ir pielīdzināms kara pieteikumam. Tāpēc arī cilvēkveidīgajām būtnēm ir tik ļoti grūti atteikties no dāvanām, jo kurš gan labprātīgi vēlas iemantot sev ienaidniekus?
Dāvanu «atmazgāšana»
Tomēr spītējot atziņai, ka nesavtīgas dāvanas neeksistē, atsevišķi doni kihoti dažādos laikos un valstīs mēģinājuši tādām tuvoties. Tā franču filozofs Žaks Deridā savulaik modelējis savu ideālo «brīvo dāvanu», nonākot pie šādiem priekšnosacījumiem ‑ ne dāvanas devējs, ne saņēmējs dāvanu nedrīkst uzskatīt par dāvanu un tāda lieta kā dāvana… vispār nedrīkst pastāvēt. «Kas rezultātā nozīmē, ka tā nevar pastāvēt principā,» pasmaida Sedlenieks.
Savu ceļu uz ideālo dāvanu lauzuši un turpina to darīt arī džainisti – Indijā dzīvojoša hinduistu sekta.
Bez tā, ka aktīvie džainisma praktizētāji nedrīkst strādāt, viņiem arī liegts ko lūgt citiem. Taču tai pašā laikā viņi drīkst pārtikt vienīgi no tā, ko šie «citi» viņiem ir iedevuši, turklāt – pilnīgi labprātīgi. Tad nu džainisti dodas, kā paši to dēvē, «ganībās» uz tuvējām apdzīvotajām vietām. Zinot viņu «spēles» noteikumus, iedzīvotāji viņus aicina savās mājās un liek priekšā dažādus cienastus, savukārt džainistiem saskaņā ar sektas priekšrakstiem jāspēlē pretī un jāatsakās no piedāvātā. Gala beigās viņi ļaujas pierunāties, taču viņiem no cienasta jāpieņem pats mazumiņš.
Taču tas vēl nav viss. Ēdiens, ko piedāvā džainistiem, nedrīkst būt gatavots speciāli viņiem. Džainistiem arī liegts jebkādā veidā izrādīt savu pateicību. Atgriežoties savā kopienā, viņi visu liek kopējā katlā un tikai tad ķeras pie ēšanas. Ar šīm simboliskajām manipulācijām sektas locekļi cenšas dāvanu pataisīt par ne-dāvanu, savukārt mēs šo procesu sauktu mazliet citādāk ‑ par dāvanas atmazgāšanu. «Lai dāvana atbilstu ideālajai, «brīvajai dāvanai» – ne tā tiek uzskatīta par dāvanu, ne pieņēmējs uzskata par dāvanu un beigu beigās to nevar vispār identificēt, jo tā ir sajaukta kopā ar citām,» džainistu rituālu būtību skaidro Sedlenieks.
Gan hinduismā, gan dažās citās reliģijās tiek uzskatīts, ka dāvanu nav iespējams atsvešināt no dāvanas devēja un tā paliek saistīta ar viņu.
Indijas budisti un hinduisti uzskata, ka cilvēks, pasniedzot dāvanu, tai līdzi dod daļu savu grēku, tādējādi attīrot savu karmu. Savukārt apdāvinātais, līdz ar dāvanu pieņemot slikto karmu, kļūst netīrs, tāpēc viņam palīdzība jāmeklē pie priesteriem, kas veic īpašus attīrīšanās rituālus. Te gan jāņem vērā viena maza nianse: pasniedzot velti, dāvinātājs nedrīkst domāt par to, ka viņš dod dāvanu ar mērķi, lai attīrītos – tai jānāk no sirds. «Principā tas ir neiespējami,» atzīst Sedlenieks, «dot no tīras sirds, lai attīrītos, bet tai pašā laikā nedomāt par to.»
Ideālais vecītis. Gandrīz ideālais
Tiem, kas vēlas tuvoties dāvināšanas ideālam, nemaz nevajag doties uz Indiju un pievienoties džainistiem, jo šo mērķi var īstenot arī laicīgajā dzīvē. Varbūt dīvaini, bet vistuvāk «brīvajai dāvanai» mūsdienu sabiedrība nonāk Ziemassvētkos, kas padarīti teju par patērētāju sabiedrības fiesta grande. Un nozīmīgs sabiedrotais ceļā uz ideālo dāvanu ir Ziemassvētku vecītis ar dāvanu maisu.
Gluži kā džainistu gadījumā viņa maiss uzskatāms par kopīgo «katlu», kurā dāvanām tiek «atmazgāts» viss personiskais.
«Bieži vien jau tu zini, no kā tā dāvana ir. Bet var būt arī tā, ka nezini. (..) No maisa tā tiek vilkta ārā, un tur jau nav rakstīts, no kā tā nāk,» klāsta Sedlenieks. Turklāt faktiski dāvinātājs nav vectētiņš, krustmāte vai cits konkrēts cilvēks, bet, juridiskos terminos runājot, trešā persona, kas piedevām ir fiktīva. «Viņam tu atpakaļ neko nevari iedot, jo tu nekad nedod Ziemassvētku vecītim nekādas dāvanas,» rezumē Sedlinieks. Taču arī vīriņš sarkanajā mētelī un ar balto bārdu pilnību nesasniedz, jo dāvanu mēs viņam tomēr pasniedzam, tikai avansā ‑ savu labo uzvedību un paklausību, ko īpaši prasām no saviem bērniem.
Starp citu, vai mēs varam iedomāties situāciju, ka Ziemassvētku vecītis no maisa izvilktu dāvanu bez spožā papīra un krāšņajām lentītēm? Pagrūti. «Iesaiņojums ir ļoti svarīgs,» atzīst Sedlenieks. «Tāda dāvana, kas nav iesaiņota, nav pat īsti dāvana.» Pēc antropologa ieskatiem iesaiņojums lielā mērā ir nozīmīgs pašam dāvinātājam, jo tas it kā nomaskē dāvanu. «Ja es tev iedodu tīru naudu, es tevi tīri nopērku. Iesaiņojums arī ir tāds simbolisks mēģinājums padarīt dāvanu attālinātāku,» saka Sedlenieks.
Dāvana latviešu gaumē
Bet kā izpaužas dāvināšana latviešu gaumē? Pagājušajā gadā Sedlenieks kopā ar saviem studentiem analizējis Raiņa lugu Spēlēju, dancoju no dāvināšanas teoriju viedokļa. Lai cik ģeniāls arī nebūtu latvju literatūras dižgars un viņa darbs, pētnieki nonākuši pie secinājuma, ka tik populārajai Raiņa sentencei «Gūt var dodot, gūt var ņemot, dodot gūtais – neatņemams» nav nekāda sakara ar augsto morāli.
«Ja paskatīsimies, kad latvieši grib teikt kaut ko ļoti skaistu par dāvanām, tad viņi pieminēs šo teicienu,» norāda Sedlenieks. «Īstenībā tam apakšā ir tīrs savtīgais barteris. Lugā it kā ir mēģināts to mazliet tā kā nomaskēt, bet… tas ļoti slikti maskējas. (..) Tur ir tik šausmīgi skaidri pateikts, ka es dodu, lai gūtu vairāk. Tur vispār nav nekādas idejas nav par kaut kādu brīvo dāvanu – es tev dodu vienkārši tāpēc, lai dotu, ka es esmu ļoti labs un pilnīgi nesavtīgs. Nekā tamlīdzīga. Tur ir tikai – es dodu, lai gūtu vairāk.»
Cenu nost!
Izdzīvojot laiku lokus, kuros mainījusies izpratne par to, kas tad ir laba dāvana, dāvināšanas tradīciju pamatprincipi līdz mūsdienām ir saglabājas tie paši ‑ pienākums pasniegt un pienākums saņemt. «Nu nevar neviens cilvēks mūsu sabiedrībā izdzīvot bez tā, ka viņš nebūtu kādreiz kādam dāvinājis. Jo no viņa tiek tas sagaidīts. Ja viņš nedāvina, viņš tiks lēnā garā atstumts,» teic Sedlenieks.
Runājot par dāvināšanu mūsdienās, viņš atgādina vienu no filmas Cīņas klubs epizodēm, kurā galvenais varonis, domājot par sava mājokļa iekārtošanu, šķirsta katalogus un mēģina izprast, kura no lietām visvairāk definē viņu kā personību.
Ar līdzīgu dilemmu saskaras jebkurš no mums, meklējot dāvanas.
Tad, kad mēs ejam iepirkties, nevis paši uztaisām dāvanu, mums ir jāizvēlas lietas, kuras arī zināmā mērā definēs mūs, tai pat laikā iepriecinās un būs noderīgas otram cilvēkam,» stāsta Sedlenieks. Un tā nu mēs ejam uz lielveikaliem, stāvam pie plauktiem un saīguši secinām, ka neko nevaram atrast. «Tur jau ir tā problēma, ka mums ir jāiedod kaut kāda lieta, kura būs kā dāvana, no mums neatņemama dāvana. Tu nevari aiziet, jebko nopirkt un jebko uzdāvināt. (..) Dāvana nav atsvešināma no devēja. Dāvanai kaut kādā veidā ir jādefinē arī devējs. Un man liekas, tā varētu būt viena no problēmām, kāpēc mums ir tik šausmīgi grūti izvēlēties.»
Mūsdienu dāvināšanas procesiem piemīt vēl kāda iezīme. Proti, dāvināšanas cikli tā sajaukušies, ka vairs nav īsti saprotams, kurā mirklī indivīds kā dāvanas saņēmējs nonāk parādnieku kategorijā, kurā vairs ne.
«Tas ir viens no iemesliem, kāpēc no dāvanām tiek kasītas nost cenas,» saka Sedlenieks. «Ja tev cena ir zināma, tad tu varēsi pretī iedot precīzi tādu pašu dāvanu par tādu pašu cenu. Un tas nav labi ‑ no dāvināšanas viedokļa šis cikls nekad nedrīkst beigties, jo tu nekad īsti nezini, vai tu esi iedevis vairāk vai mazāk. Savukārt ja tu zini precīzu cenu, ar to arī viss izbeidzas.»
Starp citu, lai cik katram no mums būtu biezs maks un plaša sirds, izvēloties dāvanu, jābūt īpaši uzmanīgam ar tās vērtību. «Tā ir atbildība,» uzsver Sedlenieks. «Tu nedrīksti iedot cilvēkam dāvanu, kuru viņš tev nevar – vismaz aptuveni – atdāvināt, iedot pretdāvanu.» Tāpēc labdarim, kas mēnesī nopelna, teiksim, pāris miljonus, nevajadzētu pa labi un pa kreisi dāvināt mašīnas, mājas, zelta klučus vai citas vērtīgas lietas. Jo cilvēks, kas saņems šādu dāvanu, jutīsies mūža parādnieks: «Varbūt viņam nav tās iespējas, tu viņu vari apvainot, tu viņu vari nostādīt ļoti nelāgā situācijā. Jo viņš zina un apzinās, ka viņš tev to nevarēs atmaksāt. Un tas nav diez ko labi.»
Tāpēc Sedlenieks uzskata, ka cenu noplēšana no dāvanām nav tikai triviāla tradīcija vien: «Tā ir ļoti izskaidrojama rīcība. Tam ir sava funkcija. (..) Pamēģiniet Ziemassvētkos uzdāvināt kādam tādu dāvanu, kurai cenas ir atstātas, tā demonstratīvi. Būs baigi nelāgi.»
Dāvanas pa apli
Ja jūs uz mirkli uzmetiet skatu savam dzīvoklim. Apskatījāties? Vai jūs redzat tādas lietas, ko jums kādreiz kāds uzdāvinājis – godīgi sakot, pilnīgāko štruntu, kam estētiskā vērtība ir vēl mazāka nekā bruģakmenim –, taču kuru mest ārā ir tā kā nepieklājīgi, tā kā neērti. Tā nu šis priekšmets nolikts plauktā, kur krāj putekļus… Ko darīt? Varbūt ierosmei varētu noderēt Sedlenieka piedzīvotais?
«Pirms pāris gadiem es biju Ņujorkā, dzīvoju kādu laiku pie viena profesora. Viņam pagrabā stāvēja kastes, uz kurām bija uzrakstīti virsū vārdi. Tur bija visi tie sūdiņi, ko viņam bija sadāvinājuši. Un tad, kad pie viņa nāca māsa vai kāds cits, kas bija dāvinājis, viņš izpakoja dāvanas ārā un salika uz dzegām un plauktiem. Tas cilvēks atnāk un labi jūtas: «Tur ir tas, es tev to uzdāvināju! Tu visu to esi saglabājis!» Kad viņš aiziet, profesors izliktās dāvanas savāc atpakaļ, saliek kastē un noliek pagrabā. Tas arī norāda uz to, cik drausmīgi ir šādu suvenīru ‑ tautisko lellīšu un porcelāna zivtiņu – dāvināšanas būtība. Kāpēc jādāvina? Tāpēc, ka kaut kas ir jāuzdāvina, un tad tu uzdāvini da jebko.»
Pie lieliska risinājuma nonākuši Papua-Jaungvinejai piederošo Trobriandu salu grupas iedzīvotāji, kuru ieviestā dāvināšanas sistēma tiek dēvēta par Kula apli. Lai izveidotu pēc iespējas plašāku paziņu tīklu, kā arī lai nostiprinātu savu prestižu, trobriandrieši apmainās tikai ar divām noteiktām lietām – no gliemežvākiem taisītām kaklarotām un rokassprādzēm.
Turklāt dāvināšanas ceremonija notiek stingri reglamentētā veidā: vienā virzienā tiek dota kaklarota, bet pretī – rokassprādze, tādējādi šīm dāvanām ceļojot pa apli.
Vēl viens nosacījums ir tāds, ka saņēmējs dāvanas nedrīkst pie sevis glabāt ilgu laiku. Ceļojot no rokas rokā, dāvana apaug ar stāstu par tās īpašniekiem, un jo tā atradusies cienījamāku ļaužu īpašumā, jo dāvana ir vērtīgāka.
Šādā kārtā salenieki atrisinājuši problēmu, kas mūsu sabiedrībā citkārt mēdz radīt lielas galvassāpes – ka dāvanas jāpatur pie sevis. «Mēs tās nedrīkstam vispār dot tālāk. Ja tu iedod tālāk dāvanu, ko tev kāds ir uzdāvinājis – tā ir ļoti slikta rīcība. Vēl jo sliktāk ir tad, ja tā pie tevis atgriežas atpakaļ, kas tā mēdz kādreiz būt ar galīgiem krāmiem,» stāsta Sedlenieks.
Nākotni kabatā neieliksi
Tagad ir grūti pateikt, cik ilgi trobriandriešu apmaiņas sistēmā pastāvēs kaklarotas un rokassprādzes. Taču pie mums tradicionālās tautumeitas un māla krūzes jau nomainījuši jauno tehnoloģiju laikmeta produkti. Kāda varētu būt dāvanu nākotne?
Atbildot uz šo jautājumu, Sedlenieks piemin kādu dokumentālo filmu, kurā cilvēki stāstījuši par tām lietām, ko gribētu atstāt mantojumā saviem pēcnācējiem. Intervējamie uzskaitījuši grāmatas, pulksteņus, rotaslietas un citus «taustāmus» priekšmetus. «Bet mūsdienās viss ir citādāk. Agrāk varēja uzdāvināt kompaktdisku, tā bija konkrēta lieta. Savukārt digitālajā sistēmā tu vari uzdāvināt kaut ko pilnīgi netveramu, kura fiziskā puse ir… nekāda. Nu, piemēram, mūzikas failu vai iespēju lejuplādēt no saita ierakstu. Jo digitāls mp3 fails – kaut vai tas ir vesels failu komplekts –, ja tu to uzdāvini, tas pat tā īsti nepastāv,» saka antropologs. Citiem vārdiem, nākotnes dāvanu būs pagrūti ielikt kabatā vai glabāt pie sirds.
Ņemot vērā pieaugošo virtuālitāti, Sedlenieks uzskata, ka t.s. informācijas laikmets vēsturē paliks kā vistukšākais periods, no kura nebūs nekādu liecību, jo tās būs pazudušas. «Jau tagad ir cilvēki, kuri ir pazaudējuši, teiksim, trīs gadus krātās digitālās fotogrāfijas – tāpēc, ka pēkšņi nosvilst datora cietais disks, nav uztaisīts bekaps, un tās vienkārši pazūd,» izskaidro antropologs.
Arī datu nesēju ilgums ir visai ierobežots, kas savienojumā ar tehnoloģiju mainību mūsu laika liecības padara vēl gaistošākas.
Var jau digitālo atmiņu mūžu pagarināt, piemēram, informāciju neskaitāmas reizes pārrakstot, bet tas prasa līdzekļus un pūles. «Tas nav kā ar fotogrāfiju albumu, kuru tu vari nosviest bēniņos un tas tur gulēs kaut vai 300 gadus. Pēc 300 gadiem apskatīsies, būs nodzeltējis, žurku apgrauzts, bet to varēs redzēt,» uzskata Sedlenieks. «Ar digitālo tā vairs nebūs. Pēc 300 gadiem cietais disks būs sabirzis putekļos.» Varbūt antropologa prognozi der atcerēties, bezspēkā stāvot pie kārtējā veikala plaukta un meklējot «putekļus», kurus mēs dāvināsim vienīgi tāpēc, ka jādāvina.
Raksts publicēts žurnālā «Klubs» 2007. gada 12. numurā.
